Egils Helmanis: Atjaunosim Ogri kā kūrortpilsētu

© Rūta Kalmuka/F64

Par Ogres novada ceļiem, estrādēm, skolām un plūdiem, kas pavasaros izceļas Ogres upē; par krimināllietu, kur tiesāšanās nebeidzas jau deviņus gadus un kurā Helmanis apsūdzēts par izspiešanu, un arī par militārās tuvcīņas mākslu Neatkarīgās intervija ar Ogres novada domes priekšsēdētāju Egilu Helmani.

- Pirms vēlēšanām jūs bijāt novada mēra vietnieks, bet tagad pats esat mērs. Kas tagad ir citādi?

- Nekas daudz nav citādi - bija daudz jāstrādā, bet tagad būs vēl vairāk. Pēc mēra krēsla nerāvos, bet, ja jau par mani ir nobalsojuši tik daudzi Ogres pilsētas un lauku iedzīvotāji, tad no amata nedrīkst atteikties. Tā bija arī domes deputātu izvēle - viens deputāts balsoja pret mani, es pats atturējos, viena deputāte nebija ieradusies uz sēdi, bet visi pārējie 14 balsoja par.

- Kas pilsētā paliks pa vecam, kas mainīsies?

- Esmu atbildējis par saimniecību jau trīs gadus, un tas virziens, kas jau ir uzņemts, tiks turpināts. Nopietni strādājam pie Eiropas fondu naudas piesaistes, lai pilsēta var attīstīties. Ar to naudu, kas ir mūsu budžetā, varam uzturēt kārtībā ielas, varam uzturēt skolas, taču ar to nepietiek, lai būvētu jaunas ielas. Mums ir arī ļoti liels novads - pats lielākais novads Latvijā -, ir deviņi pagasti, un katrā pagastā esam saglabājuši skolu. Apzināmies, ka katram pagastam ir sava identitāte un nedrīkst to zaudēt. Domājam, kā šos pagastus saglabāt. Trijos pagastos esam uzcēluši estrādes, lai būtu kur rīkot vasaras kultūras pasākumus. Būvējam skatu torņus, pastaigu takas, attīstīsim dabas takas.

Darba būs daudz. Gribam zem dzelzceļa uztaisīt jaunu tuneli gājējiem un jaunu tuneli braucējiem, lai nenotiek negadījumi uz sliedēm. Būvēsim jaunu ģimnāziju, jaunu bibliotēku. Asfaltēsim ceļu pāri Kangaru kalniem. Savulaik valdība likvidēja bānīti un solīja tā vietā ceļu, bet nav ne ceļa, ne bānīša. Tas jālabo.

- Ogres novadam ir savdabīga konfigurācija - tas ir liels, bet Ogres pilsēta atrodas pašā stūrī pie Daugavas. Daudz mazākā mērogā, bet Ogres novads atgādina tādu kā Āfrikas rietumu valsti, kurai galvaspilsēta ir pie okeāna, bet pārējā valsts ir izstiepta gara un milzīga, un tās otrs gals ir tālu jo tālu. Vai šāda novada konfigurācija neveicina attālāko pagastu atsvešinātību, vai Ogres domē zina, ko cilvēki dara Taurupē un Krapē?

- Ogrē zina, kas notiek novada laukos. Esmu daudzkārt izbraukājis visus novada ceļus, varu pateikt, kas kur apgrozās un kur ko var meklēt. Man ir pietiekami laba skaidrība par notiekošo, arī par ceļu stāvokli un to, kas ir darāms pagastos. Galvenā nozīme ir cilvēkam - ja pagastā ir labs vadītājs, tad pagasts dzīvo.

- Ir pagasti, kas no Ogres pašvaldības ir tālu, bet turpat jums blakus ir Ikšķile, Ķegums, Lielvārde, kas ir citas pašvaldības. Vai var būt, ka kaut kad nākotnē Daugavas labajā krastā notiek kāda pašvaldību apvienošanās?

- Tas būtu tikai labi, ja apvienotos - tas samazinātu administratīvos izdevumus. Piemēram, Ogrei ļoti tuvu ir Ikšķiles teritorija. Mēs labi sadzīvojam ar Ikšķiles vadību, bet mums ir tāda dīvainība, ka, pārejot pāri ielai, ir Ikšķiles teritorija - Ogres ledus halle patiesībā ir Ikšķilē un Ogres tehnikums arī ir Ikšķilē.

Jāteic, ka novada konfigurācija ir diezgan neveiksmīga, īpaši pagastu iedzīvotājiem. Bet nu aizvadītajos trijos gados esam centušies līdzsvarot gan lauku, gan pilsētas vajadzības.

- Ogre nav tālu no Rīgas. Vai Ogre ir Rīgas «guļamvagons»?

- Nē, nav - mums pašiem ir sava ļoti aktīva kultūras un sporta dzīve. Šogad Ogrē pat notika vieglatlētikas «Rīgas kausi», jo Rīgā nebija kur tos rīkot. Pat ļoti daudz rīdzinieku brauc uz mūsu kultūras pasākumiem. Mēs atjaunojam Ogri kā kūrortpilsētu - kā kūrortu pašiem ogrēniešiem. Esam piesaistījuši finansējumu Ogres Zilo kalnu dabas parkam, izveidojuši apgaismotas slēpošanas trases. Šo manu ideju realizējām kopā ar Ikšķiles kolēģiem. Ogres novads ir pievilcīga vieta dzīvošanai - skaista daba, upes, ezeri, bet attīstās arī ražošana.

Mums bija Ogres estrāde, bet diemžēl to skāra nepārdomāts un ļoti neveiksmīgs privatizācijas process, un tagad tur nekas nenotiek.

- Kas tur tagad ir?

- Nekas nav - stāv tukša. Paretam tur notiek kāds pasākums.

- Ogres estrāde ir slavena ar vēsturisko grupas «Pērkons» koncertu 1985. gadā, kurā milicija bruka virsū jauniešiem, bet jaunieši izdemolēja vilciena vagonu. Par to stāstīts arī Jura Podnieka filmā «Vai viegli būt jaunam?». Vai bijāt uz to koncertu?

- Es vēl biju pusaudzis un uz koncertu netiku, bet klausījos to no savas mājas. Man tajā laikā nācās daudz palīdzēt vecākiem, biju aizņemts ar saimniecības darbiem.

Ar Ogres estrādes īpašniekiem būs jāatrod kādi sadarbības risinājumi. Diemžēl Ogres vadītāji agrāk nav bijuši tālredzīgi un mums viņu ievārītā putra jāstrebj. Līdzīga problēma ir arī Tautas nams, kas ir uzcelts par tautas saziedotiem līdzekļiem. Arī to kādreizējā novada mēra Edvīna Bartkeviča laikā atdeva privatizācijai, un arī tur nekas nenotiek. Bet bērnudārza ēku pārdeva un pēc tam atpirka par daudzkārt lielāku summu. Nu pagalam šokējošs nesaimnieciskums.

- Tātad jūs pie vainas neesat?

- Neesmu un arī nebūtu, ja es būtu Bartkeviča vietā, jo ir lietas, ko pēc savas pārliecības nedaru. Mazliet vajag skatījumu nākotnē.

- Kas Ogrei ir tāds īpašs, lai tā būtu kūrorts?

- Priežu gaiss. Pirms kara Ogrē būvēja vasarnīcas, daudz plaušu slimnieku šeit dzīvoja, elpoja un veseļojās. Mums ir divas upes - Daugava un Ogre. Cītīgi strādājam pie promenādes izveides, pie laipas pār Ogres upi. Daudzas pievilcīgas vietas ir izveidotas, jauns skvērs tiks izveidots. Varam droši gaidīt jaunu tūristu pieplūdumu.

- Arī no ārzemēm?

- Mums pašlaik prioritāte ir tāda, ka vispirms vajag pilsētu sakārtot mums pašiem - ogrēniešiem. Un tad aicināsim tūristus no citām pilsētām un no ārzemēm.

- Par ārzemju tūristiem ieminējos tāpēc, ka angliski «ogre» nozīmē «cilvēkēdājs». Ar to var visādi izspēlēties, dzīt jokus un pievilināt tūristus. Padomju laikā bijusi nozīmīte ar Ļeņina galvu un uzrakstu «Ogre». Ārzemnieki un trimdas latvieši pirkuši šo nozīmīti kā traki...

- Tie nav nostāsti, bet tīra patiesība - Ogres muzejā šādu nozīmīti var aplūkot.

- Ogrē ir divas pussabrukušas kāpnes - vienas ir Kultūras centra lielās kāpnes, otras - Ogres novada domes ēkas kāpnes. Kāpēc tā?

- Kultūras centra kāpņu salabošanai ir ar Nacionālās apvienības «kvotām» no budžeta dabūta nauda, un tās jau tiek labotas. Novada domes kāpnes atlikām uz nākamo gadu. Ogrē jālabo arī citas vietas - piemēram, gājēju celiņi.

- Pasaulē un arī Latvijā ir modē izdomāt kaut ko inčīgu - arhitektūras un mākslas objektus, lai padarītu pilsētas vaigu interesantāku. Tas var būt arī kas ļoti nepraktisks, kā Jelgavā līkais tilts pār Driksu, kas dublē veco tiltu pārsimt metru attālumā. Taču cilvēku aci tas priecē un viņi šo tiltu ir iecienījuši. Vai kas tāds ir padomā arī Ogrē?

- Mēs esam uzlikuši pāri Ogres upei pontonu laipas - kaut ko līdzīgu, kā bija senos laikos. Tām vairs nav lielas funkcionālas nozīmes, bet vairāk simboliska nozīme un daļēja vēsturiskās vides rekonstrukcija.

- Ogri pavasaros apdraud plūdi. Kā ar tiem domājat tikt galā?

- Ceļot Rīgas HES, tika pieļauta kļūda - daļa Daugavas ledus krājas tieši iepretī Ogres iztekai, un ūdens līmenis ceļas. Tiks būvēts mols, lai novirzītu ledu nost no Ogres. No Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mola būvei esam piesaistījuši finansējumu 4,2 miljonu eiro apmērā. Pašlaik jau notiek projektēšanas darbi.

- Jūs esat novada mērs un esat sācis strādāt, taču jums pie kājas kā čuguna bumba ķēdē ir piestiprināta krimināllieta par izspiešanu, kur pirmajā instancē tiesa jau lēmusi, ka esat vainīgs un jāmaksā soda nauda. Kā varēsit sadzīvot ar šo lietu?

- Diemžēl Latvijā politiskā virtuve ir tāda, kāda ir. Šis kriminālprocess, kas ierosināts 2009. gadā, ir politiskas izrēķināšanās instruments. Nekā vairāk tur nav. Tajā brīdī, kad pieteicu savu kandidatūru uz pašvaldību vēlēšanām, virkne deputātu un uzņēmēju sāka pret mani ļoti nopietni strādāt, jo apzinājās, ka es esmu cilvēks, kam ir darba spējas, es nekad neatstāju nepadarītas lietas, un es būšu viņiem konkurents, kas traucēs viņu mierīgajai dzīvei.

Tajā gadā, kad startēju pašvaldību vēlēšanās, es biju nupat kā uzbūvējis pieminekli latviešu strēlniekiem. Dome pieņēma šo pieminekli par labu esam un kā manu ziedojumu novadam 16 tūkstošu latu apmērā. Un tad kur ir loģika? Es esot dažus mēnešus pirms pašvaldību vēlēšanām mēģinājis no cita deputāta kandidāta izspiest trīs vai sešus tūkstošus? Tas ir absurds. Tas ir safabricējums, ar kuru mani jau gadiem ilgi cenšas noņemt no politiskās skatuves. Joprojām neesmu saņēmis pilno tiesas spriedumu. Gaidu, kad tas būs, un pārsūdzēšu to. Var jau būt, ka tā ir sakritība, bet startēju jau trešajās pašvaldību vēlēšanās, un ikreiz šī lieta pirms vēlēšanām tiek aktualizēta. Šajā reizē īsais spriedums tapa divus mēnešus pirms pašvaldību vēlēšanām. Tiesvedības izmantošana politiskā cīņā - tā jau ir savdabīga tradīcija. Šķiet, neesmu vienīgais, kuru mēģina «norakt» šādā veidā.

- Pilsētā un novadā visi zina par šo lietu, bet tik un tā balso par jums. Kā esat to panācis?

- Tur jau tā lieta, ka pilsētā un novadā zina gan šo lietu, gan pazīst mani, gan tos cilvēkus, kas mani apvaino izspiešanā. Tie ir bijušie deputāti, kas cilvēku uzticību ir zaudējuši. Tāpēc tā jocīgi sanāk - Helmanis, kas izspiedis, iegūst vēlētāju uzticību, bet cietēji to vairs neiegūst. Tas vien jau rāda to apstākļu un notikumu ķēdi.

- Kā tā var būt, ka jums ir tik skarba apsūdzība - par izspiešanu -, bet piespriests ir naudas sods?

- Savā pēdējā vārdā tiesas sēdē sacīju, ka prāvas gaitā esam daudz runājuši par politiku un uz apsūdzēto sola es arī esmu politikas dēļ. Politikā ir iespējami kompromisi, bet tiesā - nē. Bet tas, uz ko aicina prokurore, ir kompromiss. Ja jau esmu veicis izspiešanu, tad nosacīts sods ir neadekvāts sods. Tas ir kompromiss, kas atbildīs Gunāra Kārkliņa mērķim - noņemt mani no politiskās skatuves. Aicināju tiesu būt bargai, ja tā izlems, ka esmu vainīgs. Bet, ja neesmu vainīgs, tad lai attaisno mani pilnā apmērā. Tiesa tomēr sprieda nosacītu sodu.

- Aiz krimināllietas stāvot kāds jūsu bijušais draugs? Un vēl bijušais mērs Bartkevičs?

- Bijušais mērs zināja stāstīt, kāds būs spriedums, vēl tad, kad tas nebija pieņemts. Tas vien jau parāda apstākļus, kā tas viss ir tapis. Man tolaik bija sava būvfirma, biju jau ļoti labi situēts. Kam man būtu kaut kas no kāda jāizspiež? Tas, kas to lietu pret mani ir uztaisījis, ir mana dēla krusttēvs. Un es esmu viņa meitas krusttēvs. Cilvēki ir ļoti dažādi - ne visi suņi ir ar astēm, un ne visi cilvēki ir ar prātu.

- Par jums zināms, ka esat liels cīņu mākslas speciālists, un tas jums nav tikai hobijs, bet savulaik esat pelnījis naudu dažādās valstīs ar kareivju un policistu apmācīšanu. Tagad ģeopolitiskā situācija - notikumi Sīrijā un Ukrainā - ir mudinājusi Saeimu pieņemt likumu, kas ierobežo Latvijas iedzīvotāju iespējas karot vai būt par instruktoriem ārzemēs. Vai šāds likums ir pareizs?

- Es joprojām labprāt piedalos treniņu procesos tepat Latvijā, kad mani uzaicina armija vai zemessargi. Pēdējos gados gan esmu ļoti cītīgi strādājis Ogres novada domē un man nav bijis daudz laika doties uz ārzemēm. Agrāk gan to darīju bieži. Esmu apmācījis Ruandas speciālo uzdevumu vienību, Indonēzijas pretterorisma vienību, Somālijā pavadīju žurnālistus. Esmu vadījis seminārus ASV. Esmu pats trenējies Riodežaneiro brazīliešu džiudžitsu. Esmu nokārtojis Filipīnās septīto danu filipīniešu džiudžitsu. Austrālijā ieguvu džiudžitsu astoto danu. Esmu viens no lielākajiem speciālistiem valstī militārajā tuvcīņā. Bet pašlaik gan gandrīz visu savu laiku veltu pašvaldībai, tāpēc cīņas sportam paliek pavisam maz laika. Šad tad epizodiski kaut ko patrenēju, jo žēl jau būtu pavisam nepadalīties ar savām zināšanām un pieredzi.

Likums, kas ierobežo Latvijas iedzīvotāju iespējas doties karot vai instruēt ārvalstu armijas un kaujiniekus, acīmredzot ir tapis, lai pasargātu mūsu valsti no apdraudējumiem, un tāpēc tas ir pareizs.

- Jūs esat pamanīts mācām cīņas paņēmienus dusmīgai nacionālistu organizācijai «Tēvijas sargi». Šiem jauniešiem ļoti nepatīk bēgļi. Vai apmācīt ekstrēmistus ir laba lieta?

- Nav tik traki ar šo organizāciju. Tie ir sakarīgi jaunieši, kas nav vienaldzīgi, kas domā, meklē atbildes. Vissliktākais ir, ja ir vienaldzība. Tās dēļ iet bojā ģimenes, tautas un valstis. Bet šie jaunieši nav vienaldzīgi. Es personīgi neesmu tik kategorisks attieksmē pret bēgļiem, jo esmu redzējis valstis, kur ir karš un posts. Taču jauniešiem ir viedoklis, un demokrātiskā sabiedrībā katram ir brīv to paust. Viņi jūt apdraudējumu nākotnē no tā, ka Latvijā atnāks iebraucēji un bēgļi. Un nevar jau noliegt, ka jāuzmanās ir - tie ir cilvēki no pavisam citādām kultūrām un ar ļoti atšķirīgu izpratni par demokrātiju.

Bet tepat Latvijā starp latviešiem jau arī ir ļoti atšķirīgas izpratnes. Kaut kā ir tā, ka cilvēki, kas sevi dēvē par vislielākajiem demokrātiem un vārdu «tolerance» piesauc no rīta un vakarā, paši ir visnetolerantākie pret citu viedokli, jo uzskata, ka taisnība ir tikai viena un tā ir viņiem. Neatminos, kas paudis šo spārnoto frāzi, bet tā ir ļoti precīza: «Neviens nav tik netolerants kā pašpārliecināts liberālis.».