«Visa sākumā bija sabrukusi māja, ko bija iecerēts pārvērst par viesu namu, taču sirdī mita vīzija, kā būtu, ja viesi atbrauktu un varētu iziet dārzā noraut ābolu vai plūmi. Šķita, ka tas būtu kolosāli,» biznesa aizsākumus atminas Ieva Rubeze un Aldis Vīksne. Viņi, pilsētniecisku ambīciju un nesavtīga darbaspara vadīti, izveidojuši modernu ogu audzētavu Dēseles dārzi Embūtes pagastā – vietā, kas atrodas Latvijas nekurienē, tālu prom no galvaspilsētas civilizācijas, un kur mežonīga ir ne vien daba, bet arī ieguldāmais darbs.
Nokļūšanu teju pašā Latvijas pievārtē pirms vairākiem gadiem abi raksturo vienkārši – treknajos gados ticis iegādāts īpašums un kalti pārdroši plāni, kā to labiekārtot un atdzīvināt. Ēka, kas aizaugušu lauku ieskāvumā bija vienīgais objekts, kur «piedurt aci», bija gandrīz avārijas stāvoklī – bez sienām un starpstāviem, bet no pagraba caur gadu zoba sacaurumoto jumtu bijusi iespēja vērot debesis. «Mums bija brīnišķīga doma uztaisīt viesnīcu. Sākām lēnā garā darboties, bet pa to laiku arī beidzās fantastiskie laiki,» šķēršļus atminas Aldis.
Tropi vannas istabā
Dēseles dārzu saimnieks, kurš ir diplomēts agronoms, atzīst, ka katrā latvietī klusi mīt sapnis par dzīvi laukos, katrs ir sapņojis par lauku vecmāmiņas omulīgo oāzi. «Mani senči ir no Madonas puses. Bērnību esmu pavadījis laukos, tāpēc lielā mērā vecvecākiem jāsaka paldies par to, ka mani interesē un patīk lauku darbi. Esmu apgājis veselu dzīves ciklu – sāku laukos, kur pavadīju visas savas vasaras, tad padzīvoju pa Rīgu un tagad atkal esmu atgriezies laukos,» viņš gremdējas pārdomās.
Lai gan bērnībā ikdiena aizritēja nelielā dzīvoklītī Maskavas forštatē, Aldim jau tolaik patika rūpēties par augiem. «Kad vēl biju maziņš, visas palodzes bija nokrautas ar dažādiem manis stādītiem brīnumiem. Tas man nezin kāpēc vienmēr ir paticis. Pasūtīju agronomijas žurnālus krievu valodā, mērīju dzīvoklī gaisa mitrumu, kas, protams, bija depresīvi zems, un visi mani augi kalta nost. Tāpēc es vannas istabā pielēju vannu ar karsto ūdeni, kas veicināja subtropu klimatu, un sanesu augus tur. Savukārt ģimenei tika ierobežotas iespējas nomazgāties,» Aldis smaidot atceras.
Sasniegt vairāk
Vēlākajos gados Aldis iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē (tolaik akadēmija), bet studiju plānus izjaucis iesaukums armijā. Pēc atgriešanās mācības tika turpinātas, bet vēlāk tomēr tik un tā atstātas novārtā. «Vienu brīdi pastrādāju Nacionālajā botāniskajā dārzā, bet arī tur nesaskatīju tālejošas perspektīvas un nodarbošanos nomainīju. Pirms kāda laika atkal iestājos Lauksaimniecības universitātē, ko šoreiz arī absolvēju – tas man deva pabeigtības sajūtu,» Aldis raksturo dzīves gājumu. Viņš ir pārliecināts, ka universitātes gaitas ir vajadzīgas, jo iemāca cilvēkiem domāt, taču, ja ir vēlme sasniegt ko vairāk un gūt rezultātus, tad augļkopības nozarē lielākoties viss atkarīgs no paša iniciatīvas. «Ja cilvēkam ir kāda lieta, kas ļoti patīk, viņš neskaita laiku, cik tam tiek veltīts. Kā es pavadu brīvo laiku? Lasu un studēju grāmatas un internetā pieejamo informāciju par agronomiju. Tas man patīk,» viņš teic.
Nemitīgi iedziļinoties nozares aktualitātēs un esot ciešā saistībā ar tirgū notiekošajiem procesiem, Aldis secinājis, ka augļkopības iespēju griesti Latvijā ir ārkārtīgi zemi: «Pirmkārt, ir problēmas ar darbaspēku, jo darbs ir atbildīgs un darāms ar rokām, bet, otrkārt, nenoliedzams ir importa izraisītais spiediens.»
Bez pesticīdiem
Dēseles dārzos viss sākts ar uzartu pļavu un zemeņu stādiem no Holandes. «Iestādījām, izauga kolosālas ogas, bet augustā, kad ienācās raža, bija saule, krusa, lietus, un apmēram 60 procenti ogu tika sabeigts. Tad es saķēru galvu un domāju – nevar būt, ka pasaulē neko nevar izaudzēt. Tad es iepazinu tehnoloģiju, kad viss tiek audzēts tuneļos, un kopš tā laika lēnām eju šo ceļu. Šādas pieredzes Latvijā nav, tāpēc sadarbojamies ar ārzemju kompānijām, katru gadu braucam mācīties,» paskaidro entuziasma pilnais agronoms. Tagad sākotnējā iecere attīstījusies jau tik tālu, ka tiek audzētas ne vien zemenes, bet arī avenes, krūmmellenes un virkne citu kultūru izmēģinājuma nolūkos.
Aldis ir pārliecināts, ka Latvijas klimatiskajos apstākļos no maija vidus līdz septembra beigām ir iespējams ēst vietējās ogas. Audzējot augus tuneļos, kā uzsver Aldis, ir skaidri paredzami laikapstākļi zem plēves un audzētājiem izpaliek cīņa ar nokrišņu radītām sekām un bažas par ražu. Dēseles dārzos viss tiek audzēts bez pesticīdiem. Kad vaicājam saimniekam, kā tas iespējams, viņš skaidro: «Vajadzīga pareiza šķirņu izvēle, atbilstošas agrotehnikas izvēle un īstā tehnoloģija, tāpat svarīgi iepriekš sagatavot augsni. Ogas ēdu es pats un mani bērni – un es neesmu pašnāvnieks.»
Rezultāts sagādā prieku
«Latvijā nopietnā apjomā neviens nenodarbojas ar šķirņu pārbaudi. Katru gadu selekcijas kompānijas piedāvā tūkstošiem šķirņu. Es mēģinu turēt roku uz pulsa un, ja tirgū parādījusies kāda šķirne, kam piemīt interesanti parametri – ražība, garša, izturība – cenšos to dabūt un izpētīt, kā tā pie mums aug. Šo gadu laikā esam izmēģinājuši vairāk nekā 30 zemeņu šķirnes, no kurām audzējam apmēram sešas,» stāsta Aldis.
Agronomijas nozarē esot lietas, par kurām neraksta nevienā literatūrā, jo tie, kas tās izpētījuši, ar tām nedalās. «Es mācos nevis vispārīgā līmenī, ka stādus vajag apliet, bet pētu dziļāk – ar ko vajag apliet, cik daudz un kad. Esmu priecīgs, ja aizeju uz siltumnīcu un redzu, ka kaut kas ir izaudzis. Man ir pozitīvi kolēģi, mēs kopā darām darbu, pajokojam un esam priecīgi. Iedvesmo arī fantastiski skaistā daba un, protams, tas, ja redzams, ka hobijs ar kaut ko rezultējas. Ar lauku darbiem ir tā – cik ieguldām, tik lielu redzam rezultātu, un tas sagādā prieku,» Aldis raksturo gandarījumu un atzīstas, ka vairāk par visu viņam patīk izbaudīt procesu.
***
RECEPTE:
Dēseles dzirnavu siera kūka ar lavandu
SASTĀVDAĻAS:
Pamatnei:
2 paciņas Selgas cepumu ar ābolu aromātu
puse paciņas sviesta
Kūkas masai:
3 iepakojumi Limbažu piena
svaigā siera
200 g iebiezināta piena ar cukuru
3 olas
1 citrona sula un rīvēta miziņa
2 ēdamkarotes lavandas ziedu
PAGATAVOŠANA: cepumus sasmalcina un sajauc ar izkausētu sviestu. Iegūto masu ar rokām ieveido cepamās formas pamatnē, izveidojot arī stāvu sieniņu gar formas malu. Sajauc olas ar svaigo sieru, iebiezināto pienu, citrona sulu un miziņu. Pieber lavandas ziedus un rūpīgi sajauc (masu var jaukt ar mikseri vai vienkārši samaisīt ar dakšiņu). Iegūto masu lej uz kūkas pamatnes. Liek cepeškrāsnī un cep 200 grādos 60–70 minūtes. Kad uz kūkas virsmas parādās būnganzeltains tonis un brūngani plankumiņi,tā ir gatava. Pasniedz atdzesētu, dekorējot ar sezonā pieejamajām ogām.