Pieredzes grāvējs - Pirmsākums

Strauju popularitāti (gan ASV, gan Latvijā) guvusī Kristofera Nolana fantastiskas filma Pirmsākums (Inception) kritiķu un skatītāju vidū tiek slavēta pamatoti. Tas noteikti ir viens no galvenajiem (ja ne pats galvenais!) kino notikumiem Latvijas kinoteātros šajā vasarā. Apmierināti būs gan izsmalcinātas kino valodas un sarežģītu sižeta labirintu cienītāji, gan spriedzes un elpu aizraujošu specefektu piekritēji.

Četrdesmitgadīgais Holivudas režisors Kristofers Nolans, kurš kino gardēžiem vairāk pazīstams ar filmām Memento un Bezmiegs (Insomnia), bet plašāku uzmanību guva, reanimējot populāro Betmena sēriju filmā Tumšais bruņinieks (The Dark Knight), nu ķēries pie sava lielākā, ilgi lolotā projekta par dzīvi sapņos un sapņošanu dzīvē. Jau savā pirmajā ievērību guvušajā filmā Memento (2000) režisors mēģinājis ielīst varoņa galvā, konstruējot skata punktu, kurā jāiztiek bez atmiņām. Tas tika panākts ar veikli savītu sižeta sadrumstalotību, atmetot klasiskā naratīva kanonus. Līdzīgi režisors darbojies jaunajā filmā, kam auditorijas iekarošanas nolūkos piekabināts lipīgais vārdiņš «grāvējs», tomēr lai tas nebaida augstvērtīga kino cienītājus – filma spēj sagraut arī pazinēju līdzšinējo vizuālo pieredzi un likt aizdomāties par taustāmās realitātes objektivitāti.

Filmas sižets, kas norisinās vairākos sapņa līmeņos dažādu personāžu prātos, turklāt uzrādot apbrīnojamu konsekvenci un pārdomātību, tēmas ziņā, nav jaunums. No nesenākā piedāvājuma atliek atcerēties, piemēram, Mišela Gondrija ceļošanu mīlestības un sapņu daudzpakāpju sistēmā (Gaišo atmiņu mūžīgais starojums (Eternal Sunshine Of Spotless Mind) un Sapņu zinātne (The Science Of Sleep). Līdzīgas pārdomas par izvēli palikt mierinošajā sapņu pasaulē vai tomēr izvēlēties īsto redzētas vispirms Alehandro Amenabara filmā Atver acis (Abre Los Ojos,) pēc tam tās Holivudas rimeikā Vaniļas debesis (Vanilla Sky). Un, protams, pavisam svaigas asociācijas savelkas ar Martina Skorsēzes ģeniālo Slēgto salu (Shutter Island), kurā Leondaro di Kaprio varonis ir tik nepieklājīgi līdzīgs viņa spēlētajam Kobam Pirmsākumā, ka prieks par lielisko aktierspēli mijas ar nelielām bažām par to, vai talantīgajam aktierim nevajadzētu atelpu no tik smagām, daudzslāņainām lomām.

Lieliski ir arī citu aktieru darbi. Filmas noskaņā labi iekļaujas jauniešu filmu zvaigznes Džozefs Gordons-Levits un Elena Peidža, kā arī zilacainais smukulis Kilians Mērfijs, kuram šoreiz uzticēta upura loma. Franču skaistule Mariona Kotijāra, kura slavas zenītā nonāca, patiecoties izcilam Edītas Piafas tēlojumam, Pirmsākumā iejutusies uzmācīga sapņu tēla – pagātnes rēga lomā.

Jauno filmu Nolans veidojis kā spraigu krimiķi, kam cauri vijas sapņu ekspertu uzdevums iekļūt sava upura prātā, iesakņojot tajā kādu pasūtījuma ideju. Izklausās gaužām vienkārši. Tomēr šis sižetiskais mugurkauls tiek apaudzēts ar nemitīgām šaubām par sapņa un realitātes īstumu, un citām cilvēcīgām idejām par atmiņām, nožēlu, vēlmi atgriezties pagātnē un patverties neīstumā, ko vari kontrolēt. Turklāt tas paveikts neticami iespaidīgā vizuālā valodā. Specefektu izmantojums šoreiz attaisnojies pilnībā – filmā mēģināts ne tikai konstruēt pašu sapņu pasauli, bet arī procesu, kā veidojas tās arhitektūra, uzsverot – grozies kā gribi, bet realitāte ir subjektīvu ideju atspoguļojums un kopums. Un tā no jauna veidojas katrā acu mirklī. Absolūtu publikas mīlestību iekaro filmas atvērtais fināls. Mazliet paredzams, bet nenoliedzami garšīgs.

Svarīgākais