DZĪVESSTĀSTS: Sieviete ar krampi
Skaidrīte Marčenoka ir viena no Latvijas stiprajām un uzņēmīgajām sievietēm, kura nebaidās no izaicinājumiem. Viņa gan kopj savu saimniecību Purvmaļi, gan ir Zilupes novada Pasienes pagasta pārvaldniece, gan ir izaudzinājusi četrus bērnus. Pērn viņa arī piedalījās konkursā Vecmāmiņa 2015, kurā ieguva trešo vietu.
No desmit līdz 100 hektāriem
Uz Zilupes novadu Skaidrīte Marčenoka pārcēlās 1976. gadā. Ieprecējusies Pasienē un tur arī palikusi vīra dzimtas mājās. Sākums nav bijis viegls – pilsētas meitenei ielauzties visos lauku darbos! Paldies vīramātei, kas 20 gadus vecajai meitenei pacietīgi visu iemācījusi un ļoti silti uzņēmusi savās mājās. Un vienmēr aizstāvējusi. Arī tad, kad vīrs pukstējis, uzsvērusi: «Tev ir vislabākā sieva!» Nu jau vīra desmit gadu nav šai saulē, bet viņa joprojām rosās zemnieku saimniecībā. Kā gan arī to varētu pamest, ja tik daudz enerģijas un līdzekļu tajā ieguldīts. Kad sākuši deviņdesmitajos dalīt zemi, arī Skaidrīte ar vīru pieteikušies. Sākuši ar desmit hektāriem, bet nu jau apsaimniekoti tiek 100 hektāri. Nē, pēc profesijas nav ne agronome, ne zootehniķe. «Vispār jau mana pirmā profesija ir lauku feldšerīte, un līdz 1994. gadam es arī to darīju. Bet tad pašvaldībās vajadzēja cilvēkus, kas runā valsts valodā, bet te tādu daudz nebija. Sāku strādāt par Pasienes pagasta sekretāri. Vajadzēja apgūt pavisam citas zinības. Iestājos Juridiskajā koledžā, un nu man ir divas specialitātes. Šobrīd strādāju Pasienes pagastā par pārvaldnieci,» savas darba gaitas īsi ieskicē S. Marčenoka.
Gaļas liellopi
Pa šiem gadiem iemācījusies izplānot savu laiku, jo laukos jau tā ir – darbs dzen darbu. Liels atbalsts ir dēls, kas strādā robežsardzē un palīdz lauku darbos. Bez viņa gan būtu jāliek punkts saimniekošanai, jo vienai sievietei to visu nepavilkt. Tagad esot tā: zemes kopšana – uz dēla pleciem, uz viņas – lopkopība. Kas tad ir viņas rūpju lokā? 22 gaļas lopi. Sākotnēji gan vairāk orientējusies uz piena saimniecību, bet nu, kopš Rēzeknē piena pārstrādes nav un tuvākā šāda vieta ir Preiļos, ir lielas problēmas ar piena savākšanu. Tad jābūt lielam apjomam (bet tāda te nevienam nav), lai a/s Preiļu siers būtu rentabli braukt tik tālu ceļu. Tomēr atstājusi arī piena govis. Jo – kā gan laukos bez tām? Neekonomiski? Nu tās tikai tādas atrunas un slinkuma lāpīšana. Daudzi tā arī darot – saņemot pabalstu un par to nopērk produktus, ko pats varētu saražot. Jo tas ir gana liels atspaids, ja var pats sevi un savējos nodrošināt ar piena produktiem. Tāpat Purvmaļos esot arī cūciņas. Izturējuši visus cūku mēra uzbrukumus. Grūti bijis, bet, rūpīgi ievērojot visus turēšanas noteikumus, izdevies saglabāt divas sivēnmammas. Lieli ienākumi tie nav, bet viss saplusējas, un savai iztikai pietiek. Tagad gan vairāk naudiņas ienes arī gaļas lopi, jo izgājusi kursus un sapratusi, kā un kas labāk jādara – piemēram, kā pareizi jālecina. Nu jau par vienu pusgadu vecu bullīti saņemot 850 eiro. Vedot uz ļoti godprātīgu un uzticamu izsoļu namu, kas darbojas Jēkabpils novadā.
Bioloģiskās zemenes
Patiesībā – esot apmierināta, ka pārorientējusies uz gaļas liellopiem, jo atkrīt slaukšana un visi pienākumi, kas ar to saistīti, un nu atliek laika arī kam citam. Proti? Audzējot bioloģiskās zemenes (veco labo šķirni ‘Senga Sengana’), kas šajā pusē nav populāra lauksaimniecības kultūra. Šajā darbā palīdzot meitas, kas katru otro nedēļas nogali braucot pie mammas. «Starp citu, visi mani bērni dzīvo un strādā Latvijā. Viena meita dzīvo šeit, otra Ludzā, trešā – Rīgā,» piebilst Skaidrīte. Pašā pirmajā gadā gan ar zemenēm pamatīgi aplauzušies. Iestādījušas parastā zemē un tad nu plēsušās ar nezālēm, kas pārņēmušas stādījumus. Nekādas ražas nav bijis. Sapratušas, ka tā neder. Uzklājušas uz zemes melno agroplēvi, un tad tā lieta aizgājusi. Lasīšanai ņemot sezonas strādniekus. Rezultāti esot labi – pērn nopelnījusi 6500 eiro. Kur nodod? Tepat savā un tuvējos novados noņēmēju netrūkstot.
Vecmāmiņa 2015 laureāte
Pagājušais gads S. Marčenokai bijis īpašs. Viņa piedalījusies konkursā Vecmāmiņa 2015. Jau vairākus gadus sekojusi līdzi šim pasākumam un tad nolēmusi – kāpēc pašai nepamēģināt? Jo viņa nu jau ir arī vecmāmiņas godā – pavisam seši mazbērni (drīz būs klāt arī septītais). Esot priecīga, ka riskējusi, jo iepazinusies ar tik daudziem jauniem cilvēkiem. Dalībnieces bijušas tik dažādas, bet sapratušās labi. Trīs mēneši paskrējuši tik ātri un devuši lielu emociju amplitūdu un pulka jaunu zināšanu! Daudz nācies gatavoties – gan rakstīt esejas, gan jāgatavo dzimtas koks, gan daudz kas cits. Kas bijis viņas pluss? Spēja uzrunāt auditoriju, kā arī tas, ka vislabāk ievērojusi dreskodu. Varbūt gribētu piedalīties arī Lauku sētā vai Īstajās latvju saimniecēs? Gribētos, bet tad jāpamet darbs Pasienes pārvaldē, ko gan negriboties darīt. Taču nekad nesakot nekad!