PERSONĪBA: Mirkļi atmiņu krellēs

«Esmu pieradusi, ka citi saka: kritiķi ir sliktie. Tāda ir šī spēle, un tādai lomai esmu piekritusi,» atzīst teātra kritiķe un žurnāliste Līvija Dūmiņa © F64

«Ir izveidojies tāds priekšstats, ka teātra kritiķi ir caurkrituši vai nerealizējušies aktieri. Es patiešām nekad neesmu vēlējusies būt aktrise. Laikam jau bērnībā biju pietiekami paškritiska, lai saprastu, ka tāda talanta man nav,» pārliecinoši saka pieredzējusī teātra kritiķe un Neatkarīgās žurnāliste Līvija Dūmiņa.

Viņa uzskata, ka vecāku bērnībā dotais un neiedotais ir pamats, uz kā jebkurš cilvēks būvē savas dzīves celtni. «No tā ir atkarīgs, cik stabili jūties, cik droši pārvietojies, cik lieli ir logi, pa kuriem veries pasaulē. Cik plaši atver tos, uzticoties ārpasaulei. Man visai agri nācās kļūt patstāvīgai. Esmu pieradusi, ka tā īsti varu paļauties tikai uz sevi. Ko izdarīšu un ko neizdarīšu, būs pašai vien par to jāatbild. Atbildība manī ir. Laikam tāpēc grūti pieņemt bezatbildību,» atklāj Līvija.

Vieta pie rakstāmgalda

Stāstot par bērnības un skolas gaitām, Līvija atceras, ka vienā skolas uzvedumā spēlējusi vāveri. «Vienīgās atmiņas par aktieriskajām gaitām ir sāpe, ka mana kostīma vajadzībām mīkstajai rotaļlietai tika nogriezta aste. Pašas bērnībā bija trīs rotaļlietas – vāvere un divi lāči. Bija arī iznāciens žetonu vakara uzvedumā, kurā tēloju skolotāju. Pirms pāris gadiem paskatījos videoierakstu un smējos kā kutināta. Saprotu, ka mana vieta ir pie rakstāmgalda. Prožektoru gaismā jūtos slikti.» Kādu laiku vēlējusies kļūt par frizieri, tad konditori. «Lai gan ar publisku profesiju saistīta izklaide man bija. Kad tiku atstāta mājās viena, noliku sev priekšā uz galda spoguli, ar mammas lūpu krāsu uzkrāsoju lūpas un uzrunāju televīzijas skatītājus, iepazīstinot viņus ar tās dienas programmu. Tolaik televīzijā diktores lasīja programmas, kaut kas man šajā procesā patika. Ņēmu rokās Rīgas Viļņus un izteiksmīgi lasīju.»

Fascinējošais teātris

Bērnībā gājieni uz teātri Līvijai neesot bijuši bieži, bet tie iespiedušies atmiņā kā ļoti īpaši. «Biju ar teātri apburta pēc Māras Ķimeles iestudētās Valmieras teātra izrādes Princese Gundega un karalis Brusubārda. Ilze Pukinska tajā spēlēja Gundegu, un man viņa šķita tik skaista! Otrs piemērs, kad teātra pasaule pilnībā paņēma savā varā, bija Dailes teātra Rītausmas dāma, ko bija iestudējis Kārlis Auškāps. Viss notiekošais mani patiešām fascinēja, lai arī tagad maz ko no tās atceros. Bet tās izjūtas, kā sēdēju nekustoties un aizrautīgi sekoju uz skatuves notiekošajām, atceros ļoti labi.»

Vērtīgā vecāku mācība

Mammas mācīto – ja ko dari, dari kārtīgi – viņa vienmēr cenšas ievērot. Līvijas saknes no tēva puses stiepjas Vidzemē, no mammas puses – Latgalē. Mammas mamma, augusi vecticībnieku ģimenē, bija ļoti ticīgs cilvēks, tāpēc arī Līvija ir kristīta vecticībniece. Kopš bērnības meitenei bijušas divas valodas – latviešu un krievu. Dzimusi Rīgā, bet dzīvojusi tikai Pierīgā. «Mums vienmēr bijis dārzs, kādu laiku turējām arī govi. Dārza ravēšana, siena vākšana, piena separēšana, sviesta kulšana – tā vairākus gadus bija vasaras ikdiena. Arī govi esmu ganījusi, un tas man patika, jo tajā laikā varēju lasīt grāmatas.» Bērnība Līvijai pagāja padomju Latvijas laikā, kad ļoti daudz kā trūka. «Ja kādreiz mājās bija banāni vai mandarīni, tie bija svētki. Un tas ļāva novērtēt to, ko nozīmē saudzēt lietas. Esmu nelaimīga, ja nākas izmest pārtiku. Tā ir vecāku iedotā mācība, jo gan mamma, gan tētis, bērni būdami, ir piedzīvojuši Otro pasaules karu un grūtos pēckara gadus. Mani mācīja, ja maize nokrīt zemē, tā ir jāpaceļ un jānobučo, un es joprojām tā daru.»

Priekšroka teātra zinātnei

Skolā Līvija neesot bijusi teicamniece. Mācoties pirmajās klasēs Rīgas 84. vidusskolā, vienreiz tikusi piepulcināta nevis pie čaklajām bitītēm, bet traniem. «Pedagoģiskos nolūkos bija tapis zīmējums, kas, šķiet, tika piestiprināts pie sienas. Lai motivētu laboties, nedēļu nedrīkstēju nēsāt oktobrēna nozīmīti. Par skolas laiku man ir maz labu atmiņu,» atklāti saka radošās profesijas pārstāve. Gaišākie iespaidi saistīti ar Ulbrokas vidusskolu, kad jaunietei tapis skaidrs, ka padodas rakstīšana. Tāpēc viņa nolēma stāties Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, baltu filologos. Citu variantu neesot bijis.

Līvija atminas: kad nesusi iesniegt dokumentus, pie ziņojumu dēļa ieraudzījusi piestiprinātu zīmīti, ko rakstījusi pazīstamā teātra kritiķe Silvija Radzobe (tagad to zina, pazīstot viņas rokrakstu). Tajā bija teikts, ka tiek uzņemti studenti teātra zinātnes apakšprogrammā. «Teātris man patika, un es nolēmu, ka tas būs daudz interesantāk nekā studēt pliku filoloģiju. Kad stājos universitātē, es nedomāju, ka būšu teātra kritiķe. Man vispār nebija skaidrības par to, ko pēc četriem gadiem varētu iesākt. Par to arī domāt nebija laika, jo jāmācās bija ļoti daudz. Paldies vecākiem, ka man bija iespēja tikai studēt un varēju atļauties tajā laikā nestrādāt.»

Parazītiskā profesija

Par savu Skolotāju ar lielo burtu, kura iedvesmo, Līvija uzskata Silviju Radzobi. «Viņa ir teātra pētnieka paraugs, jo strādā ar izmeklētājas azartu. Ja dara, tad pamatīgi. Nepazīstu nevienu citu, kam būtu tik unikālas darbspējas kā viņai. Bet galvenais, bez kā teātra kritiķis, zinātnieks, vispār nevar strādāt, – viņa ļoti mīl teātri. Jā, kritiķis ir parazītiska profesija, bet Silvija atklāja, ka tā ir arī radoša. Tāpēc man ir iebildumi, ja kritiķus uztver kā teātrus apkalpojošo personālu, vai vēl sliktāk – par mārketinga instrumentu.» Pasniedzēja bieži atkārtoja, ka ar grāda iegūšanu nekas nebeidzas. Ir jāmācās patstāvīgi, jāinteresējas par visu, jo ar to visu elpo teātris un tā veidotāji. Pašpietiekamība nav pieļaujama. Motivācija turpināt studijas maģistrantūrā Līvijai radās pēc vairākiem gadiem, kad atkal satikusies ar iemīļoto teātra kritiķi skolotājas un studentes attiecībās. «Tas jau bija apzināts solis, un, lai arī savienot darbu Neatkarīgajā ar studijām nebija viegli, es tiešām baudīju to laiku,» teic S. Radzobes skolniece.

Nejaušība par likumsakarību

To, ka Līvija nonāca Silvijas Radzobes vadītajā kursā, dēvē par liktenīgo nejaušību, jo pati ir pārliecināta – nejaušību nav. «Tas, kas šķita nejaušība, pēc kāda laika izrādās viens posms likumsakarību ķēdē,» viņa uzskata. Bakalaura studiju laikā bija jāiziet prakse kādā preses izdevumā. Līvija vēlējusies nonākt Teātra Vēstnesī, taču vietu vairs nebija. «Silvija Radzobe ieteica nedēļas kultūras laikraksta Literatūra un Māksla Latvijā redakcijai, kas atradās Preses namā. Pēc prakses beigām piedāvāja palikt strādāt par informācijas nodaļas redaktori. Avīzes galvenā redaktore bija Aija Lāce. Viņa silti uzņēma un tagad ir viens no man tuvākajiem cilvēkiem.Ja ne prakse Literatūra un Māksla Latvijā, es nestrādātu arī Neatkarīgajā. Literatūra un Māksla Latvijā literatūras nodaļu vadīja Arno Jundze, kurš pēc tam kļuva par Neatkarīgās kultūras nodaļas redaktoru. Neatkarīgajā bija vakanta štata vieta, un viņš ieteica mani.» Literatūra un Māksla Latvijā redakcijā kolēģi bija arī muzikologs Guntars Pupa, rakstnieks Egīls Venters, korektore Anija Brice. Lieliska kompānija. Par šo laiku saglabājušās brīnišķīgas atmiņas un gūta lieliska pieredze.

Dzīves skolas bagāža

Kad avīze Literatūra un Māksla Latvijā likvidēta, Līvija izgājusi pamatīgu dzīves skolu. «Darbu šeit nevarēju atrast. Aizbraucu uz Somiju strādāt fermā. Tur lielākoties audzēja zemenes, taču mazliet tiku arī lasīt zirņus. Tāpēc tagad, kad reizēm gribas pačīkstēt par grūto dzīvi, es atceros tos divus mēnešus. Zemeņu lasīšana bija vieglā puse. Pirms tam nācās krietni daudz tās stādīt, zeme bija cieta, mālaina.» Taču emocionāli vissmagāk bijis izturēt saimnieka attieksmi pret viesstrādniekiem. «Jūs tur, no Austrumeiropas, pieraduši darba laikā nestrādāt, bet te tā nevar...» aizvainoja visus, kas tur bija – latviešus, krievus, poļus. Tolaik Latvija arī vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā. Tika uzturēta īpaša baiļu atmosfēra, jo saimnieka dusmas bija neparedzamas un jebkurā brīdī varēja gāzties pār jebkuru ar nezināmām sekām. Teikt, ka pret mums izturējās kā pret vergiem, nozīmētu pārspīlēt, bet attieksmē kaut kas līdzīgs bija gan.»

Viesstrādniece ar numuru

Iebraucēju vārdus vagare lielākoties bija iegaumējusi, bet katram bija dots numurs atbraukšanas secībā. «Man bija namber fiftīn (angliski) ar salīdzinoši smalku izglītību. Šī pieredze mācīja pielāgoties, jo no tā bija atkarīgs, kā pieņems apkārtējie. Ja nepieņem, tad esi izraidītais, un tādam dzīve tiek padarīta neciešama. Man negāja tik skarbi, kā redzams Dailes teātra Izraidītajos, taču tā pasaule man ir pazīstama. Nokļūt vidē, kur lielākoties vīrieši runā vienkāršos nepaplašinātos teikumos, pamanoties tajos iespraust lamuvārdus un vēl kaut ko, man bija kultūršoks. Bet pieradu. Lai nekļūtu par izraidīto, bija jāspēlē pēc vairākuma noteikumiem. Pati lamāties nesāku, bet viņu iecienīto leģendārā mūziķa Mihaila Kruga kaseti klausījos, un cietumnieku himna Vladimirskij central iepatikās. Laikam izjūtas bija līdzīgas.»

Šķiršanās un ilgošanās

«Teātris – tas ir mans darbs, kas savas specifikas dēļ tiecas aizņemt daudz lielāku dzīves daļu, nekā es kādu brīdi vēlētos. Labi saprotu ārstus, kuri stāsta, ka viesībās nevar atpūsties, jo kāds noteikti pajautās par slimībām, tātad darbu. Cilvēkiem, uzzinot par manu nodarbošanos, gribas parunāties par teātri, jo viņiem tas pieder atpūtai. Bet ar teātri ir tāpat kā ar cilvēku, ko mīli. Vajag uz brītiņu šķirties, lai pagūtu sailgoties,» ir sapratusi Līvija. Teātri kā darbu it īpaši izjūtot tajās sezonās, kad strādā Spēlmaņu nakts žūrijā. «Vidēji rēķinot, katrs otrais vakars tad tiek pavadīts teātrī. Teātris organizē visu dzīvi, paņem sev gandrīz visu nosacīti brīvo laiku. Bet nav maizes bez garozas, un tādu var atrast katrā darbā. Rūgtākā garozas daļa žūrijas darbā ir pārdzīvojumi, ja pieņemtais lēmums nesakrīt ar manu viedokli. Viens šāds negadījums bija, un tas man kremt joprojām,» teātra kritiķes izjūtas neslēpj Līvija. Taču darbs žūrijā dodot iespēju aptvert pasauli plašāk, un nekad jau nevarot zināt, kad dzīvē kas noderēs.

Mūžizglītības forma

«Teātra festivāli ir viena no kritiķa mūžizglītības formām. Tie ļauj kompaktā veidā redzēt, kas notiek citās valstīs, kāds ir konteksts un kā tajā izskatās Latvijas teātris,» ar sava darba specifiku iepazīstina Līvija. Regulāri viņa dodas uz Zelta masku Maskavā, šogad apmeklējusi arī Vīnes mākslas festivālu. «Latvijas teātris tagad ir radošs un interesants, galvenokārt pateicoties mūsu jaunajiem režisoriem, kā arī viesrežisoriem. Labs teātris iedvesmo. Aktieri saka, uz skatuves viņi nejūt ne augstu temperatūru, ne sāpes. Man teātrī ir līdzīgi. Lai kāda būtu noguruma pakāpe, ja izrāde ir laba, tad visas rūpes un raizes pārstāj eksistēt. Ir tikai izrādes pasaule.»

Kritika ir vitāla teātra procesa daļa – atzīst Līvija. «Tās nav ģimenes locekļu, bet dzimtas attiecības. Rados ir dažādi cilvēki, un nebūt ne visi cits citu mīl un vēlas satikt. Bet ir gadījumi, kad viņu ceļi krustojas. Man svarīgi šķiet rakstīt tā, lai otru neaizvainotu, bet pateikt, ko domāju. Būt godīgai. Un svarīgi ir atcerēties, ka mākslā vienas patiesības nav. Līvija Akurātere man teica, ka kritiķis nevar nebūt subjektīvs, jo viņš taču arī ir cilvēks.» Pēc viņas domām, vērtējot izrādi, tikpat svarīgs aspekts kā zināšanas ir pieredze, un tā katram ir sava. «Teātra māksliniekus salīdzinu ar bitēm. Un, kā zināms, ar tām nekad neko nevar zināt. Var nest medu, var iedzelt,» tēlaini un ar humoru salīdzina kritiķe, kura gadu gaitā esot iemācījusies uzaudzēt pabiezu ādu, bet līdz ziloņa biezumam vēl esot jāaug.

Paškritika pret sevi

«Esmu pieradusi, ka citi saka: kritiķi ir sliktie. Tāda ir šī spēle, un tādai lomai esmu piekritusi.» Pati dzīvē esot paškritiska, bet nesen izlasījusi, ka Vēža zīmē dzimušu sievieti nedrīkst kritizēt, izsmiet un atraidīt. Tā tas varētu būt, smaidot teic Līvija. Gandarījumu jūtot brīžos, kad labus vārdus kāds pasaka par viņas paveikto darbu. «Citādi šķiet, ka ber tos vārdus bezdibenī. Sadzirdēt atbalsi ir liels prieks.» Liels gandarījums bijis par 2012. gadā saņemto Dzintara spalvu. Tā ir Krievijas vēstniecības Latvijā žurnālistiem rīkotā konkursa balva. Tam iesniegusi savus Neatkarīgajā publicētos rakstus par Zelta maskā redzētajām izrādēm un interviju ar režisoru Konstantīnu Bogomolovu.

Mācās citiem uzsmaidīt

Pati esot vasaras cilvēks, tāpēc necieš aukstumu un ziemu cenšas kaut kā pārlaist. «Tā kā mans darbs prasa daudz laika pavadīt telpās, vasarā cenšos vairāk būt dabā un kustībā. Man patīk braukt ar velosipēdu, pārgājieni gar jūru. Mazās devās priecē dārza darbi, jo tur, atšķirībā no manas pamatnodarbošanās, rezultāts ir redzams un uzreiz.» Šogad pirmo reizi bijusi nakts pārgājienā no saules rieta līdz lēktam – no Mazirbes līdz Kolkas ragam. «Man ļoti patīk ceļot, būt kustībā un just, ka virzos uz priekšu,» skaidro sieviete.

Līvija labi apzinoties, ka dzīve ir īsa un trausla, un ar katru nodzīvotu dienu šī apziņa kļūstot jo skaudrāka. «Cenšos teikt labus vārdus, kamēr tas ir iespējams. Esmu tipisks intraverts, tāpēc ne vienmēr spēju pārkāpt savas pasaules slieksni, lai uzsmaidītu cilvēkiem. Bet es mācos. Ar kādu seju skatīšos pasaulē, tādu tā rādīs man pretī.» Iedvesmas avoti esot lielas personības, grāmatas un tādi mirkļi, kad kā Gētes Faustam griboties izsaukties: «Tu esi skaists! Jel kavējies!» «Mirkli, ko gribas apstādināt, es veru atmiņu krellēs. Tas ir mans rožukronis, pie kā tveros grūtos brīžos. Es kolekcionēju mirkļus,» saka Līvija Dūmiņa.



Svarīgākais