Divdesmit astoņus gadus vecais Uldis pazuda pērn 5. novembrī – pēcpusdienā saņēma nelielo invaliditātes pensiju un teica, ka dodas pirkt konfektes.
Pēc tam neviens viņu nav redzējis. Jaunais vīrietis dzīvoja sociālās aprūpes centrā Liepājas rajonā kopš 21 gada vecuma, no turienes izgāja un atpakaļ vairs neatgriezās. "Pēdējo reizi mēs satikāmies oktobrī, kad tur notika "Popiela". Viņš bija sapucējies un izpildīja dziesmu no filmas "Vella kalpi", viņam patika uzstāties," stāsta Ulda mamma Daina (sievietes vārds ir mainīts).
Uldis ir 2. grupas invalīds kopš bērnības, noteiktā diagnoze – cerebrālā bērnu trieka. Dzemdībās mediķu vainas dēļ jaundzimušajam tika saspiesta galva, kas atstāja neatgriezeniskas sekas veselībā. Daina stāsta, ka dēls pats varēja sevi aprūpēt, paēst, prata sakopt telpas. "Daudzas reizes viņš man teica, ka negrib vairs dzīvot aprūpes centrā. Viņš vēlējās atgriezties mājās, taču tad es nevarētu strādāt, viņu nebija iespējams atstāt mājās vienu pašu. Braucu pie viņa ciemos reizi divās nedēļās, jo trīs kilometrus jāmēro ceļš kājām līdz dēla uzturēšanās vietai. 3. decembrī viņam bija dzimšanas diena, viņš man jau iepriekš teica, lai aizvedu kūku," atceras Ulda mamma. Uldis darbojās baptistu draudzē, kuras pārstāvji apciemoja vīrieti, arī daži radi viņu neaizmirsa, tāpēc Uldim nevajadzēja justies vientuļam un ģimenes atstumtam. Daina neslēpj, ka dažkārt solījusi dēlam – viņš varēs atgriezties mājās, kad nokārtosies dzīvokļa problēma, jo tajā Daina mitinājās ar šķirto vīru. Iespējams, Uldis to dziļi sirdī pārdzīvoja, jo ilgojās pēc mājām un tuvinieku klātbūtnes.
Uztraucās par mammu
Daina saka, ka dēls viņu ļoti mīlējis, tāpat kā māte nesavtīgi mīlēja savu vienīgo dēlu. Viņš bija ļoti gaidīts, un pēc sarežģītajām dzemdībām sieviete vairs nav vēlējusies bērnus. Pārāk stipri mocīja baiļu sajūta, ka ar nākamo mazuli atkal varētu notikt kas ļauns. Tāpēc Dainas lielākais prieka avots un dzīves mērķis bija Uldis. Pieaugušais dēls bieži rakstīja sirsnīgas īsziņas: "Mammīt, es tevi mīlu! Brauc ciemos!" "Viņam bija mobilais telefons – uzpīkstināja, un es viņam atzvanīju. Tad, kad biju aizbraukusi ciemos, pēc tam man parasti zvanīja un jautāja, vai esmu tikusi mājās. Viņš uztraucās par mani. Nesaprotu, kāpēc tagad viņš neuztraucas par mani, jo es taču nezinu, kur viņš atrodas. Es vēl ticu brīnumam. Varbūt Uldis to visu izplānoja, ilgi lēma, taču viņam bija tikai 7,50 latu. Ar tiem nevar izdzīvot, viņam katru dienu ir jālieto zāles," prāto izmisusī māte, kuru nav atstājušas cerības, ka dēls tomēr varētu būt dzīvs.
Daina izstāsta, ka, neziņas un izmisuma nomocīta, apmeklējusi vairākus gaišreģus. Viņa interesējusies, vai dēla pazušana nav saistīta ar pagātnes notikumiem, taču saņēmusi vien apstiprinājumu, ka tas patiešām varētu atstāt ietekmi uz notiekošo tagad. Uzklausījusi arī dažādas versijas par viņa iespējamo atrašanās vietu, kam īpaši netic. Viena – viņš ir dzīvs, mitinās Liepājas rajonā pie kādiem vecīšiem, tāpēc nevajag uztraukties, otra – miris mežā netālu no sociālā aprūpes centra, un trešā – kaut kur aizvests ar varu...
Netic, ka atradīs
Dziedniece, gaišreģe Maija Kalniņa Mājai saka, ka viņai esot dīvainas sajūtas, lūkojoties uz Ulda fotogrāfiju. "Man rādās, ka viņa vairs nav. Redzu ūdeni, it kā viņš ir tajā vai varbūt atrodas ūdens tuvumā. Neviens viņu nav nogalinājis. Tā man šķita uzreiz. Varbūt vīrietis ir noslīcis, bet novembrī jau bija uzsalis. Diez vai viņu atradīs," domā dziedniece.
Daina domīgi saka, ka sociālā aprūpes centra apkaimē ir dzīvojamās mājas, tur nav meža un nav arī plašas ūdenskrātuves. "Neticu arī, ka viņš varētu kaut kur mitināties. Tas būtu iespējams tikai uz pāris dienām, nevis mēnešiem ilgi. Trīs reizes Uldi rādīja televīzijā, raidījumā Degpunktā, kad viņš bija tikko pazudis. It kā redzēts pie Rīgas, Salacgrīvas pusē, bet nekādas konkrētas informācijas nav... Ar invalīda apliecību viņš sabiedriskajā transportā varētu kaut kur aizbraukt bez maksas, taču bez naudas nevar iztikt. Bet šoferi arī neievēro pasažierus. Viņš bija ģērbies rudens drēbēs, viņam pat cimdu nebija līdzi, bet tagad ir ziema, tik auksts laiks," izmisumā ir Daina.
Tieksme uz klaiņošanu
Pazudušā vīrieša māte stāsta, ka bērnībā dēls bija ļoti bērnišķīgs un mīlīgs puika. Līdz 21 gada vecumam Uldis dzīvoja ar mammu, mācījās speciālajā skolā. Uldis iemācījās rakstīt un lasīt. Daina tolaik varēja savienot darbu mājās ar rūpēm par dēlu. Kādu laiku puisis apmeklēja sociālās aprūpes centru, kur varēja uzturēties līdz pulksten 17.00, bet katru vakaru mamma viņam devās pakaļ un veda uz mājām. Citreiz viņš personālam atprasījās, nesagaidījis mammu, un devās projām pēc savas gribas. Daina par to dusmojās un bija spiesta meklēt citu risinājumu.
"Patiesībā Uldim bija tieksme uz klaiņošanu. Esmu viņu pa naktīm meklējusi, kad viņš dzīvoja mājās. Atradu dažādos šķūnīšos. Tomēr viņš bija paklausīgs un arī no sociālā aprūpes centra, kur dzīvoja tagad, nekur projām negāja. Viņš vēlējās atgriezties iepriekšējā sociālajā aprūpes centrā, tur viņam labāk patika, bet vakarā doties uz mājām. Dēls gribēja brīvību. Pašam šķita, ka viņu ierobežo, bet slimības dēļ Uldi vajadzēja pieskatīt, viņš bija vadāms. To, ka dēls nav gluži vesels, apkārtējie varēja pamanīt, taču viņš bija komunikabls, labprāt kontaktējās ar citiem un uzticējās, ar visiem draudzējās."
Par nelaimi nenojauta
Daina saka, ka pati spēj turēties un dzīvot, tikai pateicoties medikamentiem. "Papildus eju uz mūzikas terapijas nodarbībām. Es nespēju strādāt. Zāles ir spēcīgas, tāpēc naktīs varu gulēt," stāsta Daina. Nekas pirms tam neesot liecinājis, ka tuvojas nelaime. "Sociālajā aprūpes centrā man stāstīja, it kā dēls ar kādu sastrīdējies. Taču tas nav īsti zināms. Pēc rakstura Uldis ir mierīgs. Varēja gan būt arī tā, ka viņam saasinājās veselības problēmas, par to uztraucos. Zvanu ik pa laikam uz policiju, kur no sociālās aprūpes centra ziņoja tajā pašā dienā, kad dēls pazuda. Apkārtne bez rezultātiem, pēc policijas teiktā, ir pārmeklēta, taču tur man jautā: "Ko mēs varam izdarīt?" Varbūt dēls ar kādu sakāvās, viņam iesita pa galvu, netīšām viņš nokrita, taču nekas tāds agrāk nav noticis," nemitīgi izskaidrojumu notikušajam meklē Daina.
Viņa nepārmet sev, ka Uldi nebija izņēmusi no sociālā aprūpes centra un pārvedusi uz pastāvīgu dzīvi mājās. "Zinu, ka cita risinājuma nebija – Uldim bija tur jāpaliek dzīvot, jo citādi es nevarētu strādāt. Ar viņu kopā tas nebija iespējams." Daina izstāsta, ka klusībā pat izdomājusi, kur dēlu gribētu apglabāt. Vieta izvēlēta dzimtas kapos, kur atdusas Dainas mamma, Ulda vecmāmiņa. "Esmu izdomājusi jau tik tālu... Ja būs noticis ļaunākais, tad gribētu viņu vismaz atdot zemes klēpim. Tagad es ļoti baidos, kas būs pavasarī, kad nokusīs sniegs," saka Ulda māte.
***
LŪDZ PALĪDZĒT!
Uldim pazušanas dienā kājās bija sporta apavi, džinsa bikses, mugurā – gaiši zila virsjaka ar pelēku ielaidumu, brūns džemperis, tumša adīta cepure un līdzi bija spilgti sarkana pleca soma. Ja ir kāda informācija, tad var zvanīt Ulda mammai pa telefonu 26803665.
***
Jādomā, kā dzīvot
Praktiskā psiholoģe Una Kraukle atzīst, ka šādu situāciju ir grūti komentēt. "Pateikt dažas vispārīgas frāzes? Roka neceļas, jo māte cieš sāpes. Dot padomus, kā lai pazudušā puiša mamma turas? Bet viņa jau tā turas, kā māk. Teikt, ka medikamenti nebūs risinājums, bet var nodarīt kaitējumu viņas veselībai? Bet ja nu citādi viņa šobrīd nevar?" saka psiholoģe. "Viss, ko varu teikt – viņai vajag izrunāties ar kādu par to, kā dzīvot tālāk, kā rast nedaudz miera bez medikamentiem. Pats mokošākais jau laikam ir neziņa. Ekstrasensi acīmredzot nedod skaidrību – no viņiem nāk dažādi viedokļi. Atliek paļauties uz to, ko saka mātes sirds.... Un, par spīti neziņai un drūmajiem redzējumiem, mātes sirds ir noskaņota ticēt un cerēt. Bet, kad ir pavisam grūti, cerības mazinās... Bet ticībai taču ir tik liels spēks! Jo varbūt jau rīt pat ar žurnāla starpniecību kāds dos ziņu par dēlu," saka psiholoģe.
Viņa uzsver, ka galvenais – šai sievietei nevajadzētu palikt vienai ar savu neziņu un sāpi. "Ja viņa ir ticīga, ļauties lūgšanām. Varbūt meklēt baznīcas, garīdznieka un draudzes atbalstu. Ja ne, tad psihologa. Bet saprotu, ka viņa jau apmeklē terapiju. Varbūt kādā pavisam grūtā stundā, kad blakus nav tuvinieku atbalsta, noder krīzes telefons..."