Vecpiebalgas muzejiem pietrūkst valsts atbalsta; nepieciešami pamatīgi remontdarbi

Saulrieti - jaunākais muzejs

Tā kā saruna ar muzeju apvienības vadītāju notiek Saulrietos, var pārliecināties, ka ēka tiešām lieliski saglabājusies. Tās veidols labi raksturo Kārli Skalbi kā dzejnieku un romantiķi. Tā ir plaša un iedvesmojoša vieta, vairāk saistīta ar gara, mazāk - zemes dzīvi. Te tiešām var labi izjust dzejnieka personību. Tā ir vienīgā vieta, kur var skatīt viņa personiskās lietas un uzzināt vairāk par viņa biogrāfiju un radošo darbību.

«Te ir viņa dzimtā puse un arī atdusas vieta, viņa sākums un gals. Lai gan arī Rīgā Skalbem patika, Saulrietos uzplauka viņa vecpiebaldzēna dvēseles daļa,» teic L. Grudule. Muzeju atklāja 1987. gadā. Agrāk tas diez vai varējis notikt, jo Skalbe padomju varai nebija ērtākais dzejnieks. Vairāk tika akcentētas viņa pasakas, taču ne patriotiskā dzeja un Mazās piezīmes, ne arī viņa darbība Latvijas brīvvalsts laikā. Turklāt jāņem vērā, ka Skalbe no Latvijas emigrēja uz Zviedriju kara beigās, norāda Orisāres vadītāja. Ideja izveidot Skalbes muzeju radusies dzejnieka tuviniekiem Zviedrijā. Liels pluss bijis arī tas, ka arī ēka bija labi saglabājusies, jo Mākslas fonds, kam piederēja īpašums, bija saudzīgi pret to izturējies. Radinieku ieceri atbalstīja arī kolhoza Alauksts inteliģentais priekšsēdis Andrejs Jurciņš, tāpat arī Cēsu muzejs, Rakstnieku savienība. Tas sasummējās, un muzejs tika atvērts 1987. gada oktobrī. 1992. gadā bija nākamais solis, kad uz šejieni atveda Skalbes pelnus.

Runājot par te skatāmajām lietām, tās esot rakstnieka dēla, kurš dzīvojis tepat, Piebalgā, un citu tuvinieku dāvinātas. Piemēram, Skalbes mētelis, kas viņam bija mugurā, dodoties uz Zviedriju. Tāpat te ir Lizetes Skalbes mantas. Ir rokraksti, fotogrāfijas. Protams, ir kaut kādas vēlāk piemeklētas lietas. Diemžēl Rīgas dzīvoklī palikušās lietas gājušas zudībā un ko jaunu atrast diez vai izdosies. Iespējams, ka varētu vēl pastāvēt kādi rokraksti, kartītes, ko Skalbe sūtījis, vai grāmatas ar ierakstiem, fotogrāfijas. Taču - lai arī kā būtu, muzejs tāpat kā Rīga nekad nav gatavs.

Šomēnes - akreditācija

Līva Grudule norāda, ka visiem četriem muzejiem šomēnes ir plānota atkārtota akreditācija. Tas ir kā piecgadu atskaites punkts, kad var savilkt bilanci, kas tad pa šo laiku ir izdarīts, un liek domāt par nākamajiem pieciem. Ieceres bijušas lielākas, nekā izdevies īstenot. Lielākā sāpe, nenoliedzami, esot par memoriālajām ēkām, jo tās visas ir kultūras pieminekļi, kas prasa lielus ieguldījumus, domes priekšsēdētājas teikto akcentē arī L. Grudule. Bijis plānots atjaunot Kalna Kaibēnus - gan ēkas, gan ekspozīciju. Cenšoties jau ik gadu kaut vai nedaudz kaut ko atjaunot - skursteņus, logus. Un tomēr temps ir par lēnu, bet ar pašvaldības līdzekļiem vairāk neesot iespējams paveikt. Tad nu jāizvērtē prioritātes - un tie visbiežāk esot kādi glābšanas darbi. Kopējais finansējums gadā apvienībai ir 80 000 eiro, kas, pirmkārt, tiek tērēti desmit darbinieku (katrā muzejā pa speciālistam un tehniskajam darbiniekam) algām, un, otrkārt, ēku uzturēšanai. Lai kā arī būtu, visi muzeji apmeklētājiem atvērti un krājumi, kuri vienā no Vecpiebalgas ēkām tiek glabāti centralizēti (oktobrīs muzejos sezona tiek slēgta un piemiņas lietas tiek novietotas tur), ir pieejami, uzsver Orisāres vadītāja.