PERSONĪBA: Bēgt no skatuves
«Ilgu laiku mēģināju aizbēgt no mūzikas, taču situācijas mani vilka atpakaļ uz skatuvi. Un tad vienā brīdī sapratu, ka tā laikam ir jābūt. Pietiek bēgt,» saka dziedātāja Ginta Krievkalna.
Šovasar viņa kopā ar kolēģiem dodas uz Latvijas brīvdabas estrādēm, spēlējot komēdijā Septiņas vecmeitas, uzstājas koncertos, bet pārējo laiku pavada kopā ar ģimeni, meitu Kristīni, kurai ir gads un astoņi mēneši. Dziedātāja laimīga jūtas arī tajos brīžos, kad ir mājsaimnieces statusā. Par tālākajiem radošajiem muzikālajiem plāniem Ginta skaļi nestāsta, jo tās pagaidām ir ieceres, vien atklāj, ka ar vīru mūziķi Kristapu Krievkalnu kādreiz cer izdot kopīgu albumu.
Paula dziesmas no galvas
«Parasti visi saka, ka sākuši dziedāt kopš divu gadu vecuma. Grūti pateikt, kur ir tā robeža, kad dziedāšana no pašdarbības kļuva par profesionālu,» spriež Ginta. Viņas vectēvs dziedājis un spēlējis akordeonu. Pirmā lielā skatuves pieredze iegūta 17 gadu vecumā. Mācījusies Valkas vidusskolā 10. klasē, kad vienā dienā zvanījis maestro Raimonds Pauls un aicinājis atbraukt uz Rīgu, Radio. «Tas man bija šoks. Es nesapratu, no kurienes tas viss nāk, tikai vēlāk uzzināju, ka par to jāpateicas draugam, Valkas mēram mūziķim Armandam Ventam Krauklim. Viņš vienmēr savējos, arī mani, atbalsta un rūpējas.» Ginta bailīga aizbraukusi un satikusies ar maestro. «Viņš pajautāja, vai es zinu kādu viņa dziesmu. Protams, visas Paula dziesmas zināju no galvas, bet tajā mirklī no uztraukuma nespēju nevienu nosaukt. Pauls uz klavierēm sāka spēlēt Balta saule spīd, un es dziedāju. Pēc tam studijā bez mēģināšanas ierakstījām dziesmu, un, kad bija pirmie Paula dziedāšanas svētki Arēnā Rīga, es ar to uzstājos.»
Trenējas atvērties cilvēkiem
Pēc tam muzikālā attīstība esot apstājusies, Ginta atklāj, jo pati tolaik neesot bijusi tam gatava. «Man pašai nebija sajūta, ka vēlos kļūt par estrādes zvaigzni. Biju nobijusies. Nepratu pastāvēt par sevi, izteikt savu viedokli.» Ginta ar smaidu atceras, ka pēc tikšanās ar maestro laimīga atgriezusies dzimtajā Valkā, skolas solā un jutusies atvieglota, ka viņai liek mieru. Taču tā gluži nenotika. Vents pēc diviem gadiem – 2008. gadā –aizvilcis Gintu uz šovu Zvaigžņu lietus, kurā abi uzstājās duetā. «Tas arī nebija viegli. Es, tāds skuķēns, neko nebiju sasniegusi. Bija jādomā un jāgatavo priekšnesumi, taču man nebija pieredzes. Līdz pusei tikām, un tas bija liels sasniegums.» Pēc šova iepazinusies ar komponistu Zigmaru Liepiņu un savu nākamo vīru Kristapu Krievkalnu. Tālāk viss ritējis savu gaitu, un, kā atzīst Ginta, droši vien tāpēc, ka dzīve savedusi kopā ar Kristapu, viņa palikusi mūzikas laukā. «Ja nebūtu satikusi viņu, tad, visticamāk, es tajā nebūtu. Man ļoti patīk dziedāt, mūzika, bet es pēc dabas esmu noslēgta. Esmu trenējusies un radinājusi sevi atvērties cilvēkiem, stresainām situācijām. Vēl tagad es to daru un jūtu, ka izdodas aizvien labāk. Man nebūs vēl četrdesmit, kad būšu pieradusi.»
Citas izvēles nav
Tagad esot par vēlu dzīvē uzsākt kaut ko citu nopietnu un mūziku atstāt malā, domā Ginta. «Ja ir mērķis veidot karjeru ar spožumu un lielu popularitāti, tad par to ir ļoti jācīnās. Tagad man to jau sāk gribēties, jo īpaši pēc bērna piedzimšanas. Tas ir mans ceļš. Ko citu darīt? Uz to man atbildes nav.» Skatuves māksliniece priecājas, ka pērn bijusi iespēja sevi izmēģināt teātrī. «Protams, labi apzinājos, kāds ir risks. Teātris ir sarežģīta māksla, bet no otras puses – man tas patīk, tāpēc esmu ar mieru riskēt.» Dziedātāja esot daudz ieguvusi sev un, kamēr vien būšot iespēja kāpt uz teātra skatuves, tikmēr to arī darīšot. Ja tas esot muzikālais teātris, tad tas esot tieši tas, kas vajadzīgs Gintai. «Labprāt dziedātu mūziklos, tas man patiktu, un, protams, dziedāt Vintāžā. Ar vīru ierakstīt vienu albumu ar viņa autordziesmām,» muzikālās vēlmes atklāj viņa. «Lielu, grandiozu plānu man nav. Ārzemes mani nevilina. Laikam neesmu tik ambicioza. Man vajag tik daudz, lai es justos laimīga. Man vajadzīgs arī brīvais laiks, lai varu pastaigāt pa pilsētu vai iztīrīt māju. Man nevajag visu saplānot pa minūtēm, kā tas ir kolēģēm. Es tā nevarētu. Man vajag laiku un telpu, lai varu brīvi elpot.»
Jautājot, cik liels talants vajadzīgs un cik daudz darba jāiegulda, lai gūtu panākumus, viņa izstāsta, ka kādu laiku nodarbojusies ar vokālo pedagoģiju. «Pie manis nāca audzēknes, kurām jutu, ka nav talanta, bet viņām bija liels gribasspēks un apņēmība, pārliecība par sevi. Pēc dažiem gadiem redzēju, ko var sasniegt, ja nav talanta. Visam ir jābūt līdzsvarā. Ja ir mazāk talanta, tad jāiegulda vairāk darba un otrādi. Protams, ir vajadzīgs gan viens, gan otrs, bet kurš var pateikt, kādām jābūt proporcijām.»
Gatava doties uz laukiem
Ja piemeklēšot krīze radošajā darbībā, tad vienmēr esot gatava doties uz laukiem un stādīt kartupeļus. «Esmu dažreiz par to domājusi, kā būs, ja nevienam nebūšu vairs interesanta. Mana dzīve bez skatuves nesabruks. Zinu kolēģes, kurām skatuve tik ļoti ir vajadzīga, ka bez tās nespētu dzīvot. Es to saprotu, ar mani tā nav, varētu darīt arī ko citu.» Ginta mācījusies mūzikas skolā, uzsākusi mācības Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, lai kļūtu par mūzikas skolotāju, taču studijas pārtraukusi. Par lielākajiem skolotājiem uzskata pirmo dziedāšanas skolotāju mūzikas skolā Tatjanu Tīrumu, kas iedevusi visus pamatus. Kad uzkāpusi uz lielās estrādes skatuves, vajadzējis atbrīvoties no akadēmiskas, mazliet vecmodīgas noskaņas, tad palīdzējusi pasniedzēja Inga Bērziņa. «Man šķiet, ka dziedātājam pašam ir jāklausās sevī, jābūt paškritiskam, jāstrādā, jo sevi katrs jūt vislabāk. Tāpēc vokālu vairs nevēlos mācīties ne pie viena pedagoga.»
Kultūras akadēmijā ieinteresējusi kultūras teorija, tikusi līdz bakalaura darbam, to neesot uzrakstījusi, jo pieteikusies meita, taču to apņēmusies paveikt. «Man patīk, ka dzīvē viss nāk viegli, lai arī tas neizklausās labi. Ja ir ļoti jāpiepūlas, tad gribas teikt, kam man to nevajag. Jau no sākuma zināju, ka šajā augstskolā stāšos, jo interesēja mācību saturs. Pēc praktiskā izmantojuma šādai izglītībai vērtība ir nulle, tā ir akadēmiska. Būtu jāmācās tālāk, taču to nedarīšu,» strikti saka Ginta un atklāj, ka labprāt mācītos pavāru kursos, jo patīkot gatavot ēst.
No studijas ar asarām
Radošās mokas Gintai esot labi pazīstamas un daudzreiz izjustas uz savas ādas. It īpaši tās piedzīvotas, kad kaut kas tiekot radīts kopā ar vīru Kristapu. «Ikdienā nestrīdamies, brīnišķīgi saprotamies, bet, kad strādājam studijā… Kristaps ir principiāls, es vēlos, lai man paskaidro, kādu viņš vēlas redzēt galarezultātu. Esmu skrējusi laukā no studijas ar asarām acīs. Parasti viss beidzas ar to, ka pārtraucu dziedāt un braucam pusdienās. Tāpēc droši vien albumu kopā neesam vēl ierakstījuši, bet esam mēģinājuši vairākas reizes. Taču kļūstam vecāki un esam sākuši saprast, kā mums jāsarunājas un jāstrādā studijā, ko nevajag otram teikt. Studijā Kristaps ir kungs un pavēlnieks, un tas ir jāpieņem.» Kristaps esot uzrakstījis Gintai pāris jaunas dziesmas, kas tikšot iekļautas jaunajā albumā. «Esmu lepna par savu vīru. Sievietei ir foršāk dzīvot, ja blakus ir spēcīgs, gudrs un veiksmīgs vīrietis. Nevēlētos, lai viņš ir manā ēnā nedz dzīvē, nedz uz skatuves, uz kuras izejot es vienalga būšu priekšplānā. Par to, ka viņš par mani ir profesionāli spēcīgāks, esmu priecīga. Viņš ir mans stiprais plecs, uz kuru var paļauties. Tā ir jābūt.»
Vecmodīga savos uzskatos
Ginta apmēram divus gadus koncertē ar grupu Vintāža, kur abas ar Rūtu Dūdumu ir solistes; tas sagādājot vēl vienu prieku dzīvē. «Pēc dabas drīzāk esmu vecmodīga. Spilgti izjūtu, pati nezinu kāpēc, sentimentu attiecībā uz 70. un 80. gadiem, it īpaši mūziku, kaut gan esmu dzimusi vēlāk. Tas ir kaut kas neizprotams. Maza būdama, sēdēju pie skaņu plašu atskaņotāja, man bija kaudze plašu, un visām dziesmām zināju vārdus no galvas. Citi klausījās Backstreet Boys, bet es – Raimonda Paula un Imanta Kalniņa dziesmas, Pink Floyd, Sandru.» Tāpēc tad, kad saņēmusi piedāvājumu uzstāties kopā ar Vintāžu, šķitis: beidzot tā ir mana būtība un sūtība, jo grupas repertuārā ir 70. un 80. gadu melodijas, arī retro, latviešu estrādes dziesmas.
Žannas d’Arkas ceļš
Aizvadītā sezona pagājusi, intensīvi strādājot. Jaunatnes teātrī iestudējumā Žanna d’Arka Gintai uzticēta titulloma. Paralēli notikuši mēģinājumi muzikālajās izrādēs Eslingena un Septiņas vecmeitas. «Nevarēju saprast, kāda Žanna ir personība. Tas, ko finālā par viņu sapratu, nav nekas cēls un slavinošs. Viņa redzēja tikai vienu ceļu, pa kuru iet, un tā jau nebija varonība. Vienīgais iespējamais attaisnojums viņas rīcībai, ka šī sieviete nebija īsti pie pilna saprāta, ja pieņemam to, ka stāsts par Žannu ir patiess. Viņa bija apveltīta ar milzīgu ticību, ar kuru būtu varējusi dalīties ar visu pasauli. Vēlējos kā Žanna d’Arka izstarot no sevis ticību, ar kuru spētu aplipināt skatītājus. Man bija sajūta, ka tā ir visas izrādes jēga. Neesmu aktrise, spēlēju šo lomu, kā tajā brīdī to sapratu un spēju. Režisors Ivars Lūsis man daudz palīdzēja un dresēja. Paldies viņam par pacietību un ka viņš man, kurai nebija pieredzes, uzticējās. Esmu laimīga, ka man šī loma tika uzticēta.»
Prot mainīt attieksmi
Žannas d’Arkas periodā Ginta maz bijusi mājās. «Man tas ir svārstīgi. Vienu periodu ir daudz darba, citu – mazāk. Vai man viegli tam pielāgoties? Viss jau ir atkarīgs no tā, kā es iestellēju smadzenes. Man patīk teiciens: ja tavas vēlmes tevi dara nelaimīgu, tad no tām ir jāatbrīvojas. Ja nav iespējams mainīt situāciju, tad ir jāmaina skatījums. To var izdarīt, ja cilvēkam ir patiesa vēlme būt laimīgam. Ir cilvēki, kuriem mazdrusciņ piemīt sadomazohisms. Ir skaidri redzams, ka situāciju var mainīt, negāžot kalnus, bet viņš to nedara, jo šādas emocijas baro.» Ginta atklāti stāsta, ka abi ar vīru domājuši par savu dzīvokli, par katru cenu tiekušies uz to, taču finālā nonākuši pie secinājuma – nav taču slikti tā, kā ir tagad, ja nesanāk.
Līdzsvars attiecībās
Šomēnes Ginta un Kristaps Krievkalni atzīmēja piecu gadu kāzu jubileju, bet kopā dzīvo ilgāk. Dziedātāja darbošanos abiem vienā jomā uzskata par plusu, jo tad labāk varot izprast darba specifiku, kāpēc otrs kavējas un nav mājās, jo ieraksts studijā ir ievilcies. «Mēs savstarpēji daudz runājamies un arī klusējam. Mums viss ir līdzsvarā. Ja vīrs ar aizrautību stāsta, ko ir darījis, ko aranžējis, tad klausos, ja arī esmu nogurusi. Jo zinu: ja citā reizē stāstīšu es, tad viņš manī neklausīsies. Bet tas jau nav grūti.» Stāstot par māmiņas lomu, Ginta teic, ka neesot stingra. Viņa nejūtot vēlmi būt stingrai. «Mēs abas varam daudz ko sarunāt. Kad meitiņa blēņojas, tad līdz zināmai robežai. Vīrs ir stingrāks, bet pieļauju, ka tad, kad viņi paliek divatā, uķinās.»
Mācās būt laimīga uz skatuves
Vai Gintai vieglāk justies laimīgai uz skatuves vai dzīvē? «Man ilgi bija jāmācās justies laimīgai uz skatuves. No sākuma bija milzīgs stress, kājas ļima, un domāju, kāpēc atrodos uz skatuves. Pēc meitas piedzimšanas manī daudz kas ir mainījies. Dzemdības bija smagas, grūts pārbaudījums, pēc tam ilgi nevarēju atjēgties. Taču manī sāka pazust uztraukums, ko tad citi par mani domās. Kāpēc es nevaru būt tāda, kāda esmu?» Māksliniece sapratusi, ka, uzkāpjot uz skatuves, jādomā tikai par sevi, nevis par skatītājiem. «Tiklīdz sāku domāt par skatītājiem, kā viņi skatās uz mani, ko viņi domā par mani, sākas stress. Saka, ka, kāpjot uz skatuves, jādod citiem. Protams, tā ir, bet manī ir subjektīva sajūta, ka došanai nav jābūt apzinātai. Man ir jākāpj uz skatuves piepildīt sevi, un, ja es piepildu sevi līdz malām ar radīšanas prieku, tad, pāri plūstot, tas tiek arī skatītājiem. Šķiet, ka man tas sanāk. Ja nespēju piepildīt sevi, tad skatītājiem arī nekas netiek.»
Gintai reti esot tā, ka viņa jūtoties izpumpējusies, grūti izsist no līdzsvara. «Šķiet, ka manī iekšā ir tāds motoriņš, kas atjauno. Manī ir dabiska tieksme atjaunoties un justies laimīgai. Es sevi saudzēju, netērējot nevajadzīgās emocijās un sīkumos. Man patīk labi justies, sevi mīlēt, un nevajag speciālu lutināšanu. Spēju atrast labsajūtu vienkāršās lietās, kaut vai pankūku cepšanā,» atzīst Ginta Krievkalna.
Gintas Krievkalnas pieturzīmes:
• Dzimusi 1987. gadā Valkā
• 2008. gadā kopā ar Ventu Armandu Kraukli duetā piedalījās televīzijas šovā Zvaigžņu lietus
• Kopā ar aktieri Aināru Ančevski svētdienu vakaros vada reģionālās televīzijas Re: TV raidījumu Brīvdienu brīvsolī
• Šogad uz Jaunatnes teātra skatuves spēlējusi leģendāro Orleānas jaunavu Žannu d’Arku izrādē Žanna d’Arka
• Kopā ar dziedātāju Mārtiņu Ruski šogad piedalījās LTV veidotajā mūzikas autoru un izpildītāju konkursā Supernova ar jaunu dziesmu Debesis
• Ģimene: vīrs mūziķis Kristaps Krievkalns, meita Kristīne (gads un astoņi mēneši)