PIEREDZE: Sajust pasauli

Rīdziniece Elīna Peiseniece, būdama viesskolnieces statusā, devās uz gadu ilgām mācībām Vācijā. Iegūta jauna pieredze, daudz draugu, pavēries plašāks redzesloks, un pati pilnveidojusies kā personība.

Elīna nāk no Lielvārdes, bet pirms aizbraukšanas pārcēlās uz Rīgu, iestājās 1. Valsts ģimnāzijā, kur rudenī turpinās mācības 11. klasē. «Zināju, ka vēlos doties kā viesskolniece uz mācībām ārzemēs un iegūt jaunu, unikālu pieredzi. Mani fascinēja arī plašā pasaule,» atzīst Elīna. Viņas māsīcas Lienes ģimene jau ilgāku laika periodu uzņēma pie sevis Latvijā viesskolēnus, un arī tas Elīnu iedrošinājis spert šādu drosmīgu soli. Elīnas mamma baidījusies meitu, kura ir jaunākais bērns ģimenē, laist uz gadu tālu projām svešumā, tāpēc meitene pukojusies abiem brāļiem. Finālā ieguvusi visas ģimenes atbalstu. Jauniete darbojas kā brīvprātīgā nevalstiskajā organizācijā AFS Latvija, kuras galvenais mērķis ir nodrošināt jauniem cilvēkiem pasaulē iespēju mācīties adaptēties, saprast un pieņemt kaut ko citu, tādējādi veicinot starptautisku mieru un sadraudzību starp valstīm un tautībām. Tagad, kā viņa pati saka, ir izaugusi karjerā un organizācijā strādā arī šovasar. Tieši ar šīs organizācijas atbalstu apmaiņas programmas ietvaros Elīnai bija iespēja gadu pavadīt Vācijā.

Spontāni un pareizi

«Ilgi un dikti mēģināju pierunāt savu mammu braucienam, taču viņa piekrita tikai ar nosacījumu, ka savā ģimenē vispirms uzņemsim viesskolēnu,» atminas Elīna. Tas noticis diezgan spontāni, taču ģimene pieņemto lēmumu nav nožēlojusi. «Pie sevis uzņēmām meiteni Visu no Taizemes. Tad, kad viņa vēl dzīvoja Latvijā, pieteicos programmai, lai varētu doties uz gadu projām no Latvijas.» Elīna atklāj, ka taizemiešu kultūra ir īpatnēja. Lielākais pārsteigums abām ar mammu bija, ka Taizemes jauniešiem ir grūti izdarīt izvēli, piemēram, iepērkoties. «Viņiem autoritāte ir vecāki, kuri pasaka priekšā, kā darīt, viņi izdara izvēli bērnu vietā. Pagāja laiks, kamēr meitene atraisījās un spēja pateikt, ko viņa pati patiešām vēlas. Kad pie viņas atbrauca vecāki, nebaidījās paust savu viedokli, par ko viņi bija izbrīnīti.» No sākuma Elīnas ģimene sazinājusies angliski, bet vēlāk sarunas notikušas latviski.

Atvērtāka un atraisītāka

Kad Elīna devusies projām uz Vāciju, viens no galvenajiem mērķiem bijis saprast, ko vēlas dzīvē darīt. «Nevaru teikt, ka tas man izdevās, taču pēc šā brauciena esmu ļoti mainījusies,» Elīna ir atklāta. Aizbraucot uz turieni, bijusi ļoti kautrīga, nav spējusi uzsākt komunikāciju ar jaunajiem klasesbiedriem. Taču, esot projām no mājām, pakāpeniski atraisījusies, un tagad Elīnu dažreiz sarunās nevarot apklusināt. Aizbraucot sapratusi: ja ne ar vienu nerunās, tad citi darīs tāpat. Astoņi no desmit mēnešiem tā arī pagājuši. Klasē bijusi noslēgta, taču bijis daudz draugu, arī apmaiņas skolēnu, no citām ārvalstīm – Islandes, Amerikas, Taizemes, taču viņi dzīvoja un mācījās citās pilsētās un skolās. Tagad Elīnu aicinot pie sevis ciemos. Aizbraucot uz Vāciju, Elīna nav pratusi vācu valodu, zinājusi vien dažas pieklājības frāzes, jo skolā mācījusies krievu valodu. Pirmās pāris dienas sēdējusi klasē un skatījusies uz tāfeli. Pēc mēneša sākusi kaut ko saprast un pamazām arī apguvusi lasītprasmi. Viņa teic, ka māca bailes un neziņa, kā klāsies, taču mērķi bija izvirzījusi un pati centās iedrošināt sevi. Jauniete bijusi gatava tam, ka nāksies pārvarēt arī grūtības, taču emocijām dažbrīd esot bijis grūti pretoties. Elīna apstiprina, ka šādas apmaiņas programmas pasaulē kļūst aizvien populārākas. «Priecājos, ka jauniešiem tiek dota iespēja. Tā ir liela vērtība – šādi braucieni.» Viņa uzskata, ka apmaiņas programmas mērķis popularizēt izpratni par citām kultūrām un veicināt mieru pasaulē, kā arī mainīt daudzus stereotipus īstenojas.

Pirmā nakts asarās

«Pirmajā naktī, kad biju atbraukusi Vācijā, raudāju, jo sapratu, ka gadu netikšu uz mājām, nesatikšu savus vecākus. Viņi atbrauca pie manis ciemos tikai maijā, bet jūnijā man jau bija jādodas atpakaļ uz Latviju.» Pirms tam Elīna jau bijusi diezgan patstāvīga jauniete, lai gan, Vācijā dzīvojot, iemācījusies vēl labāk kontrolēt savus izdevumus. Elīna ar sajūsmu stāsta, ka viesģimene, kas viņu uzņēma, bijusi kolosāla. Šomēnes viņa ciemojas pie viesvecākiem un vienlaikus piedalīsies brīvprātīgo saietā Berlīnē. «Man bija viesmamma, viestētis, divi viesbrāļi un viesmāsa, kura tajā laikā dzīvoja viesģimenē Amerikā, tāpēc viņu redzēju tikai dažas dienas. Viņi arī ir organizācijas AFS ģimene. Viestētis pirms daudziem gadiem ASV bijis apmaiņas programmas dalībnieks un lieliski zina, ko nozīmē būt šādai ģimenei. Viņi man daudz palīdzēja. Braucot mājās, arī raudāju, jo bija jāšķiras no cilvēkiem, kas man bija kļuvuši par otro ģimeni. Dzīvojot tur, viņus uzrunāju par mammu un tēti, mums izveidojās ļoti labas attiecības.»

Izglītības sistēma Vācijā esot atšķirīgāka nekā Latvijā, līmenis – augstāks. Mājas darbi jāpilda reti, bet stundās ļoti cītīgi jāklausās līdzi un viss jāpieraksta, jo kontroldarbi ir sarežģīti. Elīna mitinājusies mazā pilsētā Neckargemundā, kas atrodas desmit minūšu attālumā no Heidelbergas. «Reģionu, kurā dzīvoju, izbraukāju un iepazinu tuvāk. Divas reizes biju arī Berlīnē. Aizbraucu uz Drēzdeni, kur divas nedēļas pavadīju citā viesģimenē. Tā bija maza apmaiņa apmaiņas gada laikā, un šajā laikā iemīlējos skaistajā Drēzdenē,» ar smaidu stāsta Elīna. Bijis brauciens arī uz Austriju, kur iemācījusies slēpot, bet Vācijā, Amrumas salās – vindsērfingu.

Jauna sirdslieta

«Daudz ko iemācījos gada laikā, un ne tikai mentālas lietas. Vācu valodā tagad spēju sazināties ļoti labi, arī skolā vairs nemācīšos krievu valodu, bet esmu pārgājusi uz vācu. Šogad piedalījos vācu valodas olimpiādē, un tikai viena punkta pietrūka, lai nokļūtu finālā,» lepojas Elīna un bilst, ka arī mammu pamudinājusi iesaistīties AFS Latvija darbībā, kur viņa tagad esot valdes locekle. «Man darbošanās šajā organizācijā ir sirdslieta. Patīk organizēt nometnes jauniešiem, kuri atbraukuši uz Latviju. Ziemā skolās prezentējam organizācijas darbību.» Jautājot par nākotnes plāniem, Elīna teic, ka lielas skaidrības pagaidām neesot. «Vēl ir laiks pārdomām. Šobrīd domāju, ka izglītošanās varētu būt saistīta ar starpkultūrām un sabiedriskajām attiecībām.».