Cēsu vērtību spožums un problēmas

© Ojārs Lūsis

Uzskaitot Cēsu priekšrocības, vienlaikus jāuzskaita to pašu procesu un objektu vājās vietas. Ilggadējais Cēsu novada priekšsēdētājs Gints Šķenders saka: «Rīga ir pārāk tuvu Cēsīm, bet Cēsis ir pārāk tālu no Rīgas.»

– Kāpēc izveidojies tāds teiciens, ko jūs bieži vien sakāt?

– Cēsis no Rīgas ir stundas brauciena attālumā – tas ir pietiekami maz, lai cilvēki varētu ikdienā izbraukāt uz darbu Rīgā, aizbrauktu iepirkties, izklaidēties un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā rīdziniekam tas šķiet pārāk tālu, lai brauktu baudīt mākslu, atpūstos un gūtu jaunus iespaidus. Ir tāds ne šis, ne tas.

– Bet jums taču ir ļoti lielas vērtības – tajā skaitā lieliskas izglītības iestādes, kuru audzēkņi un absolventi sasniedz labus rezultātus ne tikai Latvijas mērogā, bet arī ārvalstīs?

– Kad man reiz teica, ka Cēsu jaunieši saņem pārāk labu izglītību, lai dzīvotu vai pēc augstskolas atgrieztos Cēsīs, es mazliet apjuku. Vēlāk sāku domāt, ka zināmā mērā tā ir taisnība – no Cēsīm mācības augstākajās mācību iestādēs turpina ļoti liels jauniešu īpatsvars. Arī augstskolas viņi beidz ar izciliem rezultātiem un tālāk jau darbu atrod vai nu Rīgā, vai pat ārzemēs. Viens no piemēriem ir mana meita, kura saņēmusi paaugstinājumu savā darbā Anglijā. Vai viņai ir iespēja sevi attīstīt un pilnveidot Cēsīs? Labākajā gadījumā viņas pieredzei un zināšanām atbilstošu darbu varētu atrast Rīgā. Šādu jauniešu mums ir ļoti daudz! Cēsis nekad nebūs vieta, kur būs ražotnes ar daudzskaitlīgiem darbiniekiem, jo vienkāršu darbu par zemu samaksu cēsnieki nestrādā un nestrādās.

– Izklausās, ka te ir ambiciozi cilvēki...

– Jā, un es ar to lepojos. Varētu domāt, ka sliņķi, taču nē – cilvēki strādā. Cēsīs šovasar bezdarba līmenis nokrities līdz 8%, kas ir mazāk nekā vidēji valstī. Medijos izskanēja viedoklis, ka cēsnieki aizbraukuši no pilsētas un ielas kļuvušas tukšas. Tā īsti nebūs taisnība – paskatieties kaut vai Vācijas mazpilsētās – vai pa dienu tur redzat cilvēkus? Nē – cilvēki strādā! Turklāt, kā jau teicu iepriekš, daudzi strādā Rīgā, vieni atgriežas katru vakaru, citi nedēļas nogalēs. Šeit ir lieliska vieta dzīvošanai.

– Viens no pārmetumiem bija arī tas, ka Cēsis šobrīd nerealizē projektus – esot iestājusies stagnācija...

– Arī tā nepavisam nav tiesa – lielus projektus mēs pašreiz tiešām nerealizējam, jo daudz no tā, par ko tikai domā citās pilsētās, mēs jau sen esam izdarījuši un mums tā ir ikdiena, pie kā iedzīvotāji ir pieraduši. Tas attiecas gan uz pašvaldības ēku un izglītības iestāžu siltināšanas projektiem, gan ūdenssaimniecības attīstību, gan ielu un pilsētvides, sociālo jautājumu un izglītības sistēmas sakārtošanu. Pie mums brauc no daudzām pašvaldībām un jautā par lietām un procesiem, kas pie mums jau iedzīvināti un veiksmīgi darbojas. Pat abu piļu rekonstrukciju projektus esam jau pabeiguši.

Tajā pašā laikā mēs strādājam pie jaunu projektu izstrādes, ko realizēsim nākamajā plānošanas periodā.

– Tāpat kā Kuldīgā, arī Cēsīs ir vecpilsēta, kas iekļauta vēstures pieminekļu sarakstā. Tas uzliek milzīgu atbildību gan pašvaldībai, gan ēku privātīpašniekiem. Vai mēģinājumi to sakārtošanā piesaistīt arī papildu finansējumu ir devuši rezultātus?

– Tas ir viens no tiem jautājumiem, par ko runājam visos iespējamos līmeņos. Ja valsts šos objektus ir atzinusi par valsts nozīmes pieminekļiem, tad ir jārod modelis, kura ietvaros šos īpašumus var sakārtot un uzturēt ne tikai par pašvaldības un privāto investoru līdzekļiem. Bieži vien īpašniekam finansiāli izdevīgāk būtu māju nojaukt un tās vietā uzbūvēt jaunu. Arī tad, ja viņš veic renovāciju, iespējami daudz lētāki risinājumi, nekā to pieprasa pieminekļa statuss. No pašvaldības puses esam izstrādājuši vairākus projektus, kuru ietvaros vecpilsētas namu īpašnieki var saņemt atbalstu, taču tas ir pārāk maz, lai mēs varētu sakārtot vecpilsētu.

Ja mēs runājam par pašvaldības pārziņā esošajām būvēm, tad mēs ar to tiksim galā, jo mēs tiešā veidā atbildam tikai par divām vecpilsētas ēkām, kā arī ielām un laukumiem.

Atzīmēšu, ka tiem īpašniekiem, kuri veic savu īpašumu sakārtošanu, tiek būtiski samazināts īpašuma ienākuma nodoklis. Tāpat visus nodokļus, ko iekasējam par īpašumiem vecajā centrā, ieguldām atpakaļ minētajā teritorijā. Ielu tīkls pavisam drīz būs pilnībā sakārtots, jo finišam tuvojas apakšzemes komunikāciju rekonstrukcija, kas ir pamats turpmākai ielu seguma uzlabošanai.

– Vai īpašnieki ir gatavi sadarboties?

– Atceros, ka tā saukto trekno gadu laikā, runājot ar īpašniekiem, jutu piesardzīgu attieksmi pret pašvaldību. Tagad situācija ir mainījusies un sadarbība starp īpašniekiem un pašvaldību arvien uzlabojas. Acīmredzot ir jāpaiet kādam laikam, lai pienāktu īstais brīdis, kad īpašnieki meklē palīdzību, bet pašvaldība meklē iespējas.

– Runājot par vērtībām un līdzi nākošām problēmām, pastāstiet par topošo reģionālās nozīmes koncertzāli. Vai tā Cēsīm ir vajadzīga?

– Mēs, protams, esam lepni, ka Cēsis ir viena no vietām, kur atradīsies viena no četrām valsts mēroga koncertzālēm, taču mēs gribam dzirdēt skaidru definējumu, kā valsts iesaistīsies šo koncertzāļu apsaimniekošanā un piepildīšanā ar saturu. Nenoliedzami, ka ir jāveido kultūras centri arī ārpus Rīgas, bet, kā jau teicu, ir jābūt mehānismam, kas veicina šādu centru attīstību. Lielo novadu ietvaros tas ir vieglāk, un es atkal un atkal saku, ka Latvija ir pārāk sadrumstalota – pašvaldību skaitam ir jābūt mazākam.

Faktiski tas būs daudzfunkcionāls kultūras centrs, kurā lielajā zālē būs 800 apmeklētāju vietu, kā arī daudz citu telpu, tajā skaitā Cēsu mūzikas vidusskolas vajadzībām, kas ir Kultūras ministrijas iestāde. Šāda būve Cēsīm vien ir pārāk liela.

Ir saņemti solījumi, ka valsts atbalstīs gan Cēsu, gan citu koncertzāļu uzturēšanu, taču nav zināms mehānisms, kā tas notiks – finansējuma modelis vēl nav skaidrs.

Līdzīga situācija ir ar veco un jauno pili. Tie ir valsts nozīmes kultūras un arhitektūras pieminekļi, bet atbildība par tiem ir tikai Cēsu pašvaldībai. Atzīmēšu, ka gan Rundāles, gan Bauskas, gan citas pilis ar vēsturisko vērtību ir valsts pārziņā un saņem pilnu to uzturēšanai nepieciešamo finansējumu.

– Viss it kā ir labi, bet tomēr vecpilsētā ir daudz pārdodamu un neapsaimniekotu īpašumu...

– Jā, tas ir normāls evolūcijas process, kāds vērojams praktiski visās Eiropas vecpilsētās, kas nav milzīgi tūrisma centri. Nesen viesojos Cēsu sadraudzības pilsētā Vācijā, Ahimā. Pilsētas mērs uztraucies, ka vecpilsētā vairs nenorit dzīvība – daudzas ēkas tiek pārdotas. Mēs esam līdzīgā situācijā – gan uz vienu, gan otru pusi no šīs pilsētas atrodas lielāki centri, kurp cilvēki dodas strādāt, bet pilsētas nomalēs izvietoti lielveikali, kuros cilvēki pa ceļam iepērkas. Dzīvojamo māju rajoni attīstās arvien tālāk no senā centra. Līdz ar to vecpilsēta paliek tikai kā kultūrvēsturiskais piemineklis un tūrisma objekts.

Atzīmēšu, ka mūsu vecpilsētas 28 namus ir iegādājusies ārvalstu komercstruktūra. Šie nami ir sakopti, ietves notīrītas, un mums nav reāla iemesla viņiem likt šos namus apdzīvot. Iespējams, ka pēc gadiem īpašnieki uzsāks kādu biznesu, bet pagaidām šīs ēkas stāv tukšas.

– Jūs esat publiski paziņojis, ka gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās vairs nestartēsiet. Kāpēc?

– Es domāju, ka divpadsmit gados, ko esmu pavadījis šajā amatā, esmu paguvis izdarīt pietiekami daudz. Es vairs neredzu šeit nopietnus izaicinājumus. Vienlaikus esmu nolēmis pievērsties savam biznesam. Nedrīkst iesēdēties un tikai aizņemt vietu.

Ja atskatos uz paveikto, varu būt apmierināts – tūlīt beigsies ūdenssaimniecības attīstības pēdējā kārta. Daļa cēsnieku pat neatceras, kāds bija ūdens pirms šā projekta ieviešanas un cik ierobežota bija tā pieejamība.

Ir pabeigta pils kompleksa rekonstrukcija, kas prasīja ne mazums laika un nervu; ir uzbūvēts jauns bērnudārzs; visas izglītības iestādes nosiltinātas; ir panākts, ka ar privātā siltumapgādes uzņēmuma palīdzību Cēsīs siltuma tarifs samazināts par 15%; piesaistot visdažādāko finansējumu, praktiski pabeigta ielu un laukumu sakārtošana; top jaunā koncertzāle. Nosauktie ir tikai redzamie infrastruktūras uzlabojumi.

Liels darbs paveikts arī sociālās sistēmas attīstībā, ir ieviestas gan nodarbinātības programmas, gan finansiālā atbalsta sistēma, notikuši daudzi citi pozitīvi procesi. Atzīmēšu, ka Cēsis bija pirmā pilsēta, kurā privatizēja namu pārvaldi un namu apsaimniekošanu pašvaldības uzņēmumi neveic. Iedzīvotājiem ir izvēles iespējas, kuram privātajam apsaimniekotājam uzticēt savus īpašumus. Daudzās pašvaldībās šis process tikai tagad sākas.

Vai Cēsis atstāsiet drošās rokās?

– To noteiks iedzīvotāju balsojums, taču es kā pilsētas mērs esmu strādājis arī pie labas novada pārvaldības komandas izveidošanas. Šeit strādā cilvēki, kuri ir gatavi pārņemt stafeti, – Jānis Rozenbergs, kurš jau vairākus gadus ir mans vietnieks, ir ļoti laba kandidatūra novada mēra krēslam.

Svarīgākais