Zilupietis Ivans Sircovs savos 87 gados ir pilns enerģijas un zinātkāres. Vēl tagad bijušais ceļu inženieris braši min velosipēda pedāļus, bet prātu asina, vācot materiālus savām grāmatām. Viņa kontā jau ir četras, kas veltītas Zilupes novada vēsturei, un nu top nākamā. Par lielo ieguldījumu novada vēstures izpētē zinātkārais vīrs ieguvis Zilupes Gada cilvēka titulu.
Zilupes pilsētas bibliotēkas vadītāja Nadežda Ļemeševa uzteic novadpētnieka gaišo un aso prātu un neatlaidību, prasmi iegūto informāciju sistematizēt un saistoši izklāstīt. Viņa neatlaidība un sīkstums tiešām iedvesmojot – lai ievāktu materiālus grāmatām, viņš nekurnēdams stūrējot savu velosipēdu pa Zilupes novada grunts ceļiem – bieži vien teju vai desmit kilometru. Vai pēc profesijas ir vēsturnieks? Nē, kur nu! Ceļu inženieris. Katrā ziņā šis darbs devis savu artavu Latvijas un arī savas puses iepazīšanā, jo darba uzdevumos nācies krietni paceļot. Par tādu nopietnāku pētnieku gan kļuvis tikai pensijas gados. Tas bijis deviņdesmito beigās, kad Zilupes pilsēta svinējusi 70. jubileju. Gribējis par godu šim notikumam uzrakstīt rakstu. Gājis uz bibliotēku, meklējis informāciju. Materiāls sakrājies liels. Kur lai to visu liek? Tad gan bibliotekāre, gan domes ļaudis sākuši mudināt, lai taču izdod grāmatu par Zilupi. «Nevarētu teikt, ka ar rezultātu varētu lepoties. Tas bija mans pirmais uznāciens – kā nu iznāca, tā iznāca. Daudz materiālu palika aiz borta, tāpēc nemiers urdīja darbu turpināt,» savus rakstniecības sākumus atceras Ivans Sircovs. Otra grāmata Mēs esam izgājuši ciešanu ceļus stāsta par kara laika represijām un deportācijām. Arī viņš tām cauri gājis – kopā ar vecākiem un māsām nonācis Salaspils koncentrācijas nometnē, bet daļa no ģimenes vēlāk arī spaidu darbos Vācijā. Toreiz bijis 14 gadu vecs puika, kas dzīvojis Pasienes pagasta Horoševas ciemā. Tad nu pats savu pieredzēto un arī apkopoto materiālu, ko atradis arhīvos, ielicis grāmatā. «Centos pieturēties pie faktiem, nevis tikai pie atmiņu stāstiem,» uzsver Ivans Sircovs. Tad tajā pašā gadā nākusi klajā arī Viņi dzīvoja mums blakus – par Zilupes ebreju kopienu un viņu likteņiem. «Kopumā Zilupē 1935. gadā dzīvoja 1666 cilvēki, no tiem 470 – ebreji. Tātad trešā daļa zilupiešu bija ebreji. Tepat bija sinagoga, te viņi gadu gadiem dzīvoja un strādāja. Pēc kara nepalika neviena. Man gribējās uzzināt, kas ar visiem šiem cilvēkiem notika. Lai gan tika runāts, ka viņi visi tikuši nošauti, nespēju tam noticēt,» teic vēstures pētnieks. Galu galā izdevies noskaidrot, kas gāja bojā no vācu lodes, kuri – palika kara laukā, bet kuri – izdzīvoja. Viņš gan lielu pateicību parādā esot zilupietim Borisam Averbuham, kurš šeit dzimis, audzis un mācījies. Kara sākumā evakuējies uz Krieviju (izrādījās, ka tā izdarījuši teju puse Zilupes ebreju), kad atgriezies, dzīvot nav bijis kur, jo teju visas ēkas bija nodegušas. Aizbraucis un dzīvojis Rīgā, bet 1993. gadā pārcēlies uz Vāciju. Kā atradis līdzautoru? Iepazīties palīdzējis Rēzeknes televīzijas žurnālists, kurš ievietojis rakstu avīzē, ka Zilupē ir cilvēks, kas raksta par vietējiem ebrejiem un meklē informāciju par viņiem. Ebreju biedrības vadītājs šo rakstu aizsūtījis Borisam Averbuham uz Vāciju, un viņš atsaucies uz šo rakstu. Ieradies Zilupē, satikušies, norunājuši, ka viņš palīdzēs un sniegs visas ziņas, kas viņam ir pieejamas. Tā tapusi grāmata, un, kad tā iznākusi, atsaukušies vēl citi, kas šobrīd dzīvo ārzemēs. Atbraucis arī Iļja Arons, un kopā ar viņu apmeklējuši vietu, kur trīs kilometrus no pilsētas masveidā nošauti viņa tautieši. Toreiz tur bijis piemineklis ar piecstaru zvaigzni un vārdiem, ka te nogalināti Zilupes civiliedzīvotāji. Viņš mudināja labot šo kļūdu, uzrādīt, kas te tikuši nošauti, un arī simboliku nomainīt. Sakārtojuši gan šo vietu, gan laukumu, kur savulaik bijusi sinagoga. Tur gadu gaitā bija izveidojusies izgāztuve. Ar domes un Iļjas Arona atbalstu sakopuši un novietojuši piemiņas plāksni. Kad 2010. gadā šīs vietas svinīgi atklātas, sabraukuši bijušie zilupieši no visas plašās pasaules.
Un kam veltīta ceturtā grāmata? Tajā pastāstījis par sevi un savu dzimtu. «Esmu tur apkopojis gan vēsturiskus faktus, gan sadzīves ainas, gan šīs puses valodas īpatnības,» paskaidro autors. Un ko tagad dara? Jau astoņus gadus strādājot pie grāmatas par Zilupi un Zilupes novadu, kas top par godu pilsētas astoņdesmitajai gadadienai, izejot soli pa solim šīs puses vēturei. Tās mērķis – saglabāt faktus par šo pusi turpmākajām paaudzēm, jo sakņu sajūta taču katram ir svarīga. Kā tad var dzīvot tā – neko nezinot par sevi un savējiem? Bremzējot darbu finansiālas problēmas, taču, neraugoties uz to, cerot, ka šogad grāmata ieraudzīs dienasgaismu.