Zane Jančevska izvēlas dziedāt

© F64

«Kad pirms pāris gadiem bija brīdis, kad biju ļoti noskumusi, man bija divas iespējas – raudāt vai dziedāt. Un tad man pēkšņi sāka skanēt tautasdziesma: labāk dziedu nekā raudu... Es to ņēmu kā pamācību, kā stiprinājumu, es to uztvēru kā zīmi, un – es izvēlējos dziedāt!» saka Nacionālā teātra aktrise Zane Jančevska.

29. jūnijā viņa svinēja dzimšanas dienu ar trim īpašiem koncertiem.

Skan skaisti

«Dzimšanas diena ir ļoti labs stimuls, lai aktieris izdarītu kaut ko pats,» uzskata Zane Jančevska. Precīzi pirms diviem gadiem šai laikā viņa spēlēja galveno lomu amerikāņu dramaturga Džeimsa Goldmena lugā Lauva ziemā, bet šajā reizē daudzu skatītāju iemīļotā aktrise sagatavojusi latviešu tautasdziesmu programmu, ko izpildīs kopā ar trim jauniešiem – Laumu Bērzu, Ēriku Zepu un Ansi Jansonu, kuri spēlēs vijoli, akordeonu un kokli.

«Gan pazīstami, gan nepazīstami cilvēki man ir jautājuši, kāpēc es tik maz dziedu... Un tad es aizdomājos, ka zinu daudzas fantastiskas Marģera Zariņa, Raimonda Paula, Ulda Stabulnieka, Zigmara Liepiņa un citu komponistu teātra dziesmas, kas ir maz dziedātas un nav iegājušas tautā, bet patiešām ir ļoti skaistas. Un tāpat es zinu daudzas tautasdziesmas. Es ilgi domāju, ko dziedāt, līdz nosvēros par labu tautasdziesmām,» stāsta Zane Jančevska.

Pirms trim gadiem aktrises rokās nonāca kokle un viņa sāka mācīties to spēlēt. Spēlēja un dziedāja. «Es negribu meklēt un skaidrot, kā mūsu tautasdziesmas ir jādzied, kā ir pareizi un kā – nepareizi. Manā izpratnē: ja skaisti skan, tad ir pareizi. Un man gribas domāt, ka es to varu darīt,» aktrise pasmaida un, protams, apzinās, ka iespējas augt ir vienmēr.

Jo sirds to jūt

Zane Jančevska uzskata, ka latviešu tautasdziesmas ir kaut kas tāds, kas mums steigšus jāceļ ārā no pūra lādes un jāņem par dzīves pamatu. «Gatavojot šo programmu, esmu atklājusi vairākus interesantus faktus par mūsu tautasdziesmu iespējamo izdzīvošanas veidu, un man gribas ticēt, ka tās ir vecākas, nekā mēs domājam. Es, protams, neesmu zinātniece, es to nevaru pierādīt, bet ir konkrētas zīmes un arī sirds to jūt. Es gan nezinu, vai mūsdienās kaut ko var apgalvot pēc tā, ka sirds to jūt, bet es esmu māksliniece, es esmu aktrise, un varbūt es to drīkstu darīt,» viņa aizdomājas un tad saka, ka vienmēr ir dungojusi, kaut ko dziedājusi. «No bērnības atceros savu omīti, kura sēdēja pie šujmašīnas un dziedāja. Dažreiz viņa dziedāja ar vārdiem, dažreiz vienkārši kaut ko dungoja. Atgriežoties no Sibīrijas, viņai nebija iespējas dabūt darbu, viņa bija jau arī krietni gados, bet labi mācēja šūt. Un tā nu viņa sēdēja pie šujmašīnas un dziedāja. Laikam tas manī ir kaut kā ieskanējies...»

Aktrise stāsta: viņai patīk klausīties dažādu pasaules tautu tautasdziesmas, jo, pēc viņas domām, tajās parādās tautas raksturs, tautas labākā puse. Un, ja tu zini tautas labāko pusi, tu vari saprast un piedot arī to, kas nav tik labi.

Aug pašapziņa

Aktrises tētis bija no Latgales, mamma ir kurzemniece, taču Zane Jančevska savā jubilejas programmā tautasdziesmas nav šķirojusi. Tāpēc tajā būs gan latgaliešu, gan kurzemnieku, gan citu novadu dziesmas un nostāsti, ko stāstījuši gan senči, gan veci gudri ļaudis un kas izlasīti vecvecās grāmatās.

«Lasot dažādus nostāstus, aizdomājos par to, kāpēc mūsu pasakās ir tik daudz muļķīšu... Domāju, ka mūsu senčiem ne reizi vien bija jāsaprot, ka ar spēku pretinieku uzvarēt nevaram, tāpēc jāņem palīgā dzīves gudrība. Un muļķītis patiesībā nav muļķītis, tikai par tādu izliekas. Jo tas, ka šajā zemē dzimst cilvēki ar lieliem talantiem un gudrām galvām, ir pierādījies, un, manuprāt, mums par to daudz, daudz vajadzētu runāt, lai celtu savu pašapziņu,» uzskata aktrise. Viņa atzīstas, ka, dziedot mūsu tautasdziesmas un lasot dažādus nostāstus, arī viņas pašapziņa arvien aug. Un aktrise cer, ka, klausoties viņas dziesmu programmu, šādas sajūtas būs vēl kādam.

«Kādreiz, kad pārlasu Bībeli, secinu, ka atsevišķas rindas skan pavisam citādāk – jo, gadiem ejot, tās saprotu pavisam savādāk. Ar daudzām tautasdziesmām ir līdzīgi. Piemēram: Es nesmēju nabagam,/Ne nabaga bērniņam;/Es nebiju sav’ mūžiņu/Ar rociņu apraudzījis. Tā taču ir tāda gudrība! Nesmejies par nabagu, jo dzīvē viss mainās – var būt tā un var būt arī savādāk...»

Klaiņojis lācis

Cēsu novadā, 14 kilometrus no Cēsīm, Zanei ir vieta, kur no Latvijas otra gala pārvesta simtgadīga guļbūve, un viņas sapnis par savām lauku mājām pamazām top par īstenību. «Tur pagaidām vēl nav ne elektrības, ne ūdens, bet tur ir tā lauku smarža, kā man pietrūkst. Kad jūtos piekususi, man gribas būt tuvāk dabai,» aktrise nosaka un izstāsta, kāpēc par saviem laukiem izvēlējusies Cēsu pusi.

«Šajā apkaimē daudz esmu strādājusi un uzturējusies – gan Aiju [1987] filmējot, gan Vilkaču mantinieci [1990], gan Rolanda Kalniņa filmu Ja mēs visu to pārcietīsim [1987]. Tur daudz esmu grozījusies, un man tur patīk.»

Pagaidām viņas laukos vēl ir diezgan pirmatnēji. «Esmu laimīga, ja atrodu mežā kādu lāmu, kādu bedri, kur ir ūdens – sasmeļu spainī un nesu kalnā, lai aplietu kociņus un krūmiņus, ko esmu iestādījusi. Protams, ilgi tā nevar turpināties, jo tik liels mežonis es neesmu, lai ilgstoši tā dzīvotu,» aktrise pasmaida un izstāsta, kā aizpagājušajā vasarā tur kopā ar savu vilceni (vācu aitusuņa kucīti) nakšņojušas: «Vilcene palika lejā, es uzkāpu gulēt augšstāvā – tad tur vēl nebija pat sienu, tikai plēves. Bet vasarā naktis taču ir siltas... Ap pusnakti uznāca milzīgs negaiss, lietus gāzās virsū no visām pusēm. Salijusi slapja, nokāpu lejā, bet tur vēl nav grīdas – tikai grants. Domāju: gulēšu uz dēļu čupas, taču tā bija tik šķība, ka visu laiku vēlos lejā... Līdz četriem rītā abas ar vilceni nomocījāmies un tad aizgājām gulēt uz mašīnu. Nākamajā rītā spīdēja saulīte, bija silts, es iekūru ugunskuru, uzvārīju kafiju un biju laimīga. Un, kad aizbraucu atpakaļ uz Rīgu, dzirdēju ziņās, ka iepriekšējā dienā pa Amatas novadu klaiņojis lācis...»

Svarīgākais