«Dzīve ir spēle – mēs atrodam kauliņus, izdomājam noteikumus un spēlējam. Kamēr ir interesanti, pasaulei pāri nedarām,» uzskata radio personība un dīdžejs Egons Reiters.
Pēdējo gadu laikā viņa dzīvē notikušas spilgtas pārmaiņas – ar brāli iegādājies Radio Sigulda, ko pārdēvējis par RADIO7, debitējis televīzijas raidījumā vadītāja lomā, sagaidījis pirmdzimto meitiņu Elīzi Elizabeti un pēc 15 gadu prombūtnes atgriezies radio Star FM, lai ik pēcpusdienu klausītājus pavadītu mājās, dienas gaitām noslēdzoties.
Radio sev
«Pārmaiņas ar mani notikušas vienmēr. Katrā labajā notikumā ir zemūdens akmeņi un – otrādi – katrā sliktajā ir arī labais, no kā mācies. Piemēram, simtuvieninieks [Radio 101] bija sāpīga pieredze, bet, pateicoties tai, atrodu citus ceļus un esmu iemācījies ko jaunu.» Par gūtajām atziņām Egons vairās runāt, vien atklāj, ka viena no smeldzīgajām mācību stundā gūtajām atklāsmēm ir uzdrīkstēšanās spert soli un nebaidīties. «Komforta zonā uzturēties ir droši, bet ir patīkami izlēkt no tās ārā. Gluži kā ar gumiju no vagoniņa Siguldā. Simtuvieninieks bija lēkšana ar gumiju. Viss bija izrēķināts, tikai neparedzējām vienu lietu – ka Krājbanka aizies pa burbuli. Īsais stāsts, kā beidzās simtuvieninieks, ir elementārs – mums vajadzēja atdot parādu, ko bijām aizņēmušies no bankas. Tādas naudas mums nebija, jo bija ilglaicīgs aizņēmums. Laikā, kad mediju tirgus nestabils, pārkreditēties nebija iespējams, tāpēc mums bija tikai viens variants – izsolīties.» Pēc zaudētā Egons skuma daudz, bet neilgi, jo drīz visu viņa uzmanību paģērēja ar brāli Eināru nopirktā radiostacija Siguldā RADIO7. «Mēs abi sen lūkojāmies uz šo radio, jo savulaik tur paši sākām savas radio gaitas,» Egons stāsta. «Radio Sigulda ir sens stāsts, tas savu skanējumu uzsāka 1991. gada 15. maijā – zīmīgi, ka vienā dienā ar Radio SWH, bet divus gadus agrāk. Šī ir pirmā reģionālā radiostacija valstī. Radio tirgošanas jautājums gadījās laikā, kad tikko bijām piezemējušies pēc simtuvieninieka. Ņemot vērā, ka radio man vienmēr bijis īpaša dzīves sastāvdaļa, tukša vieta nevarēja palikt.»
Vienreiz nedēļā, pirmdienu vakaros, Egons savā radio vada autorprogrammu Dzeja, deja, melodija, ko dēvē par citāda tipa raidījumu, nekā līdz šim vadītie. «Tajā nav stāstu par laika apstākļiem, politiku. Ir tikai izjūtas, ko dod mūzika un pastiprina dzeja,» viņš stāsta un turpina ar iemeslu, kādēļ RADIO7 radies raidījums, kurā dzirdama dzeja. «Vienreiz gadā visi labākie draugi braucam makšķerēt, lai gan neviens neesam makšķernieki. Kādreiz mums ir līdzi makšķere, citreiz nav, bet svarīgāks ir fakts, ka sanākam kopā. Šogad, šķiet, būs jau devītais gads, kad izbrīvējam nedēļas nogali, paņemam lielāku vāģi, lai visi ietilptu, un braucam. No pirmā izbrauciena reizes mums līdzi ir viens no Imanta Ziedoņa dzejas krājumiem, un par tradīciju kļuvis, ka bez šīs grāmatas braukt nevaram. Vienmēr atrodam vietu, kur izlasīt kādu dzejoli.»
Egons aizdomājas – viņam vienmēr paticis, ka dzejoļi ir mazi stāsti. «Ir grūti un ilglaicīgi lasīt romānu. Grāmatas ir biezas, dzejoļi – īsi, bet stāsti tur ir,» viņš uzskata. «Iespējams, tulkoju nepareizi. Ar Kārli Kazāku esam runājuši, kā saprotu viņa konkrēto stāstu un ko viņš tiešām ar to ir domājis. Arī mūziku mēs tulkojam pēc savām izjūtām. Ar dzeju ir tāpat. Pēc savām izjūtām skatāmies un pielāgojam. Dzeja ir vēstījums.» Turpinot Egons atklāj interesantu faktu: «Mana meita varēja būt Elīze Elizabete Melodija Reitere, bet tad mēs viņai sarežģītu dzīvi, tādēļ ir vienkārši Elīze Elizabete. Kuru vārdu viņa dzīvē lietos vairāk vai lietos abus, tas pašai būs jāizdomā. Mēs paši biežāk viņu saucam par Elīzi, bet lietojam arī kombināciju Elīze Elizabete, jo abi ir kā viens vārds.» Bilstot, ka meitas vārds izvēlēts labskanīgs, jaunais tētis atzīst, ka labskanība viņam vienmēr bijusi svarīga. «Labskanība vārdā varētu būt vēstījums, kā cilvēks pēc tam, kad pieaugs, jutīsies un dzīvos, kā tvers pasauli. Labskanīgi, visdrīzāk,» viņš spriež.
Divi radio
Kopš augusta Egons radio Star FM vada raidījumu Autopilots. Atgriešanos konkrētajā radio ēterā viņš sauc par loģisku iznākumu, kurā nav nekas pārsteidzošs, jo «viena māja, viens un tas pats uzņēmums [MTG Group, kam pieder arī televīzijas kanāls TV3, kurā Egons vada raidījumu Bez Tabu]».
«Radio ir mana sirdslieta, un radio nekad nevar būt par daudz,» viņš uzskata un ziņo, ka spēj apvienot darbus abos radio, jo savā starpā tie nekonkurē – Star FM ir populārās mūzikas raidstacija, bet RADIO7 ir «nišas radio, kas domāts klausītājam, kas radio neklausās, bet mūziku pašam nepatīk vai nav laika meklēt, vai gribas pārsteiguma elementu».
Augusta vidū Star FM nosvinēja 15 gadu jubileju, bet vēl šodien dīdžejs atminas savu pirmo dienu ēterā. «Joprojām nezinu, kāpēc Ēriks Niedra [tolaik radio programmu direktors], lai viņam vieglas smiltis, mani toreiz izvēlējās, un dzīves laikā man nesanāca viņam to pajautāt,» Egons aizdomājas. «Pirms 16 gadiem viņš man piezvanīja un teica, ka dzirdējis mani Radio Trīs, jo tolaik strādāju Vidzemes radiostacijā, un jautāja, vai negribu strādāt Star FM. Atbildēju, ka gribu gan, bet man nebija skaidrs, ko tieši tas nozīmē. Biju sapņojis strādāt radio, kas dzirdams visā Latvijā, un biju pat domājis par to, ko teiktu klausītājiem. Kad izgāju ēterā, iepazīstināju sevi ar klausītājiem, un veids, kā to darīju, bija neveikluma kalngals. Dzīvajā ēterā man vienmēr paticis, ka nekad nezini, ko pateiksi un kā aizvirpināsi tekstu tālāk. Galvā ir skaidrs, ka ir jāizdara tas un tas, bet – kā to izdarīt – nav zināms. Man nepatīk sagatavoties par visiem 100%, lai pašam būtu interesanti. Un toreiz man galvā iešāvās doma, ka ar sevi jāiepazīstina kā cilvēku, kurš ir dzīvnieku frizieris. Man pašam tas šķita smieklīgi,» uzjautrināts viņš atceras. «Varu iedomāties, kā tas izklausījās. Čalis, kurš ir uztraucies, stāsta neveiklu joku. Bet tā arī ir bauda – iemest sevi šādā situācijā un censties no tās izlīst. Laiks rāda, ka man tas izdevās.»
Vaicāts, kā jutās pirmajā raidījumā pēc atgriešanās, radio personība atzīst, ka uztraukums bija un tāds ir vienmēr. «Ir atbildība. Kā latvieši saka, var viegli visu sa...bojāt. Vadi pasākumu vai kāp uz lielas skatuves spēlēt dejas, bet satraukums pirmajā mirklī vienmēr ir. Kad saproti, ka noķer laukumu, tu spēlē. Mēs jau savā veidā esam sportisti. Starp citu, esmu dzirdējis, ka cilvēkam, kuram katru dienu vajag mikrofonu, nav pilns rublis. Kaut kā tātad pietrūkst. Man gan it kā nekā nepietrūkst, man viss ir, bet man vajag dzīvo ēteru. Nu jau 22 gadu garumā man vajag šo izjūtu. Radio vajag kā gaisu,» Egons nebaidās skaļi atzīties. «Kad bija maza pauze, paliku nīgrāks. Man radio ir paralēlā pasaule. Man tajā nekas nesāp, nekā netrūkst. Tur viss ir krietni labāk.»
Kompānija, vārdā Radio
«Mūzikas nesējs nav svarīgs,» uzskata dīdžejs. «Svarīga ir pati mūzika, kura cauri laikam pati atrod cilvēkus, vienalga kādā nesējā – elektroniski, vinilā, mp3. Tāpēc ticu, ka vienmēr būs cilvēki, kuriem būs slinkums meklēt mūziku pašiem un kuri gribēs pārsteiguma elementu, ko sniedz radio, jo nezini, kas skanēs, ko cilvēks ēterā pateiks. Plus radio ir tavs neuzmācīgais draugs, kurš vienmēr ir līdzās. Radio nemāca cilvēku dzīvot, tas ir draugs pa gabalu. Ar laiku cilvēku, kurš runā ēterā, klausītājs iepazīst. Tas atklājas mazās frāzēs, tāpēc 20 gadu laikā ir daudz klausītāju, kurus esmu iepazinis. Varbūt dzīvē nekad neesmu viņus saticis, bet zinu viņu vārdus, cik viņiem bērnu un ko viņi dara. Tās ir tikai mazas frāzes, ko esmu savācis gadu laikā, bet tieši tāpat klausītājs uzbūvējis stāstu par mani. Droši vien citreiz ne tik precīzu, kā ir dzīvē, bet radio ir iztēle, tāpēc interesanti, ka stāsti ir, tie būvējas un ir dažādi. Tagad, atkal sākot strādāt stārā [Star FM], atkal nāk atpakaļ vecie [klausītāji]. Tas ir skaisti.» Egons nenoliedz, ka vēlētos domāt, ka cilvēki radio klausās raidījuma personību dēļ, tomēr uzskata to par pārspīlētu apgalvojumu. «Kādu daļu cilvēku dīdžejs tiešām piesaista, bet dīdžeja nozīmīgumu nevajag pārspīlēt,» viņš uzskata. «Tu cilvēkam netraucē, kad viņš brauc mašīnā vai strādā birojā. Televīzija vai internets novērš uzmanību no lietām, ko cilvēks dara, bet radio ir fona draugs.» Egons uzsver, ka radio ir medijs, kas nemāca, bet parāda. «Īsstāstos, ko dīdžejs iemet starp dziesmām, viņš atgādina par mazajiem dzīves sīkumiem, ko cilvēks nav iedomājies vai palaidis garām, bet kas iekrāso dienu.»
Vaicāts, ko viņam svarīgi atgādināt cilvēkiem, Egons atbildi ilgi nepārdomā. «Gribu, lai cilvēki dzīvo tagad, to es atgādinu 20 gadu garumā. Tagad, jo rītdiena būs tas, ko domā šodien. Vienmēr klusu esmu sludinājis domu spēku un turpinu to darīt, jo viss, kas notiek ar cilvēku, notiek tādēļ, ka zemapziņā viņš to vēlējies. Gan labās, gan sliktās lietas. Tāpēc ir jābūt prātīgi ar mūžīgu gaušanos, ka neiet. Rīt var tiešām neiet. Tas notiek tādēļ, ka cilvēka spēkos ir sev iestāstīt. Tu ieprogrammē sevi uz to, ka neiet, un, baigi dīvaini, tev patiešām neiet – ne šodien, ne rīt, ne aizparīt. Kad sāc mainīt, kā jūties un kā redzi pasauli, viss lēnām pārprogrammējas. Nav viegli, bet ir jāiemācās visiem. Citas taisnības pasaulē nav,» viņš ir pārliecināts. «Citi brauc uz Indiju un ieprogrammē sevi tur, citi piedzimuši ar domu, ka ir viegli un labi, un viņiem viegli un labi arī iet. Citreiz pilnīgi skauž, vai ne?»
Egons turpina: «Nesen, kad nomira mans audžutēvs, sapratu, ka laiks birst ātri. Tikko biji sīkais, kurš skraida pa mežu un lauž sapuvušus kokus, bet tagad tev ir meita un tūlīt būs 40. Laiks ir jānovērtē, jo tas reiz beigsies. Mēs neesam mūžīgi.» Viņš atzīst, ka agrāk nedomāja par laiku kā ātri skrejošu vienību, bet uzskati ir mainījušies. «Bērnībā laiks netecēja,» viņš secina un par piemēru min «mazus sīkumus, piemēram, vasaras brīvdienas skolā». «Tie ir trīs mēneši, bet kādreiz šķita, ka ilgst veselu mūžību. Ja rakstītu par tiem stāstu, būtu Hemingveja Sirmgalvis un jūra, jo tur notika daudz un laiks nebeidzās. Šodien trīs mēneši nozīmē, ka tikko bija Jāņi un tūlīt būs Ziemassvētki. Ir citādi – jo vecāks kļūsti, jo laiks kļūst ātrāks. Kāpēc tā ir? Izskaidrojumu var atrast. Esam vāveres ritenī iestiguši, savukārt bērnībā katru dienu atklājās kas jauns un piedzīvots vēl nepieredzētais, tāpēc daudzi mazi nogriežņi dienu dara apjomīgu. Pieaugušie pieceļas, strādā, ēd, guļ.»
Bez radio
Pērn oktobrī Egons un viņa dzīvesbiedrene Zane Lipsberga sagaidīja pirmdzimto – Elīzi Elizabeti, un jaunais tēvs ir pārliecināts, ka dzīves laikā meitiņa viņam iemācīs vairāk nekā viņš – savai atvasei. «Jau tagad viņa iemācījusi, ka tas, kā tu domāji, ka būs, nebūs. Būs tā, kā vajag viņai, jo pagaidām sarunāt neko nevar,» viņš stāsta par pieredzi, ko sniegusi jaunā dzīves loma. «Viņa iemāca, ka naktis var būt citādas. Ka pasaule mainās. Pārmaiņas nav uz slikto pusi, tikai savu ego interesantā veidā nākas salauzt. Tas ir vērtīgi, jo, ja 37 gadu laikā esmu pieradis pie konkrētām lietām, viņa atnāk un paziņo, ka tagad būs citādi. Es ļaujos viegli, man nekas nesāp. Arī naktis. Protams, reizēm uznāk mazas dusmas par saraustītu nakti, bet vienas mazas rociņas pieskāriens, un dusma ir prom. Ir vērtīgi, ka sava kārtība lūst. Ko gribētu Elīzei iemācīt? To, ka jāmīl visa dzīvība, no mušas līdz cilvēkam, bet, kā jau teicu, – viņa būs tā, kas mācīs vecākus. Viņa būs jaunā paaudze, kas pasauli redzēs citādi.»
Par novērojumiem tagadnē viņš izsakās: «Šodienas īpatnība ir, ka cilvēks ar cilvēku komunicē mazāk, bet vairāk izmanto sociālos tīklus un mainās ar nevienam patiesībā nevajadzīgām lietām. Par bildēm to teikt nevar, jo katra ietver savu stāstu, bet variants – apēdu pankūku, baigi sāp vēders... – ir svarīgi, bet tikai pašam. Ja mēs tā pierodam komunicēt, tad, satiekoties dzīvē, mums ir grūtāk runāt. Esmu ievērojis, ka jaunajai paaudzei ir īsās tvitersarunas 140 zīmēs. Es nenosodu. Saku, ka ir citādi nekā laikā, kad augu es.»
Paralēli ģimenes dzīvei un darbam radio, kopš 2014. gada Egons strādā TV3 raidījumā Bez tabu. Vadītāja loma ir viņa debija, lai gan jau iepriekš Egons strādājis televīzijā, piedaloties ekspedīciju šovā 1000 jūdzes. Starp citu, nākamā ekspedīcijas epizode ir jau padomā, kad Egons ar domubiedriem dosies nākamajā piedzīvojumā. Uz kurieni – to viņš vēl nezina. «Ekspedīcijas vienmēr plāno tikpat haotiski, kā man patīk dzīvē – neizrēķināt, kā būs. Es vairāk ļaujos,» viņš atzīst un min, ka, lai gan ir haotisks plānošanas jautājumos, viņa dzīvē ir sava noteikta kārtība, kurā viņš rod laiku «savai meitenei, meitai, vienai radio stacijai un otrai, televīzijai».
Pieminot televīziju, raidījumu Bez tabu, viņš stāsta: «Man bija apjukuma laiks. Paralēli lietām, ko darīju, es gribēju vēl ko citu. Ilgi nebija jāgaida, jo vienu dienu man piezvanīja Kristīne Anže, kura teica, ka man vajadzētu piedalīties atlasē uz vadītāja vietu. Šaubījos, vai man piestāv Bez tabu, vai es piestāvu Bez tabu. Apdomājos, apspriedos ar savējiem.» Tagad viņš stāsta savus novērojumus un kas mudinājis viņu piekrist: «Raidījums nav dzeltens. Tas ir atspulgs cilvēka mazākām vai lielākām bēdām, mazākiem vai lielākiem priekiem. Raidījuma misija ir parūpēties par cilvēku, kuram vajadzīga palīdzība, tajā nav nekā ļauna, un saturs nav sauss. Ir iespēja pasmieties par to, kā sanācis, jo ar joku bēda vairs nav tik liela bēda. Tāds arī ir mans uzdevums raidījumā – ienest mazliet smaidu raidījumā. Sākumā to nebija viegli izdarīt, jo mans smaids bija aizmirsies aiz uztraukuma kalna. Tagad stress ir aizmirsts, bet pirmajos mēnešos es pats nezināju, ko runāju. Ja man tobrīd paprasītu, kā mani sauc, nevarētu atbildēt. Tāda uztraukuma radio man nekad nav bijis.» Tagad viņš atzīst, ka ir apmierināts ar pieņemto lēmumu izmēģināt savus spēkus vadītāja amatā un viņam «patīk arī šī dzīves šķautne».
Kad Egonam jautāts, vai šobrīd dzīvē ir viss, viņš māj ar galvu un saka, ka šobrīd viņam ir interesants dzīves posms, taču atzīst, ka vēlas vēl vairāk izjūtu un atklājumu. «Un dzīvot tagad! Ir forši, ka drīz meita gribēs iepazīt mūsu zemīti. Viņa taču nav bijusi nevienā pilsētā! Mēs ar Zanci viņai varēsim tās parādīt un paši vēlreiz izdzīvot,» viņš azartiski saka.
EGONA REITERA PIETURZĪMES:
• Radio dīdžejs kopš 1993. gada. Arī izklaides pasākumu un deju mūzikas diskžokejs
• Dzimis 1978. gada 15. janvārī
• Darbs radio: Radio Sigulda, Radio Easy FM (tagadējais Star FM), Radio Trīs, Radio SWH. 2010. gadā ar Māri Žigatu, Tomu Grēviņu un Arti Volfu izveidoja Radio 101. 2013. gadā ar brāli Eināru Reiteru pārpirka Radio Sigulda un pārdēvēja to par RADIO7. Kopš augusta atgriezies Star FM ēterā, vadot pēcpusdienas raidījumu Autopilots
• Kopš 2014. gada rudens TV3 raidījuma Bez tabu vadītājs
• Ekspedīcijas 1000 jūdzes veidotājs un dalībnieks
• Fotogrāfs
• Apmeklējis Lidijas Stiebras aktieru mākslas studiju Rīgā