SARUNA: Kustības valodas garša

Brīvmākslinieku Lilijas un Edgara Liporu ģimene lieliski pārzina un izjūt, ko nozīmē kustības māksla, būt uz skatuves un ļauties burvīgās radošās pasaules valdzinājumam. Viņi saprotas no pusvārda un kustības. Lilija ir horeogrāfe, bet Edgars – leļļu teātra aktieris, vīru folkloras kopas Vilki līderis. Ir projekti, kuros viņi darbojas kopā.

No 3. līdz. 9. augustam, piekto reizi norisinājās starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls Vides deja, trešo reizi – kā starptautisks pasākums. Tā idejas autore, dvēsele un mākslinieciskā vadītāja ir Lilija, bet Edgars uzņēmies organizatorisko darbu.

Mākslinieku tandēms

Lilija neslēpj, ka vīru pamudinājusi piedalīties aktivitātēs, kas saistītas ar dejas mākslu. «Viņu esmu iesaistījusi kā izpildītāju, aktieri, dejotāju, mūzikas autoru izrādēm. Tagad viņš veic arī laikmetīgās dejas festivāla organizatoriskās funkcijas,» lepojas Lilija, apliecinot, ka bez ģimenes un vīrišķā pleca atbalsta diezin vai šāda festivāla norise būtu iespējama. «Iedvesma kustībai un dejai sēž kaut kur iekšā,» atzīst Lilija un piemetina, ka viņai esot laimējies – darbs vienlaikus ir hobijs, un arī liktenis esot labvēlīgs, piespēlējot interesantas iespējas un jaunas atklāsmes. «Protams, ar savu darbu varu nopelnīt, hobiji ir volejbols, peldēšana un ceļošana,» teic viņa.

Jau pāris gadus abi mākslas jomu pārstāvji ir brīvmākslinieki. «Piecus gadus vairs nestrādāju Leļļu teātrī. Tas pavēra daudz vairāk iespēju. Teātrī strādājot, darba stundas bija ļoti garas. Esot projām, darba laiks vairs neeksistē, bet tajā pašā laikā mēs varam ieplānot brīvdienas tad, kad vēlamies, lai gan ir sarežģīti. Brīvības sajūtu dod tas, ka paši varam noteikt un saplānot savu laiku,» secina Edgars. Sākotnēji bijis grūtāk, kamēr ieskrējušies jaunajā ritmā. Tagad pat nepagūstot visu izdarīt, jo mākslinieciskās izpausmes, kas saistītas ar skatuvi, esot interesantas, saistošas un tik dažādas. Edgars teic, ka apbrīnojot sievas darbaspējas. «Ja viņa kaut ko izdomā, tad izdara visu, lai to īstenotu kvalitatīvi un īsā laika posmā. Lilija ir darbaholiķis.»

Darba process un rezultāts

«Vides deja ir tikai viens un pamatīgs Lilijas lolojums, kam gatavošanās notiek visu gadu,» teic Edgars, bet dzīvesbiedre piemetina, ka tapšanas procesā ietilpst arī braucieni uz ārzemēm un iepazīšanās ar citu mākslinieku veikumu šajā jomā.

Edgars uzteic, ka sieva apmēram gadu cieši darbojas arī ar tautas dejām, kas viņai sirdī ir ļoti tuvas un zināšanas – spēcīgas. Lilijas veidoto neskaitāmo horeogrāfiju un dejas izrāžu klāstā ir arī horeogrāfijas tautas deju ansambļiem. «Tas ir viens žanrs, kas ir ļoti mīļš, bet man kā horeogrāfei laikmetīgā deja dod daudz lielākas iespējas un fantāzijas lidojumu,» uzsver pieredzējusī horeogrāfe. Savukārt Edgaram darbības lauks šobrīd ietver darbošanos arī teātra izrādēs, mūzikas rakstīšanu un danču grupu Trejdeviņi, kur dalībnieki ir abi ar sievu.

«Nav jau tā, ka viss, kas tikai saistīts ar skatuvi, ir māksliniecisks. Ar Vilkiem arī meklējam mākslinieciskas izpausmes, lai tuvinātos pēc iespējas plašākai publikai. Mēs nestrādājam tikai ar folkloras žanru, mūsu mērķis – tauta. Latviešu strēlnieku simtgadei veltītajos svētkos bija plaša mākslinieku plejāde, kas uzstājās, un daudz apmeklētāju. Mēs, Vilki, sludinām latviešu karavīru ideju un viņu nozīmīgo misiju jebkuros laikos. Kad tiek izlolota ideja un pēc tam var redzēt tās augļus – tas ir patīkams brīdis,» secina Edgars un bilst, ka viņam labāk patīk baudīt jebkura radošā darba rezultātu, nevis pašu procesu. «Man, protams, patīk rakstīt mūziku, bet teātra izrādēm rakstīšanas process ir diezgan grūts, taču es zinu, ka galarezultāts būs feins,» neslēpj Edgars. Savukārt Lilijai esot otrādi – viņai tieši patīkot baudīt darba procesu.

Harmonija savstarpējās attiecībās

«Mums ir laba ģimenes dzīve,» saka Edgars, uzsverot, ka tas ir arī svarīgs faktors veiksmīgam darbam ikdienā. Viņš atklāj, ka abu pirmajā satikšanās reizē 1996. gadā nākamie dzīvesbiedri noskaidrojuši, ka viņiem ir līdzīgi pasaules uzskati. «Tie ietver mitoloģiju, latviskās tradīcijas, attiecības ar ģimeni un sabiedrību. Tas ir būtiski, ka mēs domājam vienādi.» Lilija un Edgars teic, ka dažkārt strīdi iznākot tikai par darbu. Abi iepazinušies caur skatuvi Abrenes svētkos, kas norisinājās Balvos. Lilija attēlojusi Abrenes simbolu tautu tērpā, bet Vilki bija uzaicināti piedalīties šajā pasākumā. Vienam no Vilkiem esot bijis jādejo ar Abrenes simbolu, un laimīgā loze kritusi Edgaram – smaidot atceras Lipori. Edgars saka, ka klikšķis attiecībās vai nu ir, vai nav, bet viņiem joprojām tas neesot zudis arī pēc 19 pazīšanās gadiem.

«Par attiecību veidošanu īpaši jāpateicas Edgaram, jo viņš man iemācījis runāt par tām. Pirms tam man bija pilnīgi cits priekšstats – ka ir vīriešu un sieviešu lietas, ka ir noslēpumi, par kuriem vīrietim nav jāzina. Mūsu ģimenes modelis – neviens par manām izjūtām un sajūtām nezina tik daudz kā vīrs. Tāpēc man nav tādas draudzenes, kurai izstāstu vairāk nekā Edgaram.» Lilija un Edgars neslēpj, ka svētīgi pārim ik pa laikam esot arī nelieli atšķirtības mirkļi, jo iedvesma un enerģijas apmaiņa esot nepieciešama arī ar citiem cilvēkiem.

Festivāla vērtīgās odziņas

Stāstot sīkāk par starptautisko laikmetīgās dejas festivālu Vides deja, Liporu ģimene norāda, ka sākumā tas aizsācies kā kultūras projekts Vides deja Babītes novadā. «Mums pašiem patika un arī tiem, kas tajā piedalījās. Rezonanse bija liela, un projekts nākamajā gadā izauga vēl lielāks. Tāpēc nolēmām to izvērst vēl plašāk, lai gan sākotnēji bija tāda iecere, taču nedomājām, ka tas notiks tik ātri.» Lilija stāsta, ka izdevies atrast atsaucīgu un radošu komandu Ropažu novadā, kas palīdz festivālu noorganizēt, izprot tā jēgu un nozīmi. Horeogrāfe neslēpj, ka šobrīd valsts atbalsta neesot. «Festivāls nav paredzēts lielām masām, jo tas ir ekskluzīvs un specifisks pasākums interesentiem, kuri vēlas citādi atpūsties.»

Odziņu festivālā ir daudz – atbraukuši viesi no Slovākijas, horeogrāfes Olgas Žitluhinas dejas izrāde Mazāk domāsi, ātrāk skriesi, horeogrāfa Valērija Oļehno izrāde Vadi, horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča dejas izrāde Dive. Festivāla laikā tiks izrādīta arī Lilijas veidotā izrāde Ēnas. Pēc viņas domām, lielākās odziņas ir nevis gatavās izrādes, bet jauniestudējumi, kas top uz vietas festivāla laikā. Horeogrāfi atbrauc uz festivālu, apskatās vidi – kas tajā uzrunā, kas virmo gaisā un kas ir aktuāls, un tad top performances. Lilija atklāj, ka vides deja pasaulē kļūst aizvien populārāka. Kopš 2003. gada viņa veido laikmetīgās dejas izrādes, taču problēma vienmēr bijusi – kur tās izrādīt. «Mums nav šāda teātra un skatuves. Sākotnēji miksēju kopā pašdarbniekus ar profesionāļiem. Šobrīd strādāju tikai ar profesionāļiem, jo sapratu, ka skatītāji neko nezina par šo žanru, tāpēc mērķis – būt tuvāk publikai, iznākt vidē ar izrādēm un iepazīstināt ar šīs laikmetīgās mākslas žanru, ar dejas teātri,» skaidro Lilija.

Nav valsts atbalsta

Lilijas un Edgara bērni arī saistīti ar mākslas pasauli. Meitai Artai ir 16 gadu, viņa mūzikas vidusskolā apgūst vijoļspēli, bet dēls Dzintars, kuram ir 14 gadu, spēlē koklētāju ansamblī Balti. Puiša sirdslieta ir arī basketbols, tāpēc nevarot zināt, ko viņš izvēlēsies par prioritāti – sportu vai mūziku. Edgars smaidot stāsta, ka bērnībā Dzintars, protams, vēlējās kļūt par aktieri. Abi bērni arī dejojuši no mazotnes.

Lilija papildina, ka visu laiku pastāvējusi konkurence starp mūzikas skolu un dejošanu. «Nez kāpēc sabiedrībā pastāv viedoklis, ka mūzikas skola – tā ir profesionāla, bet dejošana mūsu valstī nav. Izveidojušies stereotipi, ka mūzikas skolai jābūt prioritātei, nevis dejošanai, kad starp abām jāizdara izvēle,» bilst Liporu ģimene un min konkrētus piemērus. Viens no tiem, kad veidojuši izrādi Sprīdītis, kas izrādīta 17 Latvijas kultūras namos un noslēgums bijis Nacionālajā teātrī. Dejotāju ieguldītais darbs un sniegums netiekot pa īstam novērtēts. Tāpēc arī Lilija un Edgars izlēmuši atteikties turpināt strādāt valsts darbā. «Vajadzīgs Kultūras ministrijas atbalsts, lai Latvijā attīstītos profesionālā deja. Mums nav arī skatuves, kur dejot. Protams, vasarā ir interesanti dejot parkā, bet vēlamies kvalitatīvu skatuvi un veidot lielus projektus. Par laimi, tautas dejas valsts mērogā tiek atbalstītas. Šī kustība ir ļoti aktīva, bet ar laikmetīgo un profesionālo mākslu ir bēdīgi,» uzskata Lilija.

Līgaviņa visam mūžam

Liporu ģimenei izdodas arī kopīgi atpūtas mirkļi un doties kādā izbraucienā, lai gan Edgars neslēpj – ieplānot brīvdienas neesot viegli. «Taču, lai produktīvi strādātu, tās ir vajadzīgas,» piebilst Lilija. Ne tikai abiem vecākiem, bet arī Liporu ģimenes atvasēm ikdiena ir piepildīta. Vasarās abi apmeklē pa divām nometnēm. «Bērni, protams, vēlētos vairāk laika pavadīt ar mums vēl šajā vecumā, bet mums ir jāstrādā. Apmēram pirms gada meita teica, ka viņa vēlētos dzīvot tāpat kā mēs. Tas ir augstākais novērtējums, ko saka sešpadsmitgadīga jauniete,» lepojas Edgars. «Protams, bērni ies savu ceļu, taču viņi redz, ka tas, ko mēs darām, ir forši.»

Lilijai un Edgaram ir interesanti būt kopā, pilnveidot savas attiecības, mācīties vienam no otra un līdz sirds dziļumam izbaudīt tuva cilvēka mīlestību.

Edgars teic, ka, pateicoties Lilijai, daudz labāk iepazinis kustības mākslu un laikmetīgo deju. Tas paplašinājis iespēju loku, kad strādājis Leļļu teātrī, iedevis daudz priekšrocību. Lilija teic, ka viņai ilgi bijuši kompleksi par latgalisko izloksni. Atbraucot mācīties uz Rīgu, par to vairākkārt izjutusi nievājošu attieksmi, taču Edgars palīdzējis no tiem atbrīvoties. Viņš mācot otro pusīti arī dziedāt. Visvairāk Liliju suģestējot unikālais suitu sievu dziedājums (burbons), kad varot sajust īstās vibrācijas. «Mēs viens otru uzmundrinām, un vairāk caur pieskārienu,» saka Lilija, mīļi pieglaužoties vīram, kurš savu mīļoto dēvē par līgaviņu visam mūžam.