Intervija ar Latvijas Republikas veselības ministru Didzi Gavaru.
– Izskatās, ka Latvija kārtējo reizi pārcentusies, un šoreiz tas attiecas ar slimnīcu slēgšanu: 2006. gadā mums bija 106 slimnīcas, tagad palikušas 39. Attiecīgi 2006. gadā uz 100 000 iedzīvotājiem bija 761 gultasvieta, tagad ir 493. Pārpalikušās slimnīcas sūdzas par finansējuma nepietiekamību, dažas, piemēram, Daugavpils slimnīca, paziņo, ka ir tuvu bankrotam.
– Slimnīcu slēgšana nekādā ziņā nav paredzēta vai inducēta. Latvijā ir 22 neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas. Ir trīs universitātes slimnīcas – Stradiņa, Austrumu un Bērnu slimnīca. Ir septiņas reģionālās, ir apvienotās slimnīcas. Slimnīcas turpinās sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tas ir nepieciešams vairāku iemeslu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka pacientiem jābūt pieejamai medicīniskajai palīdzībai. Pieejamība nozīmē gan attālumu, gan laiku, gan naudas līdzekļus. Lai arī kādi būtu ekonomiskie apstākļi, ir jāņem vērā medicīniskie kritēriji, un tīkls, ko veido 22 slimnīcas, tiem atbilst. Līdz ar to nav vajadzīgs uztraukums vai spekulācijas par šo tēmu. Ar finansējumu situācija ir sevišķi smaga. Pēc 2009. gada, kad valsts finansiālajā bedrē notika konsolidācija jeb griešana, bija jāatrod kāds risinājums, lai varētu eksistēt tālāk. Līdz ar to domāt, ka tie 190 000 neatliekamās medicīniskās palīdzības pacientu, kas bija 2010. gadā, salīdzinot ar 2009. gada 370 000 pacientiem, ir nezin kādas plānošanas rezultāts, ir kļūdaini. Tā bija spiesta darbība. Medicīnas budžeti tika samazināti, un rezultāti ir smagi. Taču palīdzība tiek sniegta, jo mēs rūpīgi strādājam, lai, vēlākais, augustā nepieciešamie līdzekļi slimnīcu budžetos nonāktu. Tas nozīmē, ka esošajam slimnīcu budžetam šogad papildus ir vajadzīgi 35 miljoni latu.
– Pērn veselības budžets bija 3,78% no IKP, šogad šis nožēlojamais skaitlis tika samazināts vēl vairāk – līdz 3,64% no IKP. Kādas ir iespējas to palielināt?
– Ministrijai jāpieņem koleģiāls lēmums, un, lai tas izdotos, starp sabiedrību un ārstiem, starp dažādu novirzienu vai resoru pārstāvjiem valdībā ir jābūt unisonam. Viens no maniem uzdevumiem, stājoties amatā, bija panākt sapratni starp valdību, medicīnas darbiniekiem un iedzīvotājiem, panākt sapratni par to, ka objektīvas, pacientiem nepieciešamas lietas ir objektīvas. Veselības budžets jārēķina no objektīvās vajadzības, ne no tā, cik atliek vai cik ir pieejams. Līdz ar to 2011. gada veselības budžets – pēc tām ziņām, kas ienāk ministrijā – nedrīkst būt samazināts. Protams, 3,64% no IKP ir par maz. Tas viss ir rezultējies kopējā situācijā. Taču Eiropas valstīs veselības aizsardzība šobrīd ir absolūta prioritāte, jo tas ir saistīts gan ar novecojošo populāciju, gan ar cilvēku resursu dārgajām izmaksām, gan ar globalizāciju.
– Un tomēr es vēlētos uzzināt, vai Latvija nav pārcentusies, tik drastiski samazinot slimnīcu skaitu.
– Latvijas medicīnisko pakalpojumu sniegšana ambulatorajā sektorā ir virziens, kurā jāiet. Tā kā medicīniskie pakalpojumi modernizējas, notiek tā, ka divu stacionārā pavadītu nedēļu vietā pacients jau vakarā ir spējīgs pārvietoties un doties mājās. Turklāt ir finansiālas atšķirības starp ambulatoro un hospitālo aprūpi, un es pat nerunāju par individuāliem, trūkumā dzīvojošiem cilvēkiem. Taču lielākoties katram ir savas mājas, un ambulatoros apstākļos, proti, mājās, cilvēks, savu tuvinieku aprūpēts, izārstējas ātrāk. Līdz ar to slimnīcu un gultu skaits... Tas bija par lielu.
– Kas notiek ar likvidēto slimnīcu personālu? Vai jums ir zināms, cik daudz mediķu ir devušies darba meklējumos uz ārzemēm? Pirms slimnīcu "optimizācijas" Latvijā bija ap 8000 ārstu. Cik ir tagad? Slēdzot Rīgas 1. slimnīcu, atlaida 300 medicīnas māsas un 137 ārstus. Kas ar viņiem notika?
– Pēc VM datiem, patlaban Latvijā reģistrēti 72 ārsti – bezdarbnieki. No tiem 12 ir higiēnas ārsti, pieci epidemiologi un tā tālāk. Runājot par Rīgas 1. slimnīcu, atlaistie ārsti atrod darbu, pārprofilējas. Ārstu noslodze dažādās specialitātēs nav vienmērīga, vietām ārstu ir par daudz, citur – trūkst. Sistēma kopumā atļauj lielākajai daļai cilvēku atrast darbu. Latvijas īpatnība ir arī vairākas slodzes uz vienu darbinieku.
– Kas notiek ar slimnīcām, kuras ir likvidētas, bet kuras pirms tam tika remontētas un apgādātas ar dārgu medicīnisko aparatūru? Kas notika, piemēram, ar Auces slimnīcu? Ar Ludzas slimnīcu?
– Slēgtās slimnīcas netika aiznaglotas vai iznīcinātas. Tika atlicināti 54 000 latu Auces slimnīcas pārprofilēšanai par ambulatoru iestādi. Aucē ir 4000 iedzīvotāju, un daudzprofilu neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīca tur nav iespējama nekādos apstākļos. Ir lokālā slimnīca Dobelē, reģionālā – Jelgavā, universitātes slimnīcas Rīgā, attālumi ir pietiekami, lai cilvēkiem sniegtu hospitālo palīdzību kopā ar ambulatoro dienestu, kas tagad ir Auces slimnīcas telpās. Auces slimnīcai ir līgums ar Veselības norēķinu centru par ambulatorajiem pakalpojumiem par 26 000 latu. Runājot par aparatūru... Auces slimnīcā bija ļoti aktīva Rotari kustība, kas panāca, ka šī aparatūra tur nonāca. Valsts plānošana tur nav bijusi tāda, ka no sākuma plāno aktivitāti hospitālajā sektorā, bet pēc tam slēdz. Ludzas slimnīcā ir cita situācija, bet ne es to kļūdu taisīju. Es braucu tajā laivā, kurā atrodas tie, kas to kļūdu labo. Ludzas slimnīcai arī ir savas funkcijas. Bet mēs strādājam šajā virzienā katru dienu, jo ir svarīgi, lai tie līdzekļi, kas ieplūst no Eiropas Savienības, nonāktu tur, kur tiem jānonāk, – lai uzlabotu medicīniskās apkalpošanas situāciju. Tie ir 160 miljoni latu, kas jāizmanto līdz 2014. gadam.
– Cik no šiem miljoniem jau izlietoti?
– Ne lielākā daļa. Šie līdzekļi jāinvestē infrastruktūras attīstībā.
– Tieši kur šie līdzekļi jau ir investēti?
– Lokālajās slimnīcās. Aizbrauciet, piemēram, uz Daugavpils slimnīcu! Tā ir panākusi atzīstamu rezultātus. Aizbrauciet uz Jelgavas, Līvānu vai Dobeles slimnīcu! Lielākā daļa saimniekojuši rūpīgi. Un lielākā daļa līdzekļu vēl tiks investēti. Piemēram, lieli darbi paredzēti Liepājas slimnīcā. Līdzekļu, kas no Eiropas fondiem mums tagad pieejami, tuvāko 20 gadu laikā mums nekad nebūs, un tie ir jāinvestē ar prātu.
– Valsts kontrole gan ir atklājusi, ka tiešo un netiešo, tajā skaitā administratīvo, izmaksu un izsniegto valsts galvoto aizdevumu izlietojuma lietderība nav bijusi diez ko pamatota, proti, laikposmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 30. aprīlim – pašā krīzes mutulī – slimnīcas nelietderīgi šķērdējušas simtiem tūkstošu. Tā, piemēram, Austrumu slimnīca iztērējusi 2 418 878 latus "neefektīvi, neekonomiski", kā arī "rīkojusies ar finanšu līdzekļiem un mantu nelietderīgi". Tas pats sakāms par Stradiņa slimnīcu, kas neekonomiski iztērējusi 211 943 latus.
– Valsts kontrole laimīgā kārtā ir ieguldījusi lielu darbu, rūpējoties par šīm valsts īpašumā esošajām slimnīcām un regulāri sniedz savus pārskatus. Veselības ministrija likumā paredzētajā kārtībā trūkumus novērš. Ja kāds kaut ko iztērē nelietderīgi, jāsit pa pirkstiem no visa spēka.
– Parunāsim par medicīnisko pakalpojumu izcenojumiem. Lūk, viens sadzīvisks piemērs. Sieviete ar žultsakmeņu sāpēm ievietota kādā slimnīcā. Sāpīgums kaut kā notušēts, taču, runājot par iespējamām ārstnieciskajām manipulācijām, ārsts viņai skaidri lika saprast, ka, pēc kāda laika veicot plānveida operāciju, viņai vajadzēs rēķināties ar 500–600 latiem. Kas tas ir – operācijas reālā cena vai kukulis?
– Latvijā trīs, komats, cik tur procentiem pacientu plānveida medicīnas pieejamība par valsts naudu ir ļoti... nepieejama.
– Tātad daļa pacientu tiek diskriminēti? Tā ir normāla situācija?
– Tā ir nenormāla situācija. Bet jaunu velosipēdu izgudrot nevar. Ar naudu, ko Latvijas valsts līdz šim atvēlējusi medicīnai, neko diži vairāk par... Plānveida medicīnas nepieejamība zināmā mērā ir skandāls. Valstij ir jāatvēl vairāk naudas plānveida medicīnai.
– Manis pieminētajai sievietei acīmredzot atliek divas iespējas: ciest briesmīgas sāpes vai nu kaut kur izkasīt 600 latus. Ko jūs ieteiktu?
– Konkrētos izcenojumus no galvas nezinu, iespējams, tas ir manipulāciju kopums. Viena cilvēka kontekstā – tā ir ļoti liela summa. Medicīnisko pakalpojumu kontekstā – pakalpojumi paliek dārgāki, sabiedrība noveco... Bet no konkrētā gadījuma varam pāriet uz filozofiskām lietām. Paskatāmies, kur tik cilvēki ir gatavi investēt: latviešiem patīk ceļot, viņiem ir lieliski spēkrati uz diviem vai četriem riteņiem un tā tālāk. Mums visiem jāmainās! Brīnumi nenotiks. Ja mēs gribam solidāri dzīvot šajā valstī, mums visiem jāvienojas būt līdzvērtīgiem. Pie mums ir milzīga atšķirība starp nodrošinātajiem un tiem, kas nevar samaksāt. Lūk, viens piemērs. Mani personīgi aizskar situācija ar motociklistiem. Tajā brīdī, kad gāja runa par to, ka jāpalielina transporta nodeva, pret to iestājās motociklisti. Tikai ļoti, ļoti neliela daļa no motociklistiem ir uzlūkojami kā satiksmes līdzekli ikdienā lietojoši braucēji. Ja kāds kungs izmanto šādu dārgu rotaļlietu – iepretim jūsu pieminētajai kundzei ar žultsakmeņu problēmām –, vai tad tā nav disonanse? Un kādas bija motociklistu manifestācijas!
– Kāpēc vajadzēja likvidēt Jūrmalas ātro palīdzību? Jums ir zināmi visi jūrmalnieku argumenti, kurus pauda ne tikai mediķi, bet arī iedzīvotāji, noorganizējot trīs piketus gan pie pilsētas domes, gan pie Ministru kabineta ēkas.
– Mani argumenti ir šādi. Vienotais neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) ir radīts tāpēc, ka ir Ministru kabineta lēmums, kurš tika pieņemts tāpēc, ka šis dienests zināmā mērā veic kopīgas medicīniskās funkcijas visā valstī, izmantojot kopīgu teritoriju, un tie cilvēki, kas izmanto dienestu, ir visas Latvijas un ne tikai Latvijas iedzīvotāji. Tas ir saistīts gan ar sakaru līdzekļiem, gan ar hospitalizācijas plānu, gan ar sociālajām garantijām. To visu saliekot kopā, redzam: jā, bija vietas, kur iepriekšējā dienesta līmenis bija stipri atšķirīgs.
– Precizējiet, lūdzu, vai Jūrmalas ātrajai palīdzībai bija augstāks vai zemāks līmenis par valstī vidējo?
– Jūrmalas līmenis bija... labs. Bet pārāk augstais finansējums...
– Finansējumu pēc sava algoritma noteica Veselības norēķinu centrs, nevis jūrmalnieki.
– Protams. Bet – konteksts... Finansējums lielāks, izsaukumi – mazāki, telefoni jānodrošina. Rūpīgi iepazinos ar objektīvajiem rādītājiem valstī, Jūrmalā un citās vietās. Izveidojot NMPD, tas ir ieguvums visai valstij. Pacientu apkalpošana, piemēram. Katrai teritorijai ir viens un otrs gals, un NMPD gadījumā pie pacienta brauc tuvākā brigāde.
– Kad jūsu lēmums par Jūrmalas ātrās palīdzības saglabāšanu vai likvidēšanu bija izšķirošais, kāpēc uz jums neiedarbojās pilnīgi nekas – nedz Jūrmalas mediķu, nedz domes deputātu, nedz iedzīvotāju argumenti? Tā bija sabiedrības viedokļa ignorēšana. Jūs neieklausījāties pat Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas viedoklī.
– Es iepazinos ar visiem argumentiem, un vadošās bija pacientu vajadzības. Jūsu pieminētās institūcijas pārstāv katra savas intereses.
– Tieši pacienti bija tie, kas iestājās par Jūrmalas ātrās palīdzības saglabāšanu.
– Pacientu interesēs ir nevis pašvaldības SIA Jūrmalas ātrā palīdzība saglabāšana, bet gan efektīva neatliekamā medicīniskā palīdzība. Domājot par visas valsts pacientu situāciju, tas bija pareizs risinājums.
– Domāju, uz jums tika izdarīts spiediens no NMPD vadītāja Armanda Ploriņa puses.
– Nekādā gadījumā. Esmu gājis labās skolās – gan Majoros, gan Rīgā. Tāpēc manas spriešanas spējas ir pietiekami attīstītas, un savu lēmumu es pieņēmu, balstoties uz medicīniskajām vajadzībām.
– Dokumentā, kas paredzēja izveidot NMPD, taču nebija teikts, ka 100% visām ātrajām palīdzībām jāiekļaujas šajā dienestā.
– Svarīgs ir rezultāts. Nodrošināt visefektīvāko palīdzības sniegšanu pacientiem, un nav svarīgi, kurā valsts rajonā viņš atrodas. Laimīgā kārtā NMPD ir izveidots.
– Domāju, ka nelaimīgā kārtā. Pēdējo piecu gadu laikā, kamēr Jūrmalā ar panākumiem sadarbojas ātrā palīdzība un glābšanas dienests, pilsētā nav bijis neviens noslīkšanas gadījums. Sestdien tādi bija divi, turklāt vienā no tiem NMPD ātrie atbrauca gandrīz stundu (!) pēc izsaukuma. Šim gadījuma ir liecinieki, un viens no viņiem, būdams pārliecināts, ka piecdesmitgadīgo vīrieti varēja glābt, jo viņam ūdenī bija problēmas ar sirdi, lūdza visiem darīt zināmu, ka nevajag cerēt uz ātro palīdzību, jo Jūrmalā tādas nav. Diez vai to var dēvēt par efektīvu palīdzības sniegšanu. Kas atbildēs, ja pēc laika tiks atzīts, ka NMPD izveidošana bija kļūda?
– Nespekulēsim ar to. Tās ir tik smagas lietas, ka... Tikai bērnībā mums ir iespēja izvēlēties starp divām konfektēm. Šoreiz – ne.
– Jūrmalas ātrās palīdzības darbinieki jūnija beigās gaidīja, lai jūs atbrauktu un parunātos ar viņiem. Kāpēc neatbraucāt?
– Es tikos ar darbiniekiem.
– Kad?
– Es tikos. Tad, kad tas bija nepieciešams. Ministra iespējas ir ierobežotas.
– Jūs ar pilsētas ātrajiem tikāties tikai tad, kad Jūrmalu okupēja NMPD.
– Tikos, lai neziņu kliedētu un strīdus atrisinātu.
– Atrisinājāt?
– Tā sajūta nebija nekāds tingeltangelis. Taču mūsu individuālie argumenti nekad nevar būt absolūtā patiesība.
– Kādu atzīmi jūs liekat šodienas veselības aprūpes sistēmai? Par atskaites punktu ņemsim "veco" – pieczīmju – sistēmu.
– Lieku trīsinieku. Kā sacerējumā: daudzās gramatiskās kļūdas iespaidojušas saturu. Knaps trīsinieks. Ne vairāk.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA]