Zvērinātu advokātu, starptautiskā advokātu biroja Eversheds Bitāns vadošo partneri Agri Bitānu es uzmeklēju sarunai par Latgales 1917. gada kongresa nozīmi un sekām ne tāpēc, ka viņš jurists, bet tāpēc, ka viņš latgalietis, Latgales patriots un vispusīgi gudrs puisis. Turklāt viņš ir iesaistīts kongresa simtgades pasākumu organizācijā. Tātad – zina situācijas kontekstu. Šī intervija ir tulkojums no latgaļu valodas.
- Saistībā ar Rēzeknes kongresu esmu intervējis juristus, vēsturnieku… Taču gribas zināt, ko par kongresa devumu Latvijai, Latgalei, latgaļiem domā visādā ziņā pozitīvi nacionāli noskaņots latvietis latgalietis.
- Es domāju, ka pats kongress bija svarīgs brīdis, kurā vēl reizi tika izvērtēts, vai latgalieši ir vai nav vienas latviešu tautas sastāvdaļa. Tas bija nācijas apziņas jautājums. Otrs jautājums - valsts izveide. Lai cik tas tobrīd likās neiespējami vai apšaubāmi. Cita lieta - vai viss no tā, kas tika izdomāts kongresā, ir izpildīts…
- Bet kas tolaik deva pamatu tieši latgaliešiem ko tādu rīkot? Tadeušs Puisāns rakstīja, ka kongress bija pirmā lielākā Latgales latviešu nacionālās dzīves manifestācija. Patiesi pirmā?
- Tādā ziņā nekā līdzīga pirms tam nebija bijis. Valstis un arī revolūcijas visbiežāk tomēr veido aktīvākā tautas, sabiedrības daļa. Vairums cilvēku paliek savā ikdienas dzīvē. Viņiem ir maize, darbs.. Tobrīd, teiksim, vidusmēra zemniekam nebija lielas vajadzības diskutēt par to, vai viņš latvietis, vai latgalietis, vai krievs, vai vēl kas… Galvenais - viņam ļāva būt katoļu baznīcā, viņam bija darbs.
Varbūt es uz to skatos pārāk vienkāršoti, bet tas tomēr ir inteliģences politiskās apziņas jautājums. To visu virzīja cilvēki, kuri pacēlās pāri ikdienas vajadzībām un rūpēm. Viņi saprata, ka vēsturiskā situācija paver iespēju, piemēram, radīt savus autonomus veidojumus Krievijas ietvaros. Tātad - radās iemesls vismaz sapņot par iespēju veidot savu valsti. Bet tobrīd diskusijas pirmām kārtām bija veltītas tam, vai iet kopā ar pārējiem baltiešiem. Arī pārējie baltieši ne visi gribēja to, kā viņi teica, pārkrievoto Latgali sev klāt. Viss nebija tik vienkārši - melns un balts.
- Labi, ka pieminējāt tā laika, teiksim, «politkorektos» viedokļus. Piemēram, «pievienošanās autonomai Latvijai Krievijas robežās». Bet kas īsti noteica to, ka kongress tomēr izmantoja laikmeta doto brīvības iespēju, iespēju pievienoties Kurzemes un Vidzemes latviešiem?
- Ja lasām kongresa rezolūciju, tad tur ir runa par apvienošanos. Vārdiem «pievienošanās» un «apvienošanās» ir viena sakne, bet priedēkļi nosaka atšķirīgu procesu izpratni. Nevis pievienoties, bet - apvienoties. Būtībā tas jāsaprot tā, ka viena tauta vēsturisku iemeslu dēļ bija sadalīta atsevišķās guberņās un katra tās daļa gāja savu vēsturiskās attīstības ceļu. Taču 1917. gadā Latgale lēma nevis pievienoties, bet apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem. Radot vienotu autonomu veidojumu.
Tātad - pirmais: bija svarīgi apzināties, kas esam. Apvienojamies kā viena tauta. Otrs - mēs gribam veidot vienu autonomu valstisku vienību (ne uz reizi tika sacīts - atsevišķu valsti), kas tobrīd darbotos Krievijas sastāvā. Taču - tā bija ne tikai latgaliešu pirmā lielā tāda veida manifestācija, tas bija brīdis, kad Kurzeme, Vidzeme un Latgale pirmo reizi izskanēja kā viens veidojums tik viennozīmīgi, tik publiski un tādā līmenī.
- Jā, pamatā mēs saistībā ar šo kongresu piesaucam Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar Vidzemes un Kurzemes latviešiem. Bet - kongress pieņēma astoņus lēmumus. Piemēram, lēmums par Latgales Pagaidu zemes padomes ievēlēšanu. Kam tā bija vajadzīga?
- Tā bija vajadzīga, lai lemtu, kā pārvaldīt šo teritoriju. Mums te šobrīd liekas - norīkosim kaut kādus pārstāvjus un viss būs kārtībā. Toreiz tā pārvaldīšana nebija tik vienkārša. Vajadzēja izveidot pašpārvaldes variantu, kurā, no vienas puses, tiktu apkopotas iedzīvotāju intereses, no otras - teritorija tiešām tiktu pārvaldīta. Tāpēc kritērijs bija zeme, noteikta teritorija. Tolaik tādu zemes padomju veidošana bija aktuāla.
- Vai bez katoļu baznīcas, bez garīgās inteliģences kongress būtu iespējams? Ne viens vien tā laika aprakstītājs konstatējis, ka laicīgā inteliģence Latgalē tolaik bija samērā vāja…
- Uz to lai atbild vēsturnieki. Bet skaidrs, ka tolaik sakrita, teiksim, garīgo un laicīgo strāvojumu domas, idejas… Turklāt Latgales katoļiem gribējās uz Rietumeiropu. Nevis Austrumiem. Viņi redzēja savu nākotni, savu labāku attīstību, pastāvot kopā ar pārnovadu katoļiem. Tā viņiem šķita labāka perspektīva.
- Kā jūs vērtējat Franča Kempa, teiksim, demaršu kongresā?
- Te atkal ir jautājums par to, vai mēs nelietojam klišejas.. Šodien mums viegli teikt - pareizais lēmums bija tāds vai šitāds… Skaidrs, ka Kempam bija sava doma. Skaidrs, ka viņš runāja par citu ceļu, kā panākams rezultāts. Skaidrs, ka viņš negribēja būt Krievijas sastāvā, taču viņam bija lielāka neuzticība tam, vai šis latgaļu ticības, pašpārvaldes jautājums tiks ievērots no pārnovadu puses. Tāpēc pareizāk būtu iesākumā izveidot tādu kā savu autonomiju un tad runāt ar pārējām autonomajām vienībām kā līdzīgam ar līdzīgu. Varbūt viņš bija šur tur radikāls. Viņš nespēja pārliecināt par savu pozīciju vairākumu. Bet krāsot viņu viscaur melnu - tas nav pareizi.
- Vārdu sakot - Kemps nebija separātists, bet gribēja ļoti spēcīgas garantijas kongresa lēmumu izpildei sasaistē ar pārējiem novadiem?
- Jā, tas bija viens no viņa argumentiem. Tādu viņš redzēja vienu no ceļiem, kā aizstāvēt vai nodrošināt kongresa pamatuzstādījumu izpildi.
- Nākotne liecināja, ka Kempa bažām bija pamats, un man daļēji gribas piekrist tā paša Puisāna rakstītajam, ka trīsssimt gadu (1629. gada sašķelšana) nošķirtība bija atsvešinājusi divas tautas daļas tiktāl, ka tās tikko pazina viena otru. Un arī tādēļ visnotaļ labas gribas lēmumi netika lāgā saprasti.
- Labāk te varētu spriest tie, kas bija tur tajā laikā. Bet taisnība - starp Latgali un pārējiem novadiem abās pusēs pastāvēja neskaidrības. Ne velti Francis Trasūns brauca uz Rīgu un stāstīja pārējiem, ka otrpus Aiviekstei tomēr arī vēl ir latvieši un, ka, raugoties kopumā, atšķirības ir stipri mazākas, salīdzinot ar to, kas ir kopējs.
Bet - vai bija tikai atsvešinātība vien - tas ir jautājums.
- Bet, kas tad traucēja tam kopīgajam gan līdz karam, gan tagad pārliecinoši, kvalitatīvi dominēt? Te jājautā - cik lielā mērā Latvijas vara laika gaitā ir respektējusi Latgales kongresa lēmumus to būtībā?
- Pirmkārt, sāksim ar to, ka ne visi saprot, ko nozīmē autonomija vai kaut kāda sava pašpārvalde. Tas daudzus uztrauc. Ahā… separātisms, atdalīšanās un tā tālāk. Tas - viens. Otrs - arī mūsdienās pastāv visai primitīva izpratne par šā kongresa lēmumiem un nozīmi. Turklāt jāatceras, ka pēc Ulmaņa apvērsuma pastāvēja uzstādījums par «pareizajiem» latviešiem. Un tas, kurš šajos rāmjos neietilpa, bija «nepareizais» latvietis. Līdz Ulmaņa apvērsumam tika ļauts gan runāt tiesās, gan rakstīt dokumentus latgaļu valodā. Mācības notika latgaļu valodā. Tas bija de facto, tas bija akceptēts. Pat, ja tas nebija ierakstīts Satversmē, tas tika paredzēts citos likumos un valdības rīkojumos. Šis uzstādījums tika respektēts. Pēc apvērsuma situācija mainījās visai kardināli. Viss, kas neatbilda uzstādījumam «pareizie» un «nepareizie» latvieši, bija jānomaina un jāiznīdē.
Domāju, ka šodien atšķirību, īpatnību, oriģinalitātes uztvere ir pilnīgi citāda. Un tas nav nekas slikts. Gluži pretēji - tas izceļ katra subjekta personību. Nepastāv vairs tendence, ka visiem jābūt vienādiem, vienādi jāģērbjas, vienādi jākrāso mati. Gluži pretēji - tu vari būt interesants, ja tev ir sava specifika, sava individualitāte… Un es domāju, ka Latgalei ir savs oriģinālais šarms. Tāpat kā tas ir katram citam novadam. Un ar to tad var veidot cilvēkiem atbilstošu vidi. Tādu, lai viņi dzīvo un jūtas gandarīti. Otrkārt - vide ir zīmols. Tā dēļ var braukt gan tūristi, gan cilvēki, kuri grib veidot biznesu un strādāt šajā vietā. Jautājums - kā izdosies?
- Ja jau tas tagad tā, kāpēc 2012. gadā Trešā Pasaules latgaliešu konference uzturēja visai skumīgu, skeptisku dilemmu: «Latvijas neatkarības laiks - Latgales iespēja vai iznīcība»?
- Domāju, ka tas lielā mērā parāda emocionālo sajūtu. Jo - viena lieta ir ekonomiskās problēmas, kas ir visiem vai lielākajai daļai, bet cita lieta - tas, ka daļa vai pat lielākā daļa cilvēku Latgalē gluži cilvēciski jūtas tādi kā daļēji nepilnvērtīgi. Jo - taisnīgi vai netaisnīgi - viņiem ticis norādīts: jūs neesat tādi kā pārējie un līdz ar to esat nepilnvērtīgi… Par to kaut kā ir jācieš. Iespējams, arī tas pazemina pašapziņu. Tāpēc daļa grib izvairīties no savām saknēm. Daudzi Latgalē sāk runāt ar bērniem nevis latgaliski, bet čiuliski. Domādami, ka tā viņiem turpmāk būs vieglāk. Tas nozīmē, ka daudzi cilvēki, tā vietā, lai saglabātu savu īpatnību, oriģinalitāti un dotos ar to uz priekšu, gatavi pielāgoties kaut kādai vispārējai attieksmei. Lai arī - gan demogrāfiskā situācija, gan daudz kas cits liek runāt visai dramatiski. Jo būtībā latgaļu kultūra ikdienā sāk iet mazumā. Tā sākusi pārtapt brīvdabas muzeja, etnogrāfiskā izpausmē. Mēs gan atceramies, ka Dziesmu svētkos viena vai divas dziesmas jānodzied latgaliski, bet ikdienā tā vairs nav. Ir jūtams tas pats, kas notika ar lībiešiem. Viņu palikuši kādi pāris simti, kas savā valodā vēl kaut cik runā..
- Es gan domāju, ka šī situācija pamatā ir ārēju faktoru, nevis iekšējās pašsajūtas noteikta. Raugi, Antons Slišāns 2006. gadā rakstīja (Republika.lv.), ka «atbalstu savai piederībai pie Latgales un vēlēšanos izveidot vienotu un valodiski nediskriminētu novadu izteikuši 79,7% aptaujāto latgaliešu». Kādēļ tad līdzīgas, godprātīgas un Latvijai absolūti lojālas domas parasti dabū pretī muldēšanu par latgaļu separātismu vai kādu šai līdzīgu demagoģiju? Man pašam šķiet, ka respektēt Antona konstatēto būtu izdevīgi kaut vai Latvijas drošībai. Radīt pierobežā spēcīgu novadu ar spēcīgu, vienotu sabiedrības kodolu. Bet - tā vietā no Latgales pēdējos divdesmit un vairāk gados izbraukusi vismaz piektā daļa iedzīvotāju.
- Pilnīgi piekrītu. Stāsts ir par to, ka kaut kādas iedomātas bailes (latgaļu separātisms, atdalīšanās, plus vēl Ukrainas gadījums) dažiem valstsvīriem rada priekšstatu, ka tādā veidā tiek radīts drauds valsts pastāvēšanai. Manā skatījumā - tas ir nepareizi. Gluži pretēji - nevis piezemējot, bet palielinot lokālpatriotisma apziņu, Latvija kļūs stiprāka. Patlaban ir sajūta, ka Latvijā viss notiek tikai ap Rīgu. Varbūt ap Ventspili, vēl kādu pilsētu, bet principā - Latvija nepastāv. Es domāju, ka Latvija ir stipra ne tikai ar savām pilsētām, bet arī ar saviem novadiem. Jo spēcīgāki savā apziņā būs novadi, jo stiprāka būs Latvija. Un arī drošība taps lielāka.
- Tomēr - gribu būt, teiksim, praktiski lepniem par savu patību es pagaidām saskatu vien atsevišķu Latgales pašvaldību, to vadītāju līmenī. Centrā nekādu nopietnu uz Latgales pusi vērstu politisku gribu es neredzu.
- Domāju, ka tas tā ir ne tikai uz Latgales pusi. Ja skatāmies, kā dala Eiropas fondus, tad tur izteikti dominē vien dažas pilsētas. Tas liecina, ka valsts nespēj īstenot pārdomātu reģionālo politiku… Piemēram, kaut vai tā pati valodas, informatīvā telpa. Ja gribam uzturēt normālu, stabilu un patriotisku valsti, būtu jānodrošina, lai visā valsts teritorijā primāri var uztvert Latvijā radītu informāciju. Bet daļā Latgales vairāk un labāk var dzirdēt un redzēt Krievijas vai Baltkrievijas, nevis Latvijas radio un televīziju. Tas ir absurds. Nevaru saprast, kādēļ valsts te neko nedara. Te taču nav jāiegulda miljoni…
Domāju, ka valsts tikai vinnētu un situācija kļūtu daudz labāka, ja valsts pirmām kārtām domātu valstiski. Šobrīd valsts diemžēl nedomā ilgtermiņā un valstiskās kategorijās, bet ir sakoncentrējusi savu uzmanību tikai ap Rīgu un vēl dažām pilsētām. Nevis ap valsts interesēm kopumā.
- Kādu jūs pats redzat Latgales nākotni? Vēlamo, reālo...
- Teiksim tā - pēdējais gads manī vieš optimismu. Ir cilvēki, kuri, nebūdami latgalieši, netur latgalisko par ko švaku vai otršķirīgu. Gluži pretēji - viņi uzskata, ka latgaliskais ir normāla ikdienas sastāvdaļa. Patīkami, ja cilvēki ir gatavi veidot uzņēmējdarbību, ņemot par pamatu latgaliskās vērtības un tradīcijas. Tā pati Ūga, tas pats Ausmeņa Kebabs… Tas liecina, ka var ne tikai piespraust auseklīti un priecāties, ka esi kaut kam piederīgs, bet - veidot arī biznesu. Tātad - padarīt latgalisko modernu. Uzskatu, ka ir perspektīva. Un tagad, maija kongresā, ir iespēja par to visu spriest.
Bet, ja runāt par 1917. gada kongresa vietu un lomu Latvijā, tad būtībā latviešu kā valstsnācijas un Latvijas kā valsts izveide sākās Rēzeknē. Tas ir svarīgs aspekts, kas jāapzinās. Latvija kā valsts sākās Rēzeknē. Tas ir pirmais moments. Otrs - kongresā pieņemtie lēmumi nav beiguši pastāvēt. Tātad - Latvija kā valsts nesākās tikai ar 1918. gada 18. novembri. Tas ir jāņem vērā. Un tagad ir pēdējais laiks labot pieļautās kļūdas. Katrā ziņā - latgaliskā apziņa un latgaliskā atzīšana nav nekas nelatvisks vai pretlatvisks. Tas nāk valstij tikai par labu. Latvija kā valsts būs daudz stiprāka. Un es ceru - arī citi novadi sapratīs, ka tiem ir savas īpatnības, kuras nāktos sargāt un saglabāt. Lai neiznāk kā lībiešiem. Tik tad, kad visi gandrīz izmiruši, tu sāc saprast, ka tā bija Latvijas valstij vajadzīga vērtība.
- Tomēr, kā teicu, pēdējos gados Latgale zaudējusi vairāk nekā piekto daļu iedzīvotāju. Kur pašā Latgalē meklēt resursus, un kas jādara, lai novērstu lībiešu likteni un Latgales kongresa lēmumi vēl būtu spēkā pa īstam?
- Domāju, ka apziņa mainās. Šajos divdesmit piecos gados tomēr ir sperts nopietns solis, lai to mainītu. Patlaban jautājums ir - vai mēs varam šo apziņas maiņu kaut kā kapitalizēt? Veicot kvalitatīvas izmaiņas arī turpmāk.
Piemēram, prasība par valodas lietojuma un funkciju paplašināšanu ir normāla un izpildāma lieta. Ne tik vien, lai Dziesmu svētkos nodziedātu kādu dziesmu latgaliski, bet ikdienā. Ir jābūt iespējai izglītībā daudz vairāk priekšmetu apgūt latgaliešu valodā. Modernās tehnoloģijas ļauj veidot savu radio vai televīzijas kanālu, kas pastāvētu visā Latvijas apraidē. Un - vēl viens mazs akcents… Būtu labi, ja oficiālās valsts amatpersonas savas oficiālās uzrunas sāktu, teiksim, ne tikai ar sveicienu latviešu literārajā valodā, bet arī latgaliešu un lībiešu valodā. Domāju, ka tā būtu cieņas izrādīšana Latvijai kā tautai. Tas, ka esam mazliet atšķirīgi, apliecina, ka kopumā veidojam stipru valsts nāciju.
Es ceru, ka šis kongress maijā nebūs vis žēlošanās vai raudāšanas kongress, bet kļūs par kongresu, kurš sniegs skaidrus uzstādījumus - kas jādara un ko varam darīt. Taču skaidrs - mēs gaidām, ka būs arī Latvijas valsts akcepts un atbalsts… Šobrīd šķiet, ka tas tā varētu būt. Turklāt ir doma izveidot tādu kā komiteju, kura turpinātu kongresa rezolūcijas izpildi, veicinātu un kontrolētu to.