Vaives pagasta iedzīvotājs Modris Reķis savā sirmajā vecumā nepagurst ne dienu. Mūsu rimto pastaigu pa Lejas Kozaku 28 hektārus plašo teritoriju pavada bargs pērkons, un brīžiem debesis pāršķeļ nikna zibens bulta, bet Modris, pārdzīvojis kara briesmas, smagas veselības likstas un daudz citu skumju dzīves brīžu, ir bezbailīgs.
Viņš turpina izrādīt sava darba augļus un gremdēties atmiņās par dzimtas māju agrāko spozmi, kuras uzturēšana nu gulstas tikai uz viņa pleciem.
«Agrāk bija tā, ka tēvi, kuriem bija dēli, savas zemes platības dalīja vieniem un otriem – tā izveidojies trīs Kozaku māju puduris,» Modris sāk savu stāstījumu, ieskicējot tuvāko apkārtni. Apmēram pirms 200 gadiem krustojumā pirms ceļu sadalījuma uz Kozakām slējusies pirmā pagaidu māja, bet tālos radurakstos parādās, ka Reķu senči nākuši no Smiltenes.
«Tagad šeit izveidojies tāds kā lauku mājas muzejs. Tālumā aiz rijas ir pirts, kas nu jau ir sliktā stāvoklī, – tur mani mazu pa pusmetru dziļu sniegu vilka mazgāties. Elektrības nebija – mammai vienā rokā bija spainis ar sakarsētu ūdeni, otrā lākturis ar petroleju. Reizēm putenis to nopūta, bet līdz pirtij bija jātiek tik un tā,» vīrs gremdējas atmiņās un atgādina, ka, par spīti politiskām kataklizmām un laiku maiņai, šīs mājas nekad neesot atstātas tukšas, – šeit vienmēr mitušas sīkstu latviešu dvēseles.
No derībām līdz Jelgavai
«Esmu šajās mājās dzimis, uzaudzis un dzīvoju šeit līdz sestajai klasei. Apmēram sešus kilometrus tālāk ir Vaives četrgadīgā skola, bet divus kilometrus uz priekšu bija Līvu skola. Viss gājiens bija jāmēro kājām, bet gulēšana, jau sākot no pirmās klases, notika uz salmu maisiem turpat skolā. Maizīte bija līdzi visai nedēļai, bet sestdienās čāpoju atpakaļ,» Modris pastāsta par pirmajiem skolas gaitu iespaidiem. Pēc Līvu skolas beigšanas viņš pārcēlies uz Cēsīm pie tēva brāļa, sava krusttēva, kur pabeidzis pamatskolu. Vēlāk ceļi jaunieti veduši uz Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumu, pēc kura absolvēšanas Modris četrus gadus strādājis mašīnu–traktoru stacijā (MTS) par iecirkņa mehāniķi.
«Biju jauns cilvēks ar visām jauna cilvēka īpašībām un jautrā prātā noslēdzu derības ar brālēnu par stāšanos augstskolā uz kasti šņabja. Pagāja divi gadi, kad brālēns pabeidza tehnikumu un es derības jau biju aizmirsis. Viņš, tās atcerēdamies, iesniedza dokumentus, sagaidīja uzņemšanas pēdējo dienu un piezvanīja man pavēstīt, ka esmu derības zaudējis. Nākamajā dienā radio ziņoja, ka ir pagarināta dokumentu pieņemšana, un tā es nonācu Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur kopā pabeidzām inženierijas fakultāti. Toreiz bija filiāle Rīgā, bet pēdējā kursā mūs pārcēla uz Jelgavu,» viņš vēsta par nejaušo nonākšanu universitātes solā. Tālākais liktenis lēma, ka Modrim Jelgavā jāpaliek. «Gribēju nākt strādāt dzimtajā pusē, bet Jelgavas pedagogi bija mani noskatījuši un atstāja par asistentu ģeometrijas katedrā, jo man padevās zīmēšana, rasēšana, bija skaists rokraksts. Es piekritu un paliku Lauksaimniecības universitātē, kur aizvadīti 34 pasniedzēja darba gadi.»
Atgriešanās mājās
Atmodas laikā, apmēram 90. gadu sākumā, Modra dzīves ceļi veda atpakaļ uz dzimtajām mājām. Viņš stāsta: «Mamma šeit bija palikusi viena un veca, bija viņa jāpavada pēdējā ceļā. Pēc mammas aiziešanas te viss palika tukšs. Kamēr tiku galā ar studentu nobeiguma darbiem un uzrakstīju atlūgumu, pusgadu šeit mitinājās sieva Ilze. Pēc tam atgriezos arī es.»
Tolaik šis bijis īsts kolhoza nostūris, ko ielenca purvveida pļavas, kas aizaugušas ar kārkliem. «Biju nolēmis ķerties pie lauksaimniecības un kaut ko veidot, bet man absolūti nebija tehnikas. Beigās bijušie kolēģi man iedeva kāpurķēžu traktoru, kas tika izņemts no studentu apmācību programmām. Trīs četrus hektārus ar to aparu, bet tad uznāca rudens. Vēlāk man tika arī pirmais studentu nolietotais Husqvarna traktora modelis. Izgriezu ar to kārklus, līdz konstatēju – ja tos vienā gadā nopļauj, tad nākamajā tie izaug dubultā. Tā kā man ir tehniskās zināšanas, traktoru izjaucu un pārbūvēju par buldozeru. Lai kārkliem neļautu augšanu, šaurākajās vietās uzpludināju dambi. Pamazām sāku veidot dīķus,» Modris Reķis raksturo saimniecības pirmsākumus.
Trīskārša slodze
«Atnākot šeit, par mammas sastrādātajām pajām drīkstēju paņemt vienu govi, – tā nebija sveša lieta, jo ganos ir iets. Tagad veselības problēmas piespiedušas, ka saimniecībā palicis tikai viens kaķītis un bites. Mums vienmēr bijušas trīs četras bišu mājas – man patīk vērot, kā pavasarī notiek bišu darbs. No senseniem laikiem šeit ir lieli augļu dārzi, un galvenais, ka varam iegūt savu produkciju iztikšanai,» Modris neslēpj prieku un padalās arī likteņa uzliktajās grūtībās.
«Šobrīd man ir rit 79. gads, un visādas veselības problēmas liek par sevi manīt. Pirms diviem gadiem pārcietu smagu sirds operāciju, bet vēl pēdējos universitātes darba gados piemeklēja insults un kreisās puses paralīze. Paldies dievam, esmu ticis pāri tai problēmai. Nu ir sevi mazliet jāsāk saudzēt,» viņš atzīst. Nopietnas veselības problēmas ir ne vien Modrim pašam, bet arī viņa kundzei. «Ir tāda Alcheimera slimība. Nevarēju iedomāties, ko īsti tā nozīmē, bet tagad saprotu, cik tā ir drausmīga. Viņa visu aizmirst, jauc. Virtuves darbi, produktu iegāde, drēbju mazgāšana, mājas kopšana – tas viss tagad gulstas uz maniem pleciem. Kad stāvu blakus, kopā varam kaut ko padarīt, bet viņa visu laiku ir pieskatāma, un manos gados tas nav viegli,» noteic Modris. «Viņa pēc dabas ir ļoti čakla, visu laiku grib kaut ko darīt, bet es nespēju iet un atrisināt visu, kas sadarīts aplami. Pašlaik man ir trīskārša slodze, bet vēl tieku galā,» sirmgalvis ir optimistisks.
«Man patīk un es varu»
Lejas Kozaku pašā paglama vidū slejas pamatīga rija, kas ir viens no Modra lepnumiem, – tā esot liels retums, jo vēl joprojām saglabājusies darba kārtībā. «Tā praktiski saglabājusies tāda, kāda arī bija. Jumtu klāj 750 šīfera loksnes – universitātes laikā ar lielām mokām dabūju šīferi un divu vasaru atvaļinājuma laikā noklāju visu jumtu. Mani vienīgie palīgi ir tas, ko es pats varu izdomāt, un divas rokas. Lai visu paveiktu, jāprot gan tehniski, gan galdniecības risinājumi. Atceros, kā bērnībā rijā vajadzēja līdzēt tēvam kult linus, – tas bija apnicīgi, un zirdziņš visu laiku bija jaskubina,» viņš smaidot teic.
Būdams inženieris un lauksaimnieks ar papildus iegūtām ainavu arhitekta un pedagoga profesijām, 2005. gadā Modris izveidoja bioloģisko lauksaimniecību. «Ko es daru? Es pļauju zālīti,» viņš paskaidro. Atnākot uz pastāvīgu dzīvi Lejas Kozakās, visapkārt rotājušās vienas vienīgas pļavas un kārkli, taču, pamazām tīrumus apstrādājot, izviedota trīs pamatīgu dīķu kaskāde. Vienā no tiem namatēvs karstākajās gada dienās vismaz trīsreiz nopeldas, kādā citā dzīvo zivis, bet vislielākā enerģija nu jāiegulda zāles pļaušanā – kopskaitā jānopļauj apmēram 12 hektāri. «Ja astoņas stundas dienā pļauju, es to tik un tā nevaru nopļaut. Ja tie būtu divi hektāri, tad varētu. Pļauju epizodiski – papļauju kādu gabaliņu un tad padaru citus darbus. Vienīgais ienākums no darbības – Lauku atbalsta dienests maksā par nopļaušanu. Pļauju, jo negribu aizaudzēt šo vietu ar krūmiem un kārkliem. Gribu, lai daba paliek tāda, kāda tā ir. Man patīk, un pagaidām es to arī varu izdarīt,» apņēmīgi teic Modris.
Koris un atpūta
Reķu ģimenē izauguši divi dēli, kas vaļas brīdī labprāt palīdz Ilzei un Modrim lielajā saimniecībā. «Viens no viņiem beidzis agronomijas skolu, bet tagad no agronoma pārsviedies par policistu un strādā par Cēsu kriminālpolicijas priekšnieku. Otrs dēls ir mežkopis. Ziemās esam divi vien, bet vasarās bērni lielākoties bāzējas šeit un palīdz saimniekot,» Modris saka un piebilst – ja vien būtu veselība, arī ieceres tālākiem darbiem netrūktu. «Viens otrs par mani brīnās, jo arvien rodas jaunas idejas. Man ir daudz ko darīt,» viņš apliecina.
Līdzās darbiem savā lauku sētā Modris ir trīs koru dalībnieks un aktīvi piedalās dziesmu svētkos un citos pasākumos. «Šogad Daugavpilī notikušie Baltijas studentu dziesmu svētki man bija 17. – esmu piedalījies visos. Kad strādāju Lauksaimniecības universitātē, dziedāju Jelgavas vīru korī Ozols, kurā vēl šodien esmu neklātienes korists. Viņi man piezvana, uzaicina uz izbraukumiem. Agrāk dziedāju arī korī Absolventi, bet nu palicis tikai Cēsu vīru koris,» Modris raksturo savas radošās gaitas.
Viņam vienmēr bijusi doma apdarīt darbus un tad beidzot mierīgi atpūsties – pabaudīt dabu, mieru un atpūsties no darba ritma. «Bet tie darbi, kas šeit iesākti, mazāki nepaliek, tādēļ no atpūtas maz kas sanāk,» viņš teic un turpina: «Ar atpūtu interesanti sanāca aprīlī. Sarakstos ar tādu dāņu dārzkopības firmu Bakker, kas sūta puķu stādu katalogus, un es kā sens klients saņēmu vēstuli, ka man piešķirts ceļojums uz Turciju uz astoņām dienam. Ilgi lauzīju prātu, kā lai dara. Beigas aprunājos ar dēliem, lai pieskata māju, un kopā ar mazdēlu un viņa draudzeni izbraukājām Turciju. Apskatījām izmeklētas, ļoti skaistas vietas. Šis ceļojums dāvāja ļoti piesātinātas emocijas – zviedru galds trīs reizes dienā, šampanietis numuriņā,» Modris neslēpj prieku par pelnīto atpūtu un pastāsta, ka jau trīs mēnešus pēc atgriešanās saņēmis jaunu piedāvājumu – oktobrī, novembrī vai decembrī doties uz Spāniju. Par to vēl tiek rūpīgi lemts.