Domei par dzelzceļniekiem galva nesāp

Katra stabila darbavieta,kas nodrošina ikmēneša ienākumus ģimenēm,šobrīd ir zelta vērta.

Tas nozīmē, ka pašvaldībai nebūs jāmaksā pabalsti un naudu varēs izmantot citiem mērķiem ar ilglaicīgāku ieguvumu, cilvēki nav pakļauti stresam un neziņai, kas ļoti būtiski atsaucas uz psiholoģisko noskaņojumu sabiedrībā kopumā, kā arī pašvaldības kasē ienāk nodokļi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kas ir svarīgākais budžeta ienākumu avots. Viena no šādām darbavietām ir LDz Rēzeknes dzelzceļa mezgls, kas apvieno vairākās LDz struktūrās un meitasuzņēmumos strādājošos.

Jau vēsturiski Rēzeknes dzelzceļa mezgls ir bijis viens no nozīmīgākajiem dzelzceļa krustpunktiem Latvijas teritorijā. Šeit krustojas divas starptautiskas

dzelzceļa līnijas: Berlīne– Varšava–Viļņa–Daugavpils– Rēzekne–Sanktpēterburga un Rīga–Krustpils– Rēzekne–Ludza–Maskava. Vidēji ik stundu Rēzeknē ierodas kāds vilciena sastāvs, un diennaktī tiek apstrādāts 3000–3300 vagonu. Lai nodrošinātu šādu kravu plūsmu apstrādi un drošu vilcienu satiksmi, kopumā dzelzceļa nozarē nodarbināti vairāk nekā 1100 cilvēku. Tas nozīmē, ka vismaz tūkstoš ģimenēm ir stabili ikmēneša ienākumi un visas sociālās garantijas, ko sniedz kolektīvais līgums. Koncernā Latvijas dzelzceļš strādājošajiem kolektīvais līgums ir neatņemam darba līguma sastāvdaļa, un tajā iekļautās sociālās garantijas ir daudz augstākas, nekā paredz valsts darba likumdošana.Kopš šā gada 1. jūlija Rēzeknes domes priekšsēdētāja vietnieks ir ilggadējais dzelzceļnieks Andrejs Rešetņikovs. Rešetņikova

kungs ar dzelzceļu ir saistīts kopš 1965. gada, kad, mācoties Latgales

dzelzceļa tehnikumā, nosūtīts praksē uz Krieviju apgūt dīzeļlokomotīves vadību. Jāatzīmē, ka tolaik Latvijā vēl tika izmantotas tvaika lokomotīves

un dīzeļvilce bija tikai attīstības sākumā. Pēc prakses jaunais mašīnista

palīgs atgriezies Rēzeknē un no 1969. līdz 2009. gadam, ieņemot dažādus

amatus, strādājis Rēzeknes dzelzceļa mezglā. Kungs atzīst, ka dzelzceļš

vienmēr bijis viņam svarīgs un šķitis interesants, kā nekā vairāk nekā 40 gadu aizvadīti šajā darbā. Tomēr viņš jūtas ne tikai kā dzelzceļnieks,bet arī rēzeknietis, kam sava pilsēta svarīga, tāpēc nolēmis beidzot iesaistīties

politikā un startējis pašvaldību vēlēšanās. 1. jūlijā viņš ievēlēts par domes

priekšsēdētāja vietnieku un tagad savu intelektuālo potenciālu un dzīves pieredzi, kas uzkrāta dzelzceļā, izmantos visas pilsētas attīstības veicināšanai. Rēzekne un dzelzceļš ir nesaraujami jēdzieni, un, vērojot situāciju pilsētā, nākas secināt: dzelzceļš ir tāds kā stabilizējošais faktors

pilsētā, un no tā darba apjomiem atkarīga lielas pilsētnieku daļas labklājība. Laikā, kad lielākajā daļā uzņēmumu strādājošo skaits samazinās un reti kurš jūtas pārliecināts par savu darba vietu ilgtermiņa perspektīvā, LDz darbinieki

var justies stabili un droši. Protams, ir notikusi valdības diktētā kadru politikas

pārskatīšana un optimizācija, taču starp atlaistajiem visbiežāk bija pilnu pensijas vecumu sasnieguši cilvēki, tādējādi dzelzceļa darbinieki bezdarbnieku

rindas nepapildināja. LDz vadības prognozes, kas balstītas arī uz sadarbības valstu Krievijas, Baltkrievijas un citu valstu ekonomisko aktivitāšu stratēģiju, liecina par pozitīvu dzelzceļa kravu pārvadājumu tendenci. Tas nozīmē, ka ne tikai Rēzeknes dzelzceļniekiem būs vairāk darba un, iespējams, palielināsies darba vietu skaits, bet visā dzelzceļa sistēmā kopumā. Nu jau bijušais dzelzceļnieks, tagadējais domes priekšsēdētāja vietnieks teic: «Mēs centīsimies stiprināt attiecības starp pašvaldību un LDz, jo labi saprotam, ka

dzelzceļam mūsu pilsētā ir nozīmīga loma. Mani kā atbildīgu domes darbinieku

priecē fakts, ka par dzelzceļniekiem un viņu ģimenēm mums nav jāuztraucas,

– par viņiem rūpējas uzņēmums.»

Latvijā

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.