MĀJAS MĪLULIS: Ņem paspārnē likteņa pabērnus
Kādreiz populārās Jaunatnes teātra aktrises, Vinnija Pūka lomas atveidotājas Antas Krūmiņas ģimenē dzīvnieki ir lielā cieņā. Šobrīd pie viņiem mīt trīs kaķubērni un suns. Ik pa laikam Antas ģimene pieņēmusi savā paspārnē kādu likteņa pamestu dzīvnieku. Par katru no tiem ir savs stāsts, ko aktrise ar prieku arī atklāj.
«Man jāsāk stāstīt ar biogrāfiju – kā sākās kaķu un suņu laiks mūsu mājās. Bija tāda izrāde Jaunatnes teātrī – Gaidīšanas svētki, kur Singai (Vera Singajevska – D.E.) uz skatuves bija kaķītis, kuru sauca par Pusiju. Pusija vēlāk nonāca pie Singas, un tai bija bērni. Bērniem atkal bija bērni. Pusijas mazbērns, melns kaķēns, dzīvoja pie aktieriem Aldas Krastiņas un Ivara Brakovska. Tam atkal bija bērns, kas nonāca pie mums. Tas bija Mika,» ar pirmo ģimenes mīluli iepazīstina Anta. Mika ļoti mīlējis aktrises meitu Gintu, un šī mīlestība bijusi abpusēja daudzus gadus. «Runčuks bija ārkārtīgi kulturāls. Ļoti disciplinēts un kārtīgs. Vienā rītā Mika vienkārši necēlās, un pēc dažām stundām viņa vienkārši nebija.»
Otrs kaķītis Antas ģimeni izvēlējies pats. «Toreiz mēs dzīvojām daudzdzīvokļu mājā. Pēkšņi vienā dienā piektajā stāvā pie durvīm atskan kluss ņau, es atvēru durvis, un tur… maziņš, maziņš trīskrāsains kaķēns. Es noskaidroju viņa biogrāfiju, kur un no kurienes radies. Tas bija ļoti dramatiski. Izrādījās, ka kaķēniņu kāds nelietīgs cilvēks, pareizāk sakot, necilvēks, bija ielicis celofāna maisiņā, aizsējis galu un iemetis atkritumu konteinerā, lai viņu aizved, samaļ un viņš ir beigts. Sētniece ieraudzījusi, ka tur kaut kas kustas un no maisiņa izlec kaķēns. Kā viņš nonācis līdz piektajam stāvam, mēs nezinām. Tā mazais kaķēniņš, protams, palika pie mums. Mēs viņu nosaucām par Tinci. Un pat svinējām viņai vārda dienu,» pasmaida žēlsirdīgā saimniece. «Tince bija skaista kaķe – ar baltu, oranžu, strīpainu un melnu kažoku. Viņa mums bija ne tikai ģimenes locekle, bet zināja mums arī izstāstīt visu, kas notiek mājās. Nācām mājās, viņa «ņau, ņau» un, skriedama pa priekšu, visu stāsta,» par gudro kaķubērnu priecājas aktrise.
Tince vēl bijusi maziņa, kad ģimenē ienācis suns. Antas znots Ēvalds, meita un mazdēls Ģirts, kas dzīvo ar viņu, vienu dienu paziņojuši, ka vedīs mājās suni. Jaunais iemītnieks bijis mazs dobermanis ar visiem ciltsrakstiem, vārdā Zerons. «Tik inteliģentu, tik lirisku, tik paklausīgu dobermani es nebiju līdz tam redzējusi. Viņš bija fantastiski mīļš. Skaists arī, un ne velti bija Baltijas valstu čempions, izstādēs guvis šo nosaukumu,» lepni turpina Anta. Viņa reiz bijusi aculieciniece interesantam notikumam mājās, kad kaķis ar suni sarunājas. Tas bijis pārsteigums, kādu nezin vai kādreiz vispār vēl piedzīvošot. Mazais Zerons gribējis, lai viņu pa durvīm izlaiž ārā uz koridoru. Bet Antai uznācis slinkums celties un iet pastaigāties. «Es neliekos ne zinis. Tincīte sēž uz loga un skatās, Zerons pieiet viņai klāt un laikam taču kaut ko pateica. Tince nolēca no loga, piegāja pie durvīm, iekarinājās kliņķī, pašūpojās, un durvis atvērās. Suns izgāja koridorā. Tincīte atnāca atpakaļ un atkal apsēdās uz loga. Es domāju, ka viņi ļoti labi sarunāja,» pasmaida daudzu bērnu mīļotā Vinnija Pūka atveidotāja.
No debesīm atsūta vietnieci
Vēlāk ģimene pārcēlusies dzīvot uz laukiem savā mājiņā Spilvē. Protams, Tince un Zerons nākuši līdzi. Mika, pie ģimenes nodzīvojis 15 gadus, diemžēl jau bija aizgājis uz mūžīgiem medību laukiem. Un dažiem ģimenes locekļiem šķita, ka vēl kaut kā trūkst.
«Galvenais dzīvnieku glābējs un savācējs mūsmājās ir mans mazdēls Ģirts. Tā viņš izglāba vēl vienu melnu kaķīti. Meita Ginta teica: mums jau ir Zerons un Tince, bet gribētos melnu kaķīti. Un Ģirts no Maskavas forštates kaut kādām trepēm atnesa mājās melnu kaķi. Izrādījās, ka tas nav kaķis, bet kaķenīte, ko nosaucām par Zeti.» Arī šai skaistulei svinēta vārda diena pēc cilvēku kalendāra. Anta stāsta, ka sākumā abas kaķenes Tince un Zete ne sevišķi labi sapratušās, bet pēc tam jau saradušas un bijušas draudzenes. Arī Tince bijusi ilgdzīvotāja – kopā ar Antas ģimeni nodzīvojusi 16 gadus.
Suņuks Zerons aizgājis
12,5 gados, un ģimene nolēmusi, ka vairāk dzīvnieku nebūs. Palikusi tikai Zete. «Gadās atkal šāda situācija: ir Līgo vakars, un mazdēls Ģirts aiziet ar draugiem kaut kur līgot. Es atbraucu mājās no saviem pasākumiem, viņš no saviem un iejūtīgi man prasa: kā tev gāja? Es atkal viņam prasu, kā tev gāja, un Ģirts stāsta: mēs ar autobusu braucām, un tur bija jāiet pa meža ceļu, nevienas mājas nav tuvumā, un mums pakaļ skrien mazs kaķēniņš. Es prasu: kur tad mazais palika? Mēs viņu paņēmām līdzi, un meitenes visu vakaru ar mazo spēlējušās un pabarojušas. Kaķītis, protams, tika atnests uz mūsmājām, it kā Tince būtu atsūtījusi no debesīm savu vietnieci. Atkal trīskrāsaina kaķenīte, katra ķepa arī atšķirīga. Līdzīga Pepijai Garzeķei, un vajadzētu viņu saukt par Pepilotu. No Pepilotas palika tikai Lote,» sirsnīgi pauž aktrise, piebilstot, ka arī Lotes vārdadiena kļuva par ģimenes svētku dienu.
Bafija, mafija, kafija
Kopš liktenīgās Līgo nakts pagājis gads, un kādai studentei, Ģirta pazīstamai meitenei, piederējuši divi suņi, un trešo viņa paņēmusi no patversmes. Bet Rīgas dzīvoklī tādā šaurībā visiem grūti. Ģirts kā kārtējais glābējs meties palīgā: droši vien var ņemt, jo mums suņa nav. «Es zvanu ģimenei: kur jūs esat? Mēs visi braucam mājās, un mazdēls pasaka par sunīti. Kas atliek? Tikai klusēt. Tā mūsmājās ienāca amerikāņu Stafordšīras terjers, jauktene vārdā Bafija. Var teikt, Bafija, kafija, mafija,» pasmej aktrise. «Stafi skaitās diezgan nikni suņi, bet tik mīļi, tik paklausīgi, tik pacietīgi! Un Bafija, protams, mums ir izlutināta,» bez sirdsapziņas pārmetumiem nosmaida bijusī Jaunatnes teātra aktrise.
Nu Antas ģimenē bija jau Zete, Lote un Bafija. Bet pagājušā gada novembrī piepulcējies vēl viens kaķubērns. «Ir pelēks, lietains laiks, vienu dienu Ģirts atkal ierodas mājās un saka: te ir mazs, balts kaķītis. Ja mēs viņu nepaņemsim, viņš nosals. Patiešām, maziņš un vājiņš, pilns ar blusām. Visi kopā mazgājām un ķemmējām. Es iepriekš nebiju redzējusi tik pacietīgu kaķi. Kad izžuva, izrādījās mazs, skaists un pilnīgi balts kaķēniņš. Domājām, ka runcītis, nosaucām par Princi Vaitu, bet nekas neizauga,» Anta ar smaidu atceras, ka kaķēns «mainījis» dzimumu. Visādi saukuši jauno kaķenīti, bet viņa nelikusies ne zinis. Ne tur Vaits, ne Princese, bet mazā atsaukusies uz vienu īstu latviešu vārdu – Minna. Un tagad mājās pie Antas ir trīs kaķi – balts, melns, trīskrāsains un vēl suns, brūns ar gaišāku brūnu krāsu, vārdā Bafija.
Miera mājās – ne mirkli
«Man ir daudz pienākumu pret viņiem, un viņi mani pazīst kā māti barotāju. Lote pēdējā laikā ir man pieķērusies. Mazais kaķēns vislabāk jūtas kopā ar Bafiju. Kad mazā Minna bija pavisam maziņa, tad Lote ar viņu spēlējās un sargāja. Tagad gan šņāc uz viņu. Zete ir izkarojusi savu vietu, viņa ir nemainīga, stabila, un, kad paceļ ķepu, bet nekāda skaņa nenāk, visi klausa Zeti momentā. Kādreiz nenoskatīties uz visām šīm savstarpējām attiecībām!» priecīga par rosību mājās ir aktrise un turpina lielīt savus lolojumus. «Mazais baltais ir neprātīgs. Viņi visi spēlē spēles «augstāk par zemi», un skaistākais ir tas, ka mācās no iepriekšējiem kaķiem. Kaut kā sarunājas, un tā ir viņu komunikācija pašiem ar sevi. Mazā Minna tiek nolikta savā vietā, kaut arī viņa grib apliecināties citur. Skaistākais ir tas, kā mazais sabučojas ar Bafiju. Suns palaiza mazo kaķubērnu un pakasa. Mazā, kad guļ, apguļas Bafijai uz pakauša. Kolosāli! Tā dzīvnieku pasaule ir jauka!»
Anta gan atzīst, ka sākumā ne sevišķi gribējusi kaķus un viņai būtu pieticis ar vienu, taču tas, ka ir tik daudzi mājās, sadala uzmanību. «Piemēram, Zete, kad Gintai sāp galva, dakterē. Apguļas uz galvas un krūtīm. Pēkšņi kaut kā jūt, ka kaut kas smags guļ viņai virsū. Un dzīvnieki katrs ievēro savu vietu un tās robežas, kur viņi uzturas. Mazais ir pagaidām tāds huligāns, kas visur ielaužas. Jūtas pagaidām visur labi. Gan Lotei, gan Zetei ir savas vietas, bet pēdējā laikā Lote visbiežāk apguļas tur, kur mīlēja apmesties Tince. Nevar saprast, vai tik Tince mums nav atsūtījusi visus dzīvniekus?» nočukst bijusī aktrise.
Lote mājās esot lielākā medniece un ik pa laikam ģimenei uz terases noliek kādu beigtu peli, lai savējie papriecātos. Tās ir lauku peles, un, pēc Antas domām, kaķīte visiem kaimiņiem tās izķerot. Nedēļā divas vismaz krīt medīgās kaķes nagos, bet apēstas netiek – noliek apskatei saimniekiem. «Viņai nav tik slikta gaume, lai ēstu spalvainu, jēlu gaļu. Viņa ir kaut ko labāku baudījusi,» nosmej aktrise un nebeidz sajūsmināties par saviem mīluļiem. «Bafija, starp citu, Loti dievina. Suns kaķi var ņemt visādos virzienos, celt, kā grib, un viņa ir laimīga. Viņai gribas ar visiem parunāties. Noliek ķepas un skatās acīs: nu saki man kaut ko labu! Mēs arī sakām, ka viņu mīlam. Viņa ir gudra, visu saprot. Viņa negrib ēst sauso barību, bet labprātāk ēd kaķu konservus. Savukārt, līdzko Minna nāk, tā Bafija ir pie sava trauka klāt. Mazā, baltā pagaidām netiek laista laukā, jo tūlīt brauks pie dakteriem. Lote ir tāda, kura nav vakarā jāsauc mājās. Iziet un nāk atpakaļ. Visvairāk viņai patīk no rīta iet ārā, bet pēcpusdienā, vakarā viņa nāk iekšā. Kā saka, viņa ierodas ģimenē un mājās. Viņas satiksmes ceļš ir – no loga izlec laukā, pēc tam ielec iekšā. Atcilpo no kaut kādas pļavas, kur pavada brīvo laiku. Ja netiek iekšā, tad apsēžas uz palodzes un gaida: es esmu klāt, kur jūs esat?» savu dzīvnieku ieradumus izklāsta naskā stāstītāja.
Nenovērtē dzīvības vērtību
«Nu gan laikam mērs ir pilns, vairāk mūsmājās nevar uzņemt dzīvniekus,» strikti, bet ar smaidu nosaka aktrise, spriežot, ka lielākajam dzīvnieku glābējam mazdēlam Ģirtam, kurš ir jau pieaudzis, vajadzētu «uzlikt rāmjus». «Viņš uzdrošinās glābt tāpēc, ka zina, ka ne es, ne Ginta, ne Ēvalds neizmetīs ārā, bet rūpēsies.»
Anta atceras, ka arī pati jau kopš mazotnes ir dzīvniekmīle. Viņas bērnība pagājusi Jūrmalā, Slokā, tur esot bijuši kaut kādi «trepju kaķi». «Bija sivēni, gotiņas un citi dzīvnieki. Dodiet šurp govi, un es viņu izslaukšu!» iesmejas aktrise. «Suņu mums mājās nebija. Kad es biju pavisam maziņa, tad bija viens kaķēns. Mamma baroja, un viņš bija tāds klēpju kaķis. Atceros arī vienu dramatisku brīdi savā dzīvē – atradām kaķīti, kuram nebija astītes. Mēs saucām viņu par Strupastīti, un es tikai atceros, ka šausmīgi raudāju, kad kaķubērns bija manas mantas piečurājis. Tās sirdssāpes par piečurātajām mantiņām es atceros.»
Vaicāju Antai, ko viņa domā par cilvēkiem, kuri savus dzīvniekus vienkārši izmet no mājām un neliekas ne zinis. «Tie nav cilvēki. Viņi nezina dzīvības vērtību. Viņi nezina arī savu vērtību, tāpēc ka viņi nav cilvēki. Ko tu vari sodīt? Par vienu gadījumu tu viņu nosodīsi, par pārējo ne. Es nezinu, kā viņus var pāraudzināt. Bet Dieviņš nav mazais bērns, gan viņš tiks galā.».