Prioritāte – ilgtermiņa stratēģija

Rēzekne ir viena no lielākajām Latvijas pilsētām, bet informācija par to masu medijos ir visai skopa – visbiežāk tā saistās ar skandāliem un neizdarībām. Kopš 1. jūlija, tāpat kā lielākajā daļā pašvaldību, Rēzeknes domei ir jauns priekšsēdētājs – Aleksandrs Bartaševičs, kurš divus sasaukumus bijis arī Saeimas deputāts.

Lai iepazītos ar jauno domes vadītāju un uzzinātu viņa personīgo viedokli par

situāciju pilsētā un iespējām to uzlabot, Neatkarīgā vaicāja pašam A. Bartaševičam.

– Ilgu laiku bijāt deputāts Saeimā. Kādu partiju pārstāvējāt?

– Tik tiešām – trīspadsmit gadu esmu bijis Saeimas deputāts. Lai arī manis

pārstāvēto partiju nosaukumi ir mainījušies, tomēr vienmēr tie ir bijuši tā sauktie kreisā spārna politiskie spēki. Pirmā partija, kuru pārstāvēju, bija partija Līdztiesība, tad Sociālistiskā partija, tad Tautas saskaņas partija

un tagad Saskaņas centrs, kurā iekļāvusies jau pieminētā Sociālistiskā partija.

– Vai tam, ka, pirmo reizi startējot pašvaldību vēlēšanās, ne tikai kļuvāt

par deputātu, bet tikāt ievēlēts arī priekšsēdētāja amatā, ir nejaušības vai likumsakarības raksturs?

– Varbūt nav īsti pareizi atzīt, taču, jau pieņemot lēmumu startēt vēlēšanās, vienīgais mērķis un uzdevums bija kļūt par pilsētas mēru. Arī esošā situācija Rēzeknē liecināja par šā mērķa sasniegšanas iespējamību –

šeit jau tradicionāli lielākā daļa iedzīvotāju balso par kreisajiem spēkiem, tai skaitā par Sociālistisko partiju, no kuras startēju vēlēšanās.

Tagad Sociālistiskā partija ir iekļāvusies apvienībā Saskaņas centrs. Arī veiktās aptaujas liecināja, ka apmēram 50% no balsstiesīgajiem ir

mūsu bloka elektorāts. Jāatzīmē, ka mūsu vēlēšanu apvienība par līderi un līdz ar to arī potenciālo priekšsēdētāja amata kandidātu izvēlēja tieši mani. Vēlēšanu rezultāti bija vēl labāki, nekā bijām gaidījuši – no 13 deputātu

vietām 9 ieguva mūsu saraksta deputāti. Līdz ar to priekšsēdētāja vēlēšanas noritēja bez pārsteigumiem.No citām partijām ir ievēlēti pa vienam deputātam. – Krīze valstī nav tas vieglākais laiks, lai sāktu vadīt pašvaldību un pierādītu

savas spējas. Kā jūs tiekat galā ar problēmām, kas ik dienu tikai samilst?

– Tas, ka laiks ir smags un valstī ir daudz problēmu, ir fakts, turklāt ne tikai

Latvijā, bet visā pasaulē ir dziļa krīze. Taču krīze ir īstais brīdis, kad mainīties un sākt jaunu ciklu. Labos laikos valdīt grib tie, kuri tā īsti strādāt nemaz nevēlas – savukārt man šis laiks ir ļoti piemērots – ir daudz darāmā un daudz iespēju. Ir daudz problēmu, ko risināt, un tādējādi varu pierādīt, ko es tiešām varu!

– Noprotu, ka esat optimistiski noskaņots – kas ir tas, ko vēlaties paveikt?

– Viss mūsu komandas darbs vērsts uz ilgtermiņa rezultātu – ielikt kārtīgu pamatu, lai pilsēta varētu augt un attīstīties. Iespējams, ka labumu no mūsu ieliktā darba gūs nākamie domes sasaukumi, kas nāks mūsu vietā.

– Bet tagad taču ir bezgala daudz steidzamu darbu, kuri ir jādara, neatliekot

ne uz brīdi...

– Protams, mēs par tiem neesam aizmirsuši. Mantojumā saņēmām lielus parādus no 2008. gada. No vienas puses, var teikt, ka tie bija pašvaldības kapitālsabiedrību parādi, taču, tā kā šie uzņēmumi nodrošina pilsētai svarīgus pakalpojumus, mums vajadzēja meklēt līdzekļus, lai šo uzņēmumu darbs neapstātos. Pašvaldība naudas jautājumu atrisināja, vienlaikus nomainot

arī uzņēmumu vadītājus, jo, manuprāt – ja kāds ir uzņēmuma valdes loceklis, tad viņam ir jābūt spējīgam atrast risinājumus un meklēt variantus, nevis gaidīt, kad atnāks domes priekšsēdētājs un visu atrisinās viņa vietā.

Mūsdienās ar šādu attieksmi strādāt nedrīkst. Es runāju par siltumapgādes uzņēmuma vadītāju. Tagad ir jauns uzņēmuma vadītājs, un kopā atradām risinājumu, kā samaksāt parādu Latvijas gāzei, kas sasniedza 700 tūkstošus

latu, un kā strādāt ar parādniekiem, lai uzņēmumam nebūtu jāuzņemas vēl lielāka parādu nasta. Ja parāds nebūtu samaksāts līdz šīs apkures sezonas sākumam, tad Rēzekne otrreiz piedzīvotu to, kā ir dzīvot bez centralizētās

apkures. To mēs pieļaut nedrīkstējām. Jāteic, ka iepriekšējais domes sastāvs bija novilcinājis parādu samaksu, lai visus jautājumus risina jaunais domes sasaukums. Īsti godīgi tas nebija, jo parādi bija ne tikai par siltumu, bet

arī par pasažieru pārvadājumiem, turklāt maksāti netika arī aprēķinātie procenti, kas ar katru mēnesi tikai palielināja kopējo parāda summu.

– Pasakiet, kur to naudu tā var atrast un, ja bija rezerve, tad kāpēc iepriekšējā pašvaldība to neizmantoja parāda segšanai?

– Paslēpta tā nauda nekur nebija – mēs pārskatījām budžetu, un atklājās vairākas pozīcijas, kur var ietaupīt, un izdevumu daļu samazinājām par gandrīz 700 tūkstošiem. Samazinājums galvenokārt skāra saimnieciskos izdevumus un domes darbinieku algas. Tagad dome līdz gada beigām strādā nepilnu darba laiku – administrācijai un nozaru pārvaldēm viena diena mēnesī ir neapmaksāta brīvdiena, ir iestādes ar četru darba dienu nedēļu, un attiecīgi cilvēki saņem mazākas algas. Esam samazinājuši arī štatus, jo iepriekš tie bija tā kā pārāk uzpūsti – pagaidām samazinājām vairāk nekā 40 štata vietu, samazinājumu

plānots turpināt.

– Rēzeknē bezdarbs ir sasniedzis 19,5% no darbspējīgajiem iedzīvotājiem. Kā pilsētas iedzīvotāji kopumā tiek galā ar spriedzi, ko rada šādi

bezdarba rādītāji?

– Rēzeknē jau vēsturiski ir bijis viens no lielākajiem bezdarba procentiem valstī. Līdz ar to, ka mums visu laiku ir grūtības ar nodarbinātību, cilvēki šo bezdarba pieaugumu neuztver kā bezizeju, bet gan skatās, kā var izdzīvot. Taču tas nenozīmē, ka pašvaldība par saviem cilvēkiem var nedomāt – mums, neraugoties uz grūtībām, ir spēkā pabalstu sistēma, kas palīdzēs izdzīvot tiem, kuriem rudenī beigsies bezdarbnieku pabalsts. Esam iesaistījušies

labklājības ministrijas un ES sociālā fonda programmā, kas paredz tādas kā stipendijas jeb dotētās darba vietas ar apmaksu 100 latu mēnesī pusgada garumā. Rēzeknei ir paredzētas 500 dotētās darba vietas, un mēs tās plānojam apgūt pašvaldības uzņēmumu ietvaros.

– Ar sociālajiem pabalstiem vien nebūs līdzēts, lai pilsētu izvestu no krīzes.

Kur saskatāt potenciālos investorus un atbalsta punktus?

– Neapšaubāmi tā ir ražošana un augstas pievienotās vērtības pakalpojumu

sniegšana.Skatāmies uz mūsu kaimiņvalstīm – Krieviju, Baltkrieviju, varbūt arī Ķīnu – un kopā ar viņu uzņēmējiem prātojam, kā veidot abpusēji izdevīgu sadarbību. Ļoti ceru, ka realizēsies plāns par sadarbību ar Baltkrievijas

lauksaimniecības tehnikas ražotājiem. Gaidām ciemos Novgorodas gubernatoru

un attiecīgā reģiona uzņēmējus. Lielākā daļa plānu saistās ar austrumvalstu ražojumu virzīšanu ES tirgū. Mēs esam ļoti izdevīgā vietā un varam sniegt pakalpojumus, kas austrumu valstu ražotājiem ir izdevīgi, un vienlaikus mums tiek nodrošinātas labi apmaksātas darba vietas. Jau tagad tapšanas stadijā

ir vairākas Krievijas investoru finansētas ražotnes. Mums ir jāizmanto šī iespēja, jo vietējiem uzņēmējiem tagad piesaistīt banku kredītus un pašiem būvēt rūpnīcas ir praktiski neiespējami. Daudz domājam, kā atbalstīt

mūsu vietējos uzņēmējus, lai tie ne tikai turpinātu savu uzņēmējdarbību,

bet arī to attīstītu un pilnveidotu. Mēs vēlamies radīt sistēmu, kurā katram uzņēmējam ir viegli ienākt Rēzeknē, uzsākt un attīstīt savu darbību – tie var būt gan ārvalstu kapitāla uzņēmēji, gan rēzeknieši, gan no citām Latvijas vietām. Lai īstenotu ieceres, daudz lielāku uzmanību pievērsīsim arī pilsētas

popularizēšanai Latvijā un ārpus tās robežām.

– Uzņēmējus, protams,interesē ģeogrāfiskais izvietojums, autoceļu un dzelzceļu tīkls, pilsētas iekšējā infrastruktūra un pašvaldības attieksme,

bet vairāk par visu viņus interesē stabilitāte – garantijas, ka pilsētas politika

nemainīsies...

– Mēs varam dot garantijas tikai uz četriem gadiem, – laiku, kamēr spēkā

būs esošais deputātu sasaukums. Neizslēdzu, ka veiksmīga darba rezultātā šis

deputātu sastāvs strādās arī pēc nākamajām vēlēšanām. Es ļoti labi apzinos, ka viss ir mūsu pašu rokās – jo labāk strādāsim, jo stabilākas būs domes pozīcijas un lielākas garantijas varēsim sniegt investoriem. Es atzīstu, ka uzņēmējiem ir ļoti grūti strādāt, ja pilsētas vadība mainās ik pēc gada vai diviem, mainās uzstādījumi un mērķi. Ceru, ka krīzes iespaidā attīrīsies pašvaldības un arī valsts aparāts – būs spiesti aiziet tie, kuri strādā slikti,

un vietā jānāk jauniem un spējīgiem visu līmeņu vadītājiem. Latvijā tādu ir

pietiekami.

– Latviju ir satricinājušas divu sociāli nozīmīgāko nozaru problēmas – veselības aprūpei un izglītībai katastrofāli trūkst naudas. Kā šie valstiskie notikumi ietekmēs sociālo vidi Rēzeknē – cik veselības iestāžu slēgsiet, cik skolu šogad

durvis nevērs?

– Nekas nemainīsies – viss paliks tāpat kā iepriekš. Mūsu skolu vadība un skolotāji pieņēma lēmumu saņemt mazāk, bet saglabāt darba vietas. Runājot par skolu uzturēšanu – šogad būs pabeigta praktiski visu skolu un pirmsskolas izglītības iestāžu siltināšana, kas jaunajā apkures sezonā mums ļaus būtiski ietaupīt. Tā ir reāla nauda, ko varēsim novirzīt citiem mērķiem. Esam padomājuši arī par tiem bērniem, kuru vecāki nevar nokomplektēt skolas somu uz 1. septembri – ja vajag, izsniedzam pabalstu skolas lietu iegādei. Savukārt veselības aprūpes jautājums vēl nav atrisināts pat valstiskā līmenī – tāpēc arī mums nav iemesla iepriekš uztraukties.

– Varu rezumēt, ka rēzekniešiem nav īpaša iemesla uztraukties par gaidāmo

ziemu...

– Salīdzinot ar dažu labu pašvaldību, mēs tiešām varam justies daudzmaz stabili.Līdz jaunajam gadam mums naudas pietiek, kā būs tālāk – redzēsim. Mēs esam sagatavojušies ziemai – gāzes parāds nomaksāts, un siltums dzīvokļos būs, skolas turpina darbu, un bērniem mēs palīdzēsim, lai tiem materiālu iemeslu dēļ nebūtu jāatsakās no izglītības. Cik būs mūsu spēkos,

tik palīdzēsim! Taču galvenais ir un paliek – radīt labvēlīgu vidi ražošanas attīstībai un jaunu investoru piesaistei – procesiem, kam ir ilgtermiņa ieguvums.

Latvijā

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.