Jau četrus gadus Zemessardzes 55. kājnieku bataljona, kura vēsture sākas 1991. gadā, komandieris ir pulkvežleitnants Ingus Manfelds. Sava dzīves ceļa izvēli viņš izdarījis pirms 20 gadiem, kad pēc vidusskolas beigšanas izlēmis stāties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Laikam esot ierunājusies asinsbalss, jo senčos bijuši vīri, kam tuva bija kara māksla. Savu izvēli I. Manfelds nekad neesot nožēlojis.
Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju pulkvežleitnants I. Manfelds nolūkojis vairāku iemeslu dēļ: tā nodrošināja bezmaksas studijas, dienesta viesnīcu, ēdināšanu un pēc studiju beigām - darbu. Kā alternatīva bijusi arī Policijas akadēmija, tomēr svaru kausi nosvērušies par labu Latvijas Nacionālajai aizsardzības akadēmijai. Ierunājās arī asinsbalss, jo no tēva puses senči bija interesējušies par kara mākslu. Arī labā fiziskā sagatavotība bijusi priekšrocība.
I. Manfelds pasmaida, ka tolaik jauniešiem nebija tādas iespējas sēdēt pie datora un citām elektroniskajām «uzpariktēm» kā šodien, tāpēc arī spēka kaulos netrūcis, jo daudz laika pavadījuši laukā. It īpaši jau lauku jaunieši, kāds bijis arī viņš. Dzimis un līdz četru gadu vecumam dzīvojis Alūksnē, bet pēc tam pārcēlies uz Jēkabpils pusi - Rites pagastu (šobrīd Viesītes novadā). Pulkvežleitnants nenoliedz, ka pāris reizes gan pazibējusi doma pamest mācības, jo šķitis - vai tiešām viņam to vajag? Tas noticis brīžos, kad bijusi fiziski un psiholoģiski liela slodze un pietrūcis māju tuvuma. It īpaši pie sirds ķēries tas, ka dažreiz nācies ciest citu kļūdu vai neizdarību dēļ. Taču pēc tam, kad dusmas pārskrējušas, sapratis: jāturpina iesāktais.
Pēc mācību pabeigšanas ceļš vedis uz dienesta vietu Alūksnē Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Mobilo strēlnieku bataljonā. Tur dienējis līdz 2010. gadam - ar zināmiem pārtraukumiem, jo tika nosūtīts dienesta pildīšanai starptautiskajās operācijās misijās Irākā, Bosnijā un Hercegovinā un Irākā. Tieši tur mainījies skats uz pasauli un tajā notiekošo un novērtējis to, kas mums ir. Jo, esot Alūksnē, dzīve šķitusi kā oāzē, kur ikdienas darbs ir apmācīt jaunkareivjus. Pēc tam pārcēlies uz Rīgu, kur centrālajā NBS Apvienotajā štābā darbojies nepilnus četrus gadus. Nācies vēl papildināt zināšanas kvalifikācijas kursos Viļņā un Tartu, lai varētu iegūt nākamo dienesta pakāpi. Un tad 2014. gadā saņēmis pavēli vadīt Zemessardzes 55. kājnieku bataljonu Aizkrauklē. Sākums nebijis viegls, jo, lai gan nojautis, kas ir Zemessardze, bija vajadzīgs krietns laiks, lai pilnībā aptvertu, kā tā darbojas. Patiesībā pagājis vesels gads, kamēr viņš «iebraucis sliedēs». Tas bija visai saspringts laiks arī politiskā ziņā, jo tikko bija sākusies karadarbība Ukrainā.
«Nekādā ziņā arī pēc šiem gadiem nevaru pateikt, ka zinu visu,» teic pulkvežleitnants I. Manfelds, uzsverot, ka viņa galvenais uzdevums ir - lai viņa bataljons būtu kaujas spējīgs un varētu aizsargāt mūsu valsti. Viņa pakļautībā ir aptuveni 400 zemessargu. It kā nav ļoti daudz, taču jāņem vērā, ka Aizkraukles novadā Zemessardzē ir iesaistījušies 1,25% iedzīvotāju, bet valstī caurmērā tikai 0,46%. Starp citu, bataljona rindās ir arī ļoti pieredzējuši un ilggadēji zemessargi, kas, pat sasniedzot 60 gadu slieksni, izvēlējušies dienestu pagarināt vēl par pieciem gadiem. Viņi, tāpat kā pārējie biedri, ik gadu aptuveni 20 dienas veltī Zemessardzei. Ikdienā gan nodarbināti ir 20 cilvēki, pārējie tiek sasaukti kopā mācību laikā vai tad, kad ir nepieciešams.
Zemessargi cieši sadarbojas ar pašvaldību un valsts struktūrām, piemēram, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un Valsts policiju. Zemessardzes 55. kājnieku bataljons ik gadu kopā ar šīm institūcijām rīko Citādu ēnu dienu, kad Aizkraukles skolēniem tiek dota iespēja iepazīt dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos un Zemessardzē. Šogad 2. novembrī pirmo reizi tika rīkotas Aizkraukles pilsētas un starpnovadu skolu jaunatnes militārās sporta spēles Lāčplēša stafete 2018, ko organizēja novada dome kopā ar pulkvežleitnanta I. Manfelda vadīto bataljonu. Tāpat pirmo reizi Neretā notikusi starpnovadu ierindas skate skolēniem. Ir skolas, kā Pļaviņu ģimnāzija, kur tās notiek jau vairākus gadus pēc kārtas, un šai kustībai pievienojas arvien vairāk mācību iestāžu. Lai nedomājot, ka tā ir vēlme pievērst jauniešus armijas lietām, tas vairāk ir komandas gara un stājas izkopšanai. Runājot par jauno mācību saturu, I. Manfelds uzskata, ka vidusskolas posmā svarīgi paredzēt obligāto valsts aizsardzības mācību, jo katram jaunam cilvēkam ir jāapgūst militārās pamatiemaņas, līderība un saliedētība. Tas ir arī būtisks patriotiskās audzināšanas stūrakmens.