Rūta Dimanta: Traģēdija deva iespēju kļūt labākiem

© F64

Nauda palīdzēja, bet tā nedziedē, citam pat nesusi atkarības, atzīst ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta. Par organizācijas sniegto palīdzību pēc Zolitūdes traģēdijas, tās atstātajām pēdām cilvēku apziņā un rīcībā, katra atbildību Neatkarīgās intervija ar R. Dimanti.

– Ziedojumu vākšana un izlietošanas menedžēšana bija lielākais ziedot.lv projekts, palīdzība bija jāorganizē ātri, jātiekas ar cilvēkiem uzreiz pēc traģēdijas un jāveic sava veida psihologa darbs. Kā ar to tikāt galā?

Rūta Dimanta: – Tā mums desmit gadu darbības laikā bija emocionāli visgrūtākā palīdzības sniegšana. Redzējām visu emocionālo spektru, bija cilvēki, kas nespēja beigt raudāt, bija ierāvušies sevī, bija aizvainoti un nikni, bet viņi dusmojās nevis uz mums, bet bēdājās par notikumu.

Divās nedēļās līdz 6. decembrim, kad pārtraucām ziedojumu vākšanu, tika savākti 1,4 miljoni eiro. Tas bija arī liels darbs – grāmatvediski ziedojumus pieņemt, uzskaitīt un korekti nodot. Bija jāslēdz līgumi par ziedojumu nodošanu, jānoskaidro radniecība, jāpārbauda dokumenti, vai saņēmēji saskaņā ar policijas vai ātrās palīdzības izziņām atzīti par cietušiem.

– Atradās arī cilvēki, kas pamanījās atbalstu izmānīt.

– Birokrātija tomēr attaisnojās un pasargāja no naudas izkrāpšanas. Bija gan seši cilvēki, kas atnāca ar policijas izziņām, ka viņi ir cietušie, un mums nebija pamata to apšaubīt. Viņiem izmaksātā nauda bija neliela – 711 eiro. Pēc divām trim nedēļām nejauši, sazinoties ar policiju, uzzinājām, ka viens cilvēks policijai sniedzis nepatiesas ziņas un nav cietušais, tad arī noskaidrojām par pārējiem. Naudas atgūšanas process nav patīkams, jo īpaši, ja šie cilvēki uzskata, ka ir cietuši.

– Jo viņi vienkārši bija Maxima darbinieki?

– Jā. Viena no sievietēm tajā dienā pat nestrādāja veikalā, bet uzskatīja, ka ir cietusi, jo viņai draugi gāja bojā, un viņai esot ļoti grūti, jo viņai pirms pāris gadiem nosita vīru un neviens nepalīdzēja. Zolitūdes traģēdija ir vienīgais man zināmais nelaimes gadījums, kad valsts vai pašvaldība bojā gājušo tuviniekiem ir kaut ko kompensējusi. Nesen ziņoja, ka uz ceļiem šogad bojā gājuši, ļoti simboliski, 54 gājēji – viņu tuviniekiem neviens neko nekompensē par to, ka ir tumšas ielas, ietves tuvu brauktuvei. Tiem cilvēkiem bija aizvainojums par pabalsta atņemšanu. Nauda pamazām pēc noteikta grafika tiek atgriezta, jo tie nav turīgi cilvēki, ja naudu ir izlietojuši, uzreiz atdot nevar.

– Ziedot.lv sniegtais atbalsts ģimenei sasniedza 6–54 tūkstošus eiro. Ko apmaksājāt un kur vilkāt robežu?

– Sākotnēji sadalījām vienādi pabalstus 6402 eiro jeb tolaik – 4,5 tūkstošus latu – visiem smagi cietušajiem un ģimenēm, kurās kāds gājis bojā, vieglāk cietušajiem – 500 latu. Turpmāko palīdzību vērsām uz ārstniecību un rehabilitāciju. Izmaksātās naudas apmērs lielā mērā atkarīgs arī no nepilngadīgo bērnu skaita – visiem bērniem izveidoti pilngadības depozīti, 14 000 eiro katram. Mazākajam bērniņam uz to brīdi bija trīs mēneši, abus vecākus zaudējis viens pusaudzis, 23 bērni zaudējuši vienu no vecākiem. Nauda nedziedē, bet nepilngadīgajiem bērniem ir sniegta vislielākā palīdzība no ziedojumiem, citām labdarības organizācijām, ir Maxima ikmēneša pabalsts 700 eiro katram bērnam līdz pilngadības sasniegšanai. Materiālu problēmu nav, bet mēs nevaram aizstāt vecākus.

– Rīgas domē cietušie joprojām vēršas pēc pabalstiem rehabilitācijai. Pie jums arī? Ir vēl brīvi līdzekļi?

– Mums vēl brīvi ir nepilni 300 tūkstoši. Tāpēc arī neizmaksājām visu summu, jo pieredze rāda, ka pēc tādām nelaimēm veselības problēmas parādās vēl pēc ilgāka laika. Cilvēki vēršas vēl pēc palīdzības, decembrī plānojam vienu dārgu rehabilitācijas braucienu. Vienlaikus esam pieņēmuši lēmumu, ka, ja nākamā gada laikā nespēsim naudu izlietot, tad sadalīsim visiem vai ieskaitīsim biedrībai Zolitūde 21.11.

– Pārtraucāt ziedojumu vākšanu, jo vairs nevajadzēja, vai tie aizēnotu citas, ne mazāk svarīgas vajadzības?

– Vairs nevajag, un nauda nedziedē. Jau izmaksātā nauda ir ļoti liela, no ziedot.lv un citiem labdarības fondiem – vairāk par diviem miljoniem eiro, plus vēl valsts un pašvaldības pabalsts. Ja kāds no upuriem sūdzas, ka nevar izdzīvot, domāju, drīzāk jāskatās, kā viņš spēj piešķirto naudu menedžēt, jo palīdzība ir ļoti liela. Materiālas problēmas varbūt ir tikai dažiem, kam ir ilgstošas slimības lapas. Manuprāt, tik liela summa ir saziedota nevis tāpēc, ka finansiālās vajadzības būtu tik lielas, bet tāpēc, ka katrs gribējām palīdzēt.

– Valsts, sabiedrība ir darījusi visu, lai labotu arī sistēmiskās kļūdas?

– Jā un nē. Ir veiktas ļoti daudzas izmaiņas likumdošanas līmenī, arī Rīgas dome, sociālais dienests cietušajiem piešķīris sociālos darbiniekus, bet domāju, ka līdz galam nav izmantota iespēja visai sabiedrībai laboties vērtību ziņā. Joprojām uzkuļamies uz kaut kādām nebūšanām, neesam pietiekami atklāti un caurspīdīgi, ko parādīja, piemēram, bankas Citadele pārdošana, arī valdības veidošanas process man šķita ļoti nevalstisks. Kur tad paliek vēlme mainīties pēc Zolitūdes? Tas nav jautājums tikai par būvniecību, bet par visu sabiedrību. Pie mums nāk cilvēki pēc palīdzības, ar kuriem runājot saprotam, ka joprojām būvniecībā ir aplokšņu algas. Tas jau arī bija viens no traģēdijas iemesliem – pavirša attieksme, aplokšņu algas, mazāk atbildības! Man būtu ļoti žēl, ja mēs kā sabiedrība neizmantotu Zolitūdes mācības. Katrs šāds notikums atstāj pēdas, jāapzinās katra atbildība, ne tikai valdības, ja sētnieks nenotīrīs apledojušu ietvi, kāds var salauzt kāju... Maxima veikalu cēla konkrēti cilvēki, kuriem vajadzēja pievērst uzmanību, ka kaut kas nav kārtībā. Uz lielās nelaimes fona mēs varējām kļūt labāki. Mazliet noteikti esam kļuvuši labāki, bet varējām vairāk.

– Redzat, ka pēc Zolitūdes ziedotāju atsaucība ir lielāka arī pret citām vajadzībām?

– Domāju, ka sabiedrība vienmēr ir bijusi atsaucīga un empātiska, bet šis gadījums ievainoja katru ļoti spēcīgi, gandrīz katrs sajutās ievainots, bezspēcīgs, domājot, vai esam droši ikvienā ēkā? Bet tas atklāja arī cilvēcisko, empātisko pusi, un domāju, ka palīdzēšana savā ziņā bija dziedināšana.

– Teicāt, ka pēc traģēdijas saņēmāt daudz ziedojumu no krievvalodīgajiem, kas iepriekš nebija aktīvi. Pēc Zolitūdes šī tendence ir turpinājusies?

– Jā, domāju, tas parādīja, ka etniskā tēma bieži ir politiski ērta politiķiem, bet nelaimē mēs nešķirojam tautību. Bet politiķiem, kas izmanto etnisko kārti, vajadzētu uzdot sev jautājumu, vai īstermiņā iegūtais karstāku prātu atbalsts arī ilgtermiņā sabiedrībai nāk par labu. Joprojām ir etniskais balsojums, vēlētājs ir kā līdzeklis varas cīņās.

– Saeimā izveidota Zolitūdes traģēdijas parlamentārā izmeklēšanas komisija. To arī redzat kā vienu no šiem varas cīņas mehānismiem? Redzat nepieciešamību tai tagad?

– Komisiju vajadzēja izveidot jau iepriekšējai Saeimai pēc tam, kad izgāzās sabiedriskās izmeklēšanas komisija. Nav slikti, ka tā ir nodibināta, vienīgā nelaime, ka parasti parlamentārās izmeklēšanas komisijas beidzas ar čiku. Bet esmu no cilvēkiem, kas pagaida rezultātu, lai spriestu.

– Kur jūs redzat robus, ko esat pamanījuši, praktiski saskaroties ar cietušo problēmām, ko vajadzētu sistēmiski risināt?

– Ja notiek liela traģēdija, gan valsts, gan pašvaldība uzreiz izsniedz prāvus pabalstus, bet būtu jāpadomā, kādu sistēmu iedibināt, ja cilvēks iet bojā ne tāda apjoma traģēdijā. Kāpēc tie cilvēki valstij ir svarīgāki nekā bērniņš, kuram vecāki aizgājuši bojā autokatastrofā, vai tā cilvēka tuvinieki, kuram varbūt uzkrīt kaut kas no jumta? Tad sabiedrībai rodas sajūta, ka tā ir liekulīga varas attieksme. Komisija varētu pavērtēt atbalsta sistēmu, ja notiek kādas nelaimes nevis manas vainas dēļ, bet tādēļ, ka nav sakārtots kaut kas, kā tā sieviete, kurai vīrs nosists un viņa palikusi viena ar bērnu bez jelkādas palīdzības. Vajadzētu sistēmisku drošības tīklu. Saprotu, ka neesam tik bagāta valsts, lai katra nobrauktā tuviniekiem maksātu 14 000 eiro. Ja cilvēki, strādājot vienā vai pat divos darbos, būtu pietiekami turīgi, tad nevajadzētu palīdzību no valsts un sabiedrības.

– Pēc jūsu palīdzības izveidojusies rinda – tāpēc, ka esam nabadzīgi, vai tāpēc, ka ir šie sistēmiskie robi, kurus ziedot.lv spiesta lāpīt?

– Uzskatu, ka tie ir sistēmiskie robi. Esam Latvijā tikai nepilni divi miljoni, un ne jau visiem ir problēmas – nebūtu neiespējami katram atrast individuālu pieeju. Nedomāju, ka valstij lētāk ir maksāt invaliditātes pabalstus nekā laikus palīdzēt risināt ārstniecības problēmas. Sabiedrība nav spējīga pieprasīt mainīt budžeta izlietošanu, bet nevar atstāt nelaimē cilvēkus, tāpēc ziedo. Cilvēki ziedo tam, ko viņi saprot. Viņi zina, ka medicīnā trūkst naudas, un, kas kaut reizi mūžā pats sastapies ar kādu nopietnāku slimošanu, zina, cik dārga ir ārstēšanās. Ja tiešām ar medicīnu viss būtu kārtībā un, kā nosaka likums, bērniem tā būtu bez maksas, cilvēki varētu mums pārmest, ka krāpjamies un prasām naudu tam, ko valsts jau nodrošina. Bet visi zina, ka, ja bērns ir slims, gaidi pāris mēnešus līdz izmeklējumam vai maksā, vai lieto nederīgas valsts apmaksātas ortozes, kas pat bojā gaitu, vai maksā par labām. Esam rakstījuši tehnisko palīglīdzekļu centram un citām iestādēm, mēģinot norādīt uz nejēdzībām, bet katram savā sistēmā – medicīnā, izglītībā, citur – no iekšienes tās labāk redzamas un vajadzētu aktīvāk iesaistīties, nevis tikai sūtīt uz ziedot.lv!

– Vai valsts pārlieku nepaļaujas uz labdarības organizācijām, ka tās amortizēs problēmas, tādējādi sistēma netiek uzlabota?

– Nedomāju, ka valsts uz to paļaujas, drīzāk aiz cipariem neredz cilvēkus. Nedomāju, ka ierēdņiem, kuri atsaka palīdzību, ir cilvēciski viegli. Viņi tad nāk pie mums, bet es arī nezinu, piemēram, vai varēsim savākt 100 000 eiro plaušu transplantācijai meitenei – tā ir milzīga summa! Bet tev pretī sēž cilvēks, kuram tā ir vienīgā iespēja izdzīvot, un arī es nevaru pateikt – baidos, ka nesavāksim līdzekļus, ej pie kāda cita! Ziedot.lv principi ir uzņemties un izdarīt. Arī Zolitūde māca: ja mēs katrs izdarītu savu darbu pat ne izcili vai teicami, bet labi, nebūtu nekādu problēmu!

– Decembrī tradicionāli notiks labdarības akcijas, koncerti, ziedojumu vākšana. Redzat, ka mūsu sabiedrība kļūst līdzjūtīgāka un atbildīgāka arī ikdienā vai tikai īsi pirms Ziemassvētkiem un pēc traģēdijām?

– Domāju, ka traģēdija mums visiem ieblieza pa galvu, saprotot, ka tajā veikalā varēja būt jebkurš un nav no tevis atkarīgs, vai tev tajā brīdī kaut kas uzkrīt no galvas. Cilvēki aizdomājās, vai pavadām pietiekami daudz laika ar cilvēkiem, kas mums svarīgi, arī par katra atbildību. Domāju, ka vēl skaudrākas ir sajūtas tiem, kas ir otrā, vainīgo pusē, un ne jau viņi visi ir vainīgi, ne jau katra tā uzņēmuma sekretāre vai grāmatvede ir to skrūvi vai ko citu nepareizi projektējusi. Nav viegli dzīvot ar apziņu, ka, iespējams, tevis dēļ ir bojā gājis cilvēks! Bet te – 54! Tas mums kā sabiedrībai vēl jāmācās – vainīgo atrast un sodīt veidā, kā tas ir paredzēts, bet, pirms vainīgais nav zināms, nenolīdzināt līdz ar zemi, jo piecelties pēc tam ir ļoti grūti.

– Jūsuprāt, kādiem jāsaņem reāls cietumsods?

– Cilvēkam par savu rīcību ir jāatbild savā, Dieva un sabiedrības priekšā, tostarp – saņemot sodu. Manuprāt, lielākais sods nav atņemt naudu, bet būt ar apziņu, ka esi izdarījis kaut ko tik briesmīgu. Iesaistītajiem – būvniekiem, projektētājiem, Rīgas domei, valdībai – vajadzēja pateikt: «Mēs ļoti ceram, ka mūsu vainas dēļ tas nav bijis, bet, ja ir bijis – lūdzu, piedodiet!» Ja visi noliedz savu vainu, rodas dusmas un neapmierinātība.

Šoreiz ticu, ka policija strādā ar atdevi. Tās izmeklēšanas rezultāts arī būs indikators, cik policija un sistēma ir spējīga, jo spiediens ir liels, un ticu, ka tā dabūs ārā no sevis vislabāko.

– Vai jautājums – kam būs vislabākie advokāti?

– Viens jautājums par tiem būs krimināllietā, otrs – civilprasībās. Manuprāt, visvairāk civilprasībās cietīs paši cietušie, jo viņi nespēs noslēgt dzīvē šo posmu, iespējams, desmitiem gadu. Bet materiālā sabiedrībā tā ir, ka mēģinām nelaimi kompensēt ar naudu. Esmu lasījusi par ASV prāvās iztiesātiem miljoniem, par ko cilvēki pēc tam nejūt gandarījumu. Nauda nedziedē. Nauda ir liels pārbaudījums, tostarp sabiedrības sniegtā palīdzība. Daudzas no ģimenēm, kas pirms tam strādājušas maz apmaksātus darbus, tādu naudu nebija redzējušas – tas ir vēl viens pārbaudījums. Atgriezties pēc tam uz minimālo algu ir ļoti grūti. Mēs arī nepaprasījām, vai cilvēkiem vajag mūsu palīdzību. Parasti pašiem jānoformulē, ka viņiem palīdzība vajadzīga, tad viņi arī to gatavi saņemt ar pateicību.

– Ir kādi nepatīkami palīdzības izmantošanas gadījumi?

– Ir daži cilvēki, kuriem šī nauda ir nesusi nelaimi, atkarības, daži to ļoti ātri izlietoja, nopērkot kaut ko, kas nav bijis, lielus televizorus, telefonus.

– Maxima bijis ziedot.lv sadarbības partneris. Ir joprojām?

– Jā. Mums ar Maxima līdz traģēdijai bija apbrīnojami laba sadarbība, kompānija vienmēr ir ziedojusi pēc būtības tam, kam esam lūguši, ļoti daudz tā ieguldīja Paēdušai Latvijai programmā. Pēc traģēdijas Maxima darbinieki arī gribēja palīdzēt, veikalos izvietot ziedojumu kastītes. Sapratām – kas mēs būsim par labdarības organizāciju, ja vēl nenotiesātos vainosim un nesadarbosimies. Turpinājām Maxima vākt traģēdijā cietušajiem līdzekļus, jo neuzskatu, ka katrs Maxima pārdevējs vai kasieris ir vainīgs. Ar Maxima kopā īstenosim arī projektu, kura mērķis ir palīdzēt ģimenēm ar bērniem līdz divu gadu vecumam.

Protams, vainīgajiem jāsaņem adekvāts sods, bet uzskatu, ka tiem, kas kaut ko nepareizu izdarījuši, jādod otrā iespēja, jāļauj darīt ko labu un mainīties. Turklāt, pēc teorijas, uzņēmums var darboties kādā vietā, ja sabiedrība tam atļauj. Ja tā redzēs, ka uzņēmums mainās, atļaus darboties, ja ne – neļaus.

– Uzreiz pēc traģēdijas daudzi boikotēja Maxima veikalus, arī premjere teica, ka tur vairs neiepērkas, vienlaikus redzam, ka Maxima Latvija ir tirdzniecības uzņēmumu līdere.

– Jo tur ir lētāks piedāvājums. Ne visiem Latvijā ir pietiekami ienākumi, lai varētu iepirkties dārgākā veikalā. Un kas būs ar tiem skaļajiem izteikumiem, ja izrādīsies, ka Maxima nebūs vainīga?

Svarīgākais