«Dizaineram svarīgi būt atvērtam, un jāskatās, kur nepieciešamas pārmaiņas. Tu neesi tikai uzdevuma izpildītājs,» uzskata iepakojumu dizainere Maija Rozenfelde.
«Visiem, kas vēlas būt grafikas dizainers vai ir iesācējs, iesaku meklēt grāmatas un saturīgus blogus, lai lasot uzņemtu informāciju. Attiecīgās literatūras iztrūkums latviešu valodā ir problēma, par ko vēlos runāt, un ceru, ka, vairāk runājot, beidzot lietas mainīsies. Ir senas padomju grāmatas par interjeru, bet neviena par grafikas dizainu. Lai gan jomā neesam sliktā līmenī, tas vien pasaka, cik ļoti nepieciešama individuālu cilvēku pašiniciatīva izglītoties. Valsts valodā neesoša literatūra ir indikators, ka ir kur attīstīties,» saka Maija un aizdomājas, ka urdošā problēma varbūt jāatrisina pašai – jāuzraksta grāmata par šo jomu. «Laiks vienmēr ir problēma, tāpēc varbūt pēc pāris gadiem.»
Ņujorkas pieredze
Interesēties par konkrēto jomu Maija sāka agri – 12 gadu vecumā, kad pasaule nesen masveidā sāka lietot datorus un bija iepazinusi pamata foto apstrādes programmas. Tolaik termins grafikas dizainers vēl nebija zināms.
«Pamazām radās interese, ka tā varētu būt mākslas forma, ar ko nodarboties. Ar šodienas acīm saprotu, ka māksla un dizains ir divas dažādas lietas, bet toreiz tas bija pirmais solis, domājot, ko darīt tālāk ar radušos interesi un manu mākslas talantu,» viņa stāsta. Lai gan Latvijas Mākslas akadēmija šķita loģisks solis turpinājumam pēc vidusskolas beigšanas, Maija augstskolas piedāvātajā studiju programmā nerada neko sev piemērotu un iestājās Latvijas Universitātē, līdztekus sākot strādāt reklāmas aģentūrā Taivas Ogilvy.
«Kad 19 gadu vecumā kā māksliniece nonācu reklāmas aģentūrā, šķita, ka esmu sasniegusi visu,» viņa atceras ar smaidu un teic, ka darbā gūtā pieredze ļāva apjaust ar jomu saistītos jautājumus, veidojās izpratne. «Reklāmas aģentūrās mēdz būt projekti, kas saistīti ar iepakojumiem, un, saskaroties ar to, sapratu, ka mani interesē veidot dizainu, kas ir nevis uz pāris nedēļām, bet ilgdzīvojošs, draudzīgs un vajadzīgs lietotājam.» Uzmanību viņa izlēma fokusēt uz grafikas, formas un funkcijas apvienojumu, nevis 2D produktiem.
«Esmu konservatīvs cilvēks un, četrus gadus strādājot aģentūrā, nevarēju bez pamata aiziet no darba. Ideja par grafikas dizainu un maģistra studijas Ņujorkā bija lielisks iemesls un dzinulis, lai drosmīgi ietu tālāk, jo izmaksas konkrētai izglītībai nav mazas. Pirmais gads no manas puses bija absolūts risks, bet vēlāk izveidoja Baltic American Freedom Foundation, kas atbalsta jauniešus no Baltijas, lai viņi varētu studēt vai doties praksē uz Ameriku. Ar viņu palīdzību varēju pabeigt skolu. Tolaik domāju, ka arī viens gads būtu tā vērts, bet viss noslēdzās lieliski.» Ņujorkā Maija pavadīja trīs ar pusi gadus, jo līdztekus mācībām strādāja praksē Landor Associates Ņujorkas ofisā.
«Pieredze Ņujorkā bija intensīva. Kā dizaina studentam tur būt ir lieliski, jo, pirmkārt, skola iedod kārtīgu vezumu ar zināšanām un, otrkārt, pati pilsēta ir iedvesmas un zināšanu uzņemšanas avots. Ņujorka kā pilsēta ir piemērota izaugsmei,» secina grafikas dizainere. «Aizbraucot domā, ka mērķis ir viens –būsi iepakojuma dizainers, bet galvenais ieguvums ir spēja domāt un uzstādījums, ka tu kā dizainers vari izdomāt no karotes līdz pilsētai. Tur māca, ar kādiem līdzekļiem tu kā problēmu risinātājs vari atšķetināt problēmu,» un turpina. «Vide iemācīja meklēt, domāt un redzēt, kur ir problēmas, jo mēs bieži skrienam pa savu taciņu un neredzam, kas notiek apkārt perifērajā redzē.»
Detaļas pilsētā
«Es pievēršu uzmanību detaļām, un man ir interesanti. Piemēram, braucot vilcienā un priekšā redzot karti, varu to pētīt un domāt, kā cilvēks ir uztaisījis to un ko es darītu citādi,» Maija saka. «Šāda tipa uzdevums bija viens no pirmajiem skolā Ņujorkā – mums bija jāiet pa četriem konkrētiem pilsētas rajoniem, jāfotografē detaļas un jāskatās, kā tās raksturo rajonus. Ņujorkā to izdarīt ir vieglāk, bet, domāju, arī Latvijā var.»
Nemitīga lūkošanās pēc detaļām un atrašanās domāšanas procesā reizēm var nogurdināt, bet Maija atradusi veidu, kā atpūsties un ļaut prātam palaist vaļā visu lieko. «Esmu iemīļojusi kalnā kāpšanu, jo tad ir tikai fiziskā slodze un daba, cita veida smadzeņu un ķermeņa nodarbināšana.» Kalnos kāpšanu Maija atklāja Ņujorkā. «Vajadzēja izvēdināt galvu, un uzzināju, ka stundas attālumā no pilsētas ir pirmie augstie kalni. Pirmais kāpiens, kas bija astoņu stundu gara pastaiga pa kalniem, mani saslimdināja ar šo nodarbi. Man bija jāiegādājas īstie zābaki, tagad domāju par ķiveres iegādi un došanos alpīnistu kursos.» Amerikas dabas skaistums bija galvenais impulss, kas Maiju ieinteresēja izvēlēties šo hobiju, un tagad viņa ir ieinteresēta tuvāk atklāt Eiropas kalnus. «Nesen biju Polijā, Tatros – tur var lieliski izvēdināt galvu un izstaigāties. Kad esi tuvu dabai, ir gluži cits skatījums uz lietām. Vari izņemt sevi ārā no ikdienas un paskatīties, ka esi pavisam mazs lielajā dabas skaistumā.»
Par savu iecienītāko apskates vietu Maija sauc Jeloustonas nacionālo parku ar geizeriem un karstā minerālūdens baseiniem. «Es, cilvēks ar vizuālo redzējumu, ieraugot krāsas, jutos kā nonākusi paradīzē un nevēlējos aizbraukt.» Maija nav mājās sēdētāja, arī laisku atpūtu neizbauda. «Man patīk aktīvas lietas. Neesmu cilvēks, kas pludmalē gulēs un sauļosies. Man gribas braukt un pētīt. Ja braucu iepazīt pilsētas, tad mazās, jo manī mīt mazs izzinātājs, pētnieks. Tas palīdz grafikas dizaineriem, jo, vairāk uzņemot, vairāk var dot atpakaļ.»
Laiks jauniem plāniem
«Pirms kāda brīža man bija savāda izjūta, ka beidzot pienācis laiks, kad man nav konkrēta nākotnes plāna. Pēc vidusskolas bija skaidrs, ka iestāšos augstskolā, pēc tam būs darbs, tad radās apjausma par iepakojuma dizainu, tad brauciens uz Ņujorku, iespēja strādāt Landor, kas iepriekš šķita nesasniedzams sapnis, bet nokļūstot saproti, ka viss notiek ar tevi...»
Maija uz Ņujorku devās ar klusu vēlmi gūtās zināšanas vēlāk nodot arī citiem, un no nākamā mācību gada viņai būs iespēja piepildīt ideju, jo Latvijas Mākslas akadēmija, sadarbojoties ar grafikas dizaineri, izveidojusi jaunu studiju specialitāti funkcionālā dizaina apakšnozarē – iepakojuma dizains. «Ir brīdis, kad nesaprotu – vai viss jau ir izsmelts?» viņa retoriski jautā. «Šķiet, ir jāgatavo nākamais plāns.»
Maija un viņas 14 gadus vecais brālis ir vienīgie mākslinieki ģimenē. «Viņš vēlas kļūt par auto dizaineru. Dosies mācīties uz Somiju,» viņa pastāsta par mazā brāļa sapņiem. «Mana mamma maziem bērniem māca lasīt un rakstīt burtus. Pagājušajā mācību gadā es Latvijas Mākslas akadēmijā lasīju lekcijas un, šķiet, pasniedzējas aicinājumu esmu guvusi no vecākiem, bet mākslas ziņā tikai es un mazais brālis esam vienīgie ieinteresētie. Viņam jau otrajā klasē skolā bija personālizstāde. Viss gaitenis bija ar viņa zīmējumiem.»
Maijas Rozenfeldes pieturzīmes