SIMTGADI GAIDOT. Kultūras dzīve Cēsīs

SIMTGADI GAIDOT/CĒSIS

Pūtēju orķestris un viņu motors - Jānis Puriņš

Pūtēju orķestris Cēsis arī ir viens no muzikālās pilsētas akcentiem. Lai gan no jauna dibināts 2010. gadā (tas bija pārstājis muzicēt pirms 20 gadiem) - spējis pierādīt, ka ir «jauns, bet sprauns». Jo, ja iepriekš spēlējuši trešajā grupā, tad šogad skatē ieguvuši tiesības spēlēt ceturtajā (kopumā ir piecas).

PANĀCIS TO LABĀKO. Diriģenta Jāņa Puriņa aizrautība, idejas, enerģija, māksla izdabūt no teju 40 amatieriem to labāko panākusi to, ka orķestris spējis pacelties līdz ceturtajai grupai / Publicitātes foto

Pāris gadus orķestri vadījis Andris Riekstiņš, bet nu jau sesto gadu tā priekšgalā ir Jānis Puriņš. Viņa aizrautība, idejas, enerģija, māksla izdabūt no teju 40 amatieriem to labāko panākušas to, ka orķestris spējis pacelties līdz ceturtajai grupai. Līdz šim tālāk par trešo, kurā turoties lielākais vairums kolektīvu, neesot tikuši. Kopā ar Cēsīm esot spēlējuši grandi no Madonas, Saldus, Talsiem… Un cēsnieki šajā konkurencē ieguvuši piekto vietu. Tas vien ir ko vērts! Pēc tādiem panākumiem kolektīvā ir tāds pacēlums! - izsaucas orķestra dalībnieks Raitis Kārkliņš. Tas gan esot arī liels pārbaudījums, jo nu vairs nevarēšot spēlēt veco, ierasto, trešās pakāpes repertuāru. Nu pāris mēnešos jāapgūst augstāka līmeņa skaņdarbi. «Tas, ka par panākumiem jāpateicas Puriņam, nav šaubu, jo liela daļa orķestrī ir tādi kā es, kas nav mācījušies mūzikas skolā ne minūti. Tālajos 70. gados es parastajā skolā iemācījos spēlēt viena entuziasta pavadībā - pavisam ne tā, kā to dara solfedžo. To, kā to vajadzēja darīt, es uzzināju tikai krietni vēlāk. Bet tolaik arī tā bija labi,» atzīst R. Kārkliņš. Atsācis muzicēšanu viņš pēc 30 gadu pārtraukuma. Taču viņš nebūt neesot tas gados cienījamākais, jo kopā ar viņu spēlējot 90 gadu vecs vīrs, kurš arī pats apguvis muzicēšanu saviem spēkiem. Neraugoties uz visiem gadiem - viņš «iekabinot» veselai virknei jaunekļu un pūš trompeti, ka skan vien. Nu gan sācis apsvērt, ka jāpāriet uz kaut ko vieglāku - ar rupjāku skanējumu. Arī pēc izskata kolēģim nekādi nevarot pateikt, ka aiz muguras ir jau devītais desmits. Starp citu, viņš esot vecākais šo Dziesmu un deju svētku reģistrētais dalībnieks, kurš te sācis spēlēt, kad no Rīgas pārnācis dzīvot pie meitas uz Cēsīm. Pārējo dalībnieku dzīvesvietas gan esot plašākā areālā - sākot no tuvākas un tālākas Cēsu apkārtnes, bet ir vēl trīs no Carnikavas, kā arī bariņš izbijušo cēsnieku no Rīgas. Kā pats Raitis te nokļuvis? Sācis te spēlēt, pateicoties sievas iniciatīvai - viņa strādājot mūzikas skolā un reiz aicinājusi aiziet kopā un paskatīties, ko «vijolnieks (Riekstiņš spēlējis vijoli) var izdarīt ar pūtējiem». Tad, kad dzirdējis, kas tur un kā skan, pēc koncerta pavaicājis diriģentam, vai arī viņam vieta neatrastos. Tā atradusies, un tā nu viņš esot šeit.

CEĻĀ. Uz Dziesmu un deju svētkiem pošas arī orķestra Cēsis dalībnieks Raitis Kārkliņš (no kreisās), senioru deju kolektīva Dzirnas vadītāja Sandra Bārtniece, kora Wenden vadītāja Marika Slotina-Brante un Dzirnu dalībniece Dace Zariņa / F64

Spilgti notikumi? Ik gadu! Tā Latvijas simtgadi sākuši svinēt jau pirms trim gadiem, kad 17. novembrī aizbraukuši uz Igauniju atzīmēt Latvijas neatkarību, bet igauņi pēc tam atbrauca pie cēsniekiem savas valsts svētkos februārī. Pirms gada bijuši Lietuvā, Rokiškos, bet šogad starp Igaunijas un Lietuvas apaļajām jubilejām atkal te, Cēsīs, uz pūtēju orķestru pasākumu.

Taču kolektīvs nenodarbojoties tikai ar «augsto» mākslu, bet spēlējot arī ballēs. Raujot vaļā riktīgas četru stundu zaļumballes. Tā esot diezgan reta parādība šajā jomā, jo orķestri ar vārdu uzskata to par sevis necienīgu izpausmi. Sākuši jau tajā virzienā darboties pie pirmā diriģenta, kurš bija uzrakstījis 50 aranžējumu pasaules klases skaistiem balles gabaliem. Ar to sākts, un tas līdz šim nav aizmirsts. Smejoties, ka vēl viena koncertzāle ir atjaunota saviem spēkiem, proti, veco tirgus paviljonu, kas bija jānojauc jau pirms desmit gadiem, izplēsuši un iztīrījuši. Tagad tur esot nospēlētas četras vai pat piecas balles, un pirmajā gadā noticis pat konkurss deju mūzikai - ar visu cienījamo žūriju. Piedalījušies astoņi orķestri, un viss tiešām izdevies uz «ūsiņu»!

Kas tagad? Jāgatavojas finālskatei un Dziesmu svētkiem, kur ir paredzēta plaša programma arī pūtējiem. Arī tajā, kur spēlēs ceturtās un piektās grupas orķestri. Starp citu, pērn decembrī pieci Vidzemes orķestri satikušies kultūras namā Pārgaujas novada Plācī un atspēlējuši dižkoncerta programmu (tā bijusi J. Puriņa iniciatīva). Skanējis labi!

Ekrānšāviņš no avīzes

***

Cēsu seniori simtgadi iedejos Brazīlijā

Cēsu senioru deju kolektīvam Dzirnas, kurš danci ved jau 55. gadu, šis gads ir īpašs. Gan tāpēc, ka ir Dziesmu un deju svētki, gan jo īpaši tāpēc, ka ir vienīgais, kas uzaicināts no Latvijas atzīmēt valsts simtgades jubileju Brazīlijā. Cēsnieki tur piedalīsies vēsturiskā uzvedumā Ar Latviju sirdī.

Šī Dienvidamerikas zeme ir pēdēja pieturvieta Latvijas ceļojošajam karogam, kurš jau pērn sāka savu ceļu pa dažādām valstīm, kur mīt latvieši. Šo karogu darinājusi cēsniece, tekstilmāksliniece Dagnija Kupča. Nu šo Latvijas simbolu atpakaļ uz mājām uzdots nogādāt Dzirnu dejotājiem, par lielo notikumu stāsta Dzirnu vadītāja Sandra Bārtniece.

ĪPAŠI SVĒTKI. Senioru deju kolektīvs Dzirnas savas valsts jubileju sagaidīs Brazīlijā - piedaloties uzvedumā Ar Latviju sirdī / Publicitātes foto

Kolektīva dalībniece Dace Zariņa par gaidāmo braucienu teic: patiesībā jau tā nav nejaušība, ka Dzirnas nokļūs Brazīlijā. Pirms sešiem gadiem uz turieni aizdevusies latviete Inga Liepiņa, kura nu būs iepriekšminētā uzveduma mākslinieciskā direktore. Iestudējuma pamatā ievīta doma par to, ka šajā tālajā zemē jau pirms vairāk nekā gadsimta ieceļoja pirmie latvieši, kuri savu latvietību ļoti kopuši vairākās paaudzēs. Dzimtenes mīlestība ir tā, kas visus tuvina un saista kopā. Cēsnieki aicināti uz Brazīliju tāpēc, ka, pirmkārt, jubilejas karogs būtībā nāk no Cēsīm un aizceļo it kā atpakaļ uz šo Vidzemes pilsētu, un, otrkārt, ar simtgadi ir visvairāk saistīti seniori, kas nu šo dārgo rotu aizved atpakaļ uz Latviju, nododot to nākamajām paaudzēm. Tā nu, sasaistot šīs divas līnijas, mākslinieciskās ieceres autore izvēlējusies aicināt tieši Dzirnas uz Brazīlijas pilsētu Novaodesu, kur ir izveidots latviešu kultūras centrs. Koncertus sniegt paredzēts ne tikai šajā vietā, bet plašākā apkaimē. Lielākais no tiem plānots uz lielās skatuves Amerikanas pilsētā, kur notiekot arī aktīva latviešu kopienas pašdarbība - ir divi latviešu deju kolektīvi, orķestris, apvienotais koris, kas piedalīsies Dziesmu un deju svētkos Latvijā. Par uzvedumu esot tik liela interese, ka uz to ieradīsies arī latvieši no Venecuēlas.

Tā kā ceļš uz Brazīliju ir tāls un ilgs divas nedēļas, dalībnieki jau laikus sākuši krāt naudu. Pusi esot jau sakrājuši. Savu artavu solījusi arī pašvaldība, atsaukušies arī novada uzņēmēji. Tas tiešām būs liels piedzīvojums un izaicinājums, jo būs iespēja gan redzēt šo eksotisko zemi, gan iejusties tās gaisotnē - dalībnieki tiks uzņemti vietējās ģimenēs.

Kopumā Dzirnās dejo 25 seniori. «Septiņi pedagogi, vairāki mediķi, lauksaimnieki un vēl citu amatu pārstāvji, no kuriem liela daļa vēl joprojām strādā algotu darbu,» kolektīvu raksturo D. Zariņa, piebilstot, ka ne viens vien pāris uz skatuves ir pāris arī dzīvē. Vidējais vecums ir 62 gadi, taču tā amplitūda - no jaunākā uz vecāko - ir gana liela: sākot no 46 gadus veciem «jauniešiem» (dažos citos kolektīvos redzēti vēl jaunāki) līdz aptuveni 80 gadus veciem dejotājiem. Runājot par stāžu, tas gan ir atšķirīgs - ļoti pieredzējuši ir tikai divi, pārējie dejas soļus sākuši apgūt tikai Dzirnās. Pati D. Zariņa kolektīvā nonākusi, jo krustmeita, kurai bijis ap 40, te dancojusi. Sākusi domāt: kāpēc gan pašai to nedarīt? Viņa pasmaida, ka līdz 60 gadiem gan pati nejutusies gatava senioriem. Tā neesot tikai ar viņu vien. Tie, kam šis vecuma vēl nav pienācis, nereti atsaka uzaicinājumam nākt pie vecākās paaudzes dejotājiem, jo tik veci nejūtoties. Savu izvēli Dace neesot nožēlojusi ne mirkli, jo - jākustas taču! Tas dod dzīvei tonusu un prieku. Ir mēģinājumi, koncerti, pasākumi. Spēj tikai tikt līdzi visam. Reizēm nākas bērniem un mazbērniem pat atteikt satikšanos, jo - nav jau laika!

Dzirnu vadītāja, kura māca dejot arī jaunāku paaudžu dejotājus, atzīst, ka, pirms pieciem gadiem sākot darboties ar senioriem, krietni pamainījies viņas pasaules redzējums. Vēl atmiņā esot, kā iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos pirms gājiena piegājusi pie vecākā dejotāja un vaicājusi, vai tomēr negrib palikt mājās, jo jāiet naski, ceļa gabals arī nav mazs. Viņš padomājis un atbildējis: tomēr iešot, jo varbūt šie svētki viņam esot pēdējie. Vai atkal pirms koncerta pienākot viens no dejotājiem un sakot, ka no rīta bijis slimnīcā, sašpricēts, bet gatavs dejot! Paprasīt un sagaidīt ko tādu no jauniešiem - visdrīzāk tādā gadījumā atbilde būtu - nē, pieļauj S. Bārtniece, uzsverot, ka tas viss kopā būšanu padara jo sirsnīgāku un ciešāku. Katra dzimšanas diena ir notikums, tam tiek gatavots unikāls apsveikums. Tāpat arī koncerts. Tuvākais paredzēts nedēļas nogalē. Tad atkal būs jāņem no pakaramā tautastērpi (tie esot kolektīvam divu veidu - Cēsu un Cesvaines) un jākāpj uz skatuves. Un tad jau - roku pasniegt līdz Dziesmu un deju svētkiem! Vēl gan pirms tam ir skate 15. aprīlī. Cerot, ka dejas solis būs labs un izdosies atgūt augstāko pakāpi.

***

"Wenden" no nākotnes koru galvaspilsētas

Cēsis vajadzētu padarīt par vienu no kora mūzikas centrālajām pilsētām, lai koru kustība virzās ne tikai uz Rīgu, bet arī Cēsu pusi, uzskata kora Wenden vadītāja Marika Slotina-Brante. Šajā novadā dziedāšana vienmēr bijusi augstā līmenī, arī Wenden, kas pērn nosvinēja 30. jubileju, apliecina šo augsto latiņu. Ne velti Eiropas koru olimpiādē iegūta sudraba medaļa.

DZIEDĀTĀJU NOVADS. Cēsu novadā dziedāšana vienmēr bijusi augstā līmenī, to pierāda arī koris Wenden, kas pērn nosvinēja 30. jubileju / Publicitātes foto

Sadziedāšanās tradīcijas Cēsīs ir stipras. Piemēram, 2015. gadā šeit brīnišķīgi noorganizēts koncerts par godu Emīlam Dārziņam, uz kuru sabraukuši septiņi kori no dažādiem Latvijas novadiem, bet 2016. gadā tie jau bijuši desmit, teic Wenden diriģente Marika Slotina-Brante, kura šo kolektīvu vada jau 16. gadu. Viņai kā caur un caur cēsniecei griboties, lai šī tradīcija ir dzīva un lai Cēsis kļūst par mazo koru kustības galvaspilsētu. Pamats tam ir, jo koru kustība Cēsu pusē ir aktīva jau kopš 19. gadsimta vidus. Citur 1860. gados Latvijā pamatā dibinājās vīru kori, bet šeit jau pirmajos dziesmu svētkos 1873. gadā bija jauktais koris, kurš spējis trīs mēnešos pēc tā izveides iegūt augstāko vietu koru karos.

Wenden korim nu jau apritējusi apaļa jubileja - 30 gadi. Tāds radošs pilnbrieds. Bez liekas lepošanās var teikt, ka jaunās diriģentes vadītais kolektīvs ir kā tāds garainis, kas veicina vārīšanos. Nemitīgi tiek gatavotas jaunas programmas, regulāri piedalās visos pašvaldības rīkotajos pasākumos, sadarbojas ar dažādiem kolektīviem - Vidzemes kamerorķestri, Dailes teātri, dažādām Latvijas vēstniecībām ārzemēs, kur nereti dziedājuši 18. novembra koncertos. M. Slotina-Brante akcentē, ka svarīgi ir būt ne tikai statiskiem atdziedātājiem, bet radošiem - vajadzības gadījumā kustēties, pat dejot, aktieriski darboties. «Vajag izsist ik pa laikam no komforta zonas, lai iekustinātu un patiesi atmodinātu, būt elastīgiem, prast dziedāt pat guļus,» pasmaida diriģente.

Koris startē A grupā (tāpat kā pārējie Cēsu kori) un parasti iegūst pirmo pakāpi. Vai tā būs arī šoreiz, grūti spriest, jo skate vēl priekšā. Vairāk nekā 40 cilvēku kolektīvā ir visu triju vecuma posmu ļaudis: ir gan jaunieši, gan vidējās un vecākās paaudzes dziedātāji. «Mēs visi kopā dziedam, strādājam un atpūšamies, un labi te jūtas jebkura vecuma dalībnieks un savstarpēji bagātinās,» teic M. Slotina-Brante. Par laimi, pietiekot arī vīru balsu, kas nereti mēdz būt liels deficīts, bet nebūtu iebildumu, ja to būtu vairāk. Taču arī šobrīd nesūdzoties, jo spējot pacelt dažāda veida repertuāru, arī dziesmu svētku, bet «jāstrādā ir melnām mutēm», lai tas izskanētu augstā līmenī. Vaicāta par jaunajām balsīm, Marika atklāj, ka sākotnēji ļoti likusi akcentu uz jaunajiem - iesaistījusi Wenden arī savus skolēnus (viņa strādā Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā), izaudzinot viņus par spēcīgiem koristiem, taču - tad viņi aizdevušies mācīties uz Rīgu, kur, protams, «izķerti» uz koriem ar vārdu. Bet kas paliekot Cēsīm? «Ja pēkšņi aiziet pieci, seši divpadsmitie projām, tas ļoti jūtams. Jo ir jau labi, ja viņi te atbrauc uz koncertiem un skatēm, zina, ko mēs apgūstam un darām, un daļa tā arī dara (ir pat tādi, kas tā dara jau 13 gadus), bet man vajag, lai viņi būtu klāt ikdienā uz mēģinājumiem, kas mums notiek divreiz nedēļā Cēsu koncertzālē,» nopūšas diriģente. Gribot tomēr, lai korī dzied cēsnieki un apkaimes iedzīvotāji - patlaban viņi brauc no Priekuļiem, Raunas, Līgatnes, Liepas, Ieriķiem.

Kopumā par pēctecību Cēsīs bažu neesot, jo ir arī skolu kori, piemēram, abās pilsētas ģimnāzijās. Diemžēl mazumā gājuši jauktie kori (lielākoties ir meiteņu un zēnu), arī blakus novados palikuši vien trīs. Jā, liels mīnuss ir tas, ka skolās tas viss palicis interešu pulciņu līmenī, līdz ar to arī tur kori, ja vēl ir, tad skaitliski sarukuši. Lai gan - ja diriģents spēj uzrunāt, iesaistīt, tad jau aiziet tā lieta! Uz Marikas kori dažkārt atnākuši pat ne tie pareizākie skolnieki, kuriem ir problēmas ar uzvedību. «Taču, kad viņi sāk te dziedāt, izmainās intereses, raksturs, galu galā izveidojas forši vīrieši - fanātiski koristi, emocionāli bagāti. Mainās vide, un mainās pats!» uzsver diriģente.

Viņai stimulu dod tas, ka darbs nes augļus. Vieni no pēdējiem panākumiem gūti Eiropas koru olimpiādē. «Braucām uz apbalvošanas ceremoniju ar domu - nu varbūt būs pateicības raksts par piedalīšanos, bet, kad saņēmām sudrabu, tad gan bija patiešām milzīgs pozitīvs pārsteigums un gandarījums,» neslēpj Marika. Tas tomēr apliecina, ka noticis lēciens uz priekšu attīstībā, un mobilizē strādāt vēl pamatīgāk.