SARUNA: Anna Putniņa un Lauris Gundars. Svētki, kad piederam viens otram

Kad puikas – Jurģis (13) un Uga (11) – vēl bija mazi, Lieldienās viņiem gan zaķi nesa olas, gan bērni paši tās sīpolu mizās krāsoja un savos laukos Piebalgā ripināja lejā no kalna. Bet nu ģimenē ir jauna tradīcija – pavasarī pirms trim gadiem aktrise un Teātra TT producente Anna Putniņa un režisors un dramaturgs Lauris Gundars pavisam negaidīti, bet absolūti aizrautīgi atklāja sev kalnu pārgājienus, un arī šīs Lieldienas ģimene pavadīs, kāpjot kalnos.

Ierosme doties kalnu pārgājienos nākusi no Annas kolēģa Valmieras drāmas teātrī Arnolda Oša, kurš jau vairākus gadus kopā ar dabas un pārgājienu cienītāju un Vidzemes pusē jau labi pazīstamo «takzini» Guntaru Krūmiņu bija to piedzīvojis un aizrautīgi par to stāstījis. «Jau pusstunda apkārt, bet Arnolds tik garšīgi aizgūtnēm vēl stāsta un stāsta, vēl ir lidojumā un pārņemts. Tā nu mēs izlēmām, ka ir vienreiz jāpamēģina, un – mums visiem iepatikās,» Anna priecīgi stāsta, piebilstot, ka šogad savu kolēģi pat apsteiguši – pirmie pieteikušies Lieldienu ekskursijai, kas šoreiz būs uz Stoloves kalnu nacionālo parku un Sniežicki ainavu parku Polijā, pie Čehijas robežas.

Savādāk un interesantāk

«Lieldienās olas – tas ir labi,» saka Lauris Gundars, uzsverot, ka olu krāsošanu un ripināšanu var arī apvienot ar pārgājienu pa kalnu takām – vēl tālāk ripos. «Lieldienās cilvēki parasti pārēdas olas un tad visu gadu tās negrib redzēt. Bet mēs esam atklājuši, ka šīs svētku brīvdienas var pavadīt arī citādāk, nepārēdoties, turklāt pietiekami interesanti. Man jau gan vienmēr likās, ka pa kalniem var braukt tikai ar slēpēm un nekas labāks nevar būt. Labāk jau arī nav, ir savādāk,» viņš nosaka, un Anna vēlāk paskaidro, ka viņas dzīvesbiedra lielā kaislība ir kalnu slēpošana, ar ko viņš aizrāvies jau no agras jaunības. Un tieši viņa bijusi tā, kas Lauri ievilkusi kalnu pārgājienos. «Kaut kad ļoti sen bijām kalnos vienas dienas pārgājienā, un pagāja diezgan ilgs laiks, kad es viņu pielauzu to atkārtot. Tas bija ilgs un mērķtiecīgs darbs,» Anna pasmaida un izstāsta, ka Lauris viņu savukārt pirmoreiz uzlicis uz kalnu slēpēm. Tas bija pirms apmēram 15 gadiem. «Un nevis vienkārši uzlika, bet uzreiz uzrāva augšā kalnos, nepaskaidrojot, kuras ir zilās, kuras sarkanās trases un kāda ir atšķirība. Lai tiktu lejā, kūņojos, kritu uz deguna, braucu uz dibena. Cīnījos, jo man nebija variantu,» aktrise atceras savu pirmo pieredzi uz slēpēm.

Viņai patīk sajūta, ka var sevi pārvarēt – savu nogurumu, savu negribēšanu, šķietamo nevarēšanu. «Nevienam jau negribas, ir slinkums. Kāpēc kaut kur jāiet, jākāpj, ja var to nedarīt. Bet, kad esi to izdarījis, aizgājis, uzkāpis, ir milzīgs iekšējs gandarījums. Katrā ziņā, es esmu no tiem cilvēkiem, kuram, ja saka: braucam!, es atsaucos: braucam! Tikai pēc tam, kad jau esmu «pārkāpusi pāri sētai», iedomājos, ka varbūt nevajadzēja. Un tomēr es domāju, ka mums katram ir vajadzīgs tas pirmais grūdiens, jo visas problēmas ir mums galvā, ne jau kur citur.»

Sniegā līdz padusēm

Savā pirmajā kalnu pārgājienā Anna un Lauris ar bērniem bija Slovākijā, un piedzīvojumi uzreiz bijuši «trekni un sulīgi». «Mēs piedzīvojām ārprātīgu lietusgāzi, un ar visu to, ka mums bija lietus aizsargplēves, mēs izlijām tā, ka pat zem mugursomas viss bija slapjš. Mēs savām acīm redzējām, kā tas ir, kad visas kalna taciņas pārvēršas dubļu strautā, un ka noturēties kājās nav iespējams un beigās jau arī nav jēgas, jo vieglāk ir vienkārši šļūkt uz dibena. Bet auksts gan toreiz bija šausmīgi, bijām pārsaluši ārprātā, taču uzreiz pēc tam nokļuvām siltajos termiskajos baseinos – izvilkām no mugursomām savus slapjos peldkostīmus un skrējām puspliki, kaut apkārt sniegs,» Anna stāsta par piedzīvoto pirms trim gadiem.

Savukārt pērn, kalnu pārgājienā Polijā, kas bija uz Augstajiem Beščadiem (pie robežas ar Slovēniju un Ukrainu), Lieldienās pēkšņi uzsniga sniegs, lai gan, braucot turp, bija informācija, ka sniegs varbūt būs tikai kaut kur ielejās. Sniegs bija līdz jostasvietai, jaunākajam puikam gandrīz līdz pleciem. Turklāt sniegā vairs nebija redzami taku apzīmējumi, tāpēc gāja pēc sajūtas, līdz vienā brīdī saprata, ka, lai nonāktu lejā, nav cita varianta, kā vienkārši laisties lejā pa kalnu, kas bija apmēram sešu stāvu mājas augstumā. «Mēs bijām ļoti dažāda kompānija – vecākajiem bija pāri septiņdesmit, mūsu puikas bija mazākie, un tad nu visi kopā spiegdami un kliegdami laidāmies uz dibena lejā kā pa slīdkalniņu,» stāsta Jurģa un Ugas mamma. Bet tētis piebilst, ka puikas par tādu risinājumu bija sajūsmā, būtu gatavi vēl trīs reizes kāpt augšā un atkal laisties lejā, jo – kur vēl dabūs tik varenu slīdkalniņu.

Marseļā un Čaka/Matīsa ielā

«Pirms nokļuvu kalnos, nezināju, ka kalnu takas ir tā aprīkotas, ka tu vari kāpt pat augšup pa ūdenskritumu, pa trepēm. Tās bija pilnīgi jaunas sajūtas, ko pat iedomāties man bija grūti,» Lauris atzīst, piebilstot, ka, protams, šīs sajūtas paspilgtina arī skaistie kalnu skati un dabas varenība.

«Mēs parasti izbraucam Zaļās ceturtdienas vakarā, dienā noejam 10–25 kilometrus, kā kuru dienu, jo ir kāpumi un kritumi, un kilometrāžu precīzi nevar noteikt. Un tad Otrajās Lieldienās esam atpakaļ, lai jau nākamajā dienā ietu uz darbu. Tas ir ļoti straujš atkritiens atpakaļ realitātē,» Lauris atzīst, piebilstot, ka tā jūtas arī mūsu sarunas dienā, jo iepriekšējā vakarā abi ar Annu atgriezušies no Marseļas, kur trīs dienas pavadījuši pilnīgi citā vidē – tiekoties ar teātra cilvēkiem, runājot un plānojot Teātra TT iespējamo sadarbību kādā neparastā un interesantā projektā, kas varētu tikt realizēts 2017. gada beigās, 2018. gada sākumā. Vairāk gan neko viņi pagaidām nevar atklāt.

Bet Teātrim TT ir kāds projekts, kas vairs nav noslēpums. Tā ir jaunas latviešu dramaturģes Justīnes Kļavas luga Dāmas, kas stāsta par trīs paaudžu sievietēm – vecmāmiņu, mammu un meitu, kuras dzīvo kopā vienā dzīvoklī. «Šī luga man ilgi stāvēja uz galda, līdz pagājušajā vasarā, kad sapratu, ka manai mammai [Nacionālā teātra aktrisei Līgai Liepiņai] šogad ir smuka dzimšanas diena, es to izlasīju. Bija skaidrs, ka tas ir teicams dramaturģiskais materiāls ar ļoti labām lomām, kur visām aktrisēm ir ko darīt, un – tūlīt, 19. aprīlī, mums ir jau pirmizrāde,» aktrise priecīgi stāsta, atklājot, ka jauniestudējuma režisore ir Inga Tropa un izrādē līdzās viņai un viņas mammai spēlē arī jaunā aktrise Ance Strazda, kura pagājušogad pabeigusi Kultūras akadēmiju. Izrāde tiks spēlēta reālā komunālā dzīvoklī, kas atrodas Čaka un Matīsa ielas krustojumā, un vienlaikus to varēs redzēt tikai 40 skatītāju. «Mammai dzimšanas diena gan ir tikai 1. augustā, bet man ļoti nepatīk, ka dāvanas tiek pasniegtas pēc jubilejas. Manuprāt, aktrisei ir jābūt darbam, ar ko nosvinēt savu jubileju,» Anna paskaidro, kāpēc izrāde top jau tagad.

Vijole, bungas, saksofons, ģitāra

Kad mamma ar tēti ir izstāstījuši par savām radošajām aktivitātēm, sarunā ar Māju iesaistās arī Jurģis un Uga, sakot, ka viņiem ļoti patīk ģimenes jaunā tradīcija – Lieldienās doties uz kalniem. «Tur ir jautri. Jo īpaši pagājušogad, kad šļūcām pa sniegu. Lai arī tur esam paši mazākie, iepazīstamies ar citiem. Ir interesanti,» saka Uga un izstāsta, ka viņš jau gadu trenējas parkūrā. Tā ir salīdzinoši jauna sporta disciplīna, ar kuras palīdzību visefektīvākajā veidā tiek pārvarēti dažādi šķēršļi, pielāgojoties apkārtējai videi. Šķēršļi var būt jebkas, no kokiem un trepju margām līdz pat mājām. Arī vecākais brālis Jurģis atklāj savu aizraušanos – viņš jau trešo gadu nodarbojas ar vingrošanu. Abiem treniņi notiek Olimpiskajā sporta centrā.

Abi brāļi mācās Rīgas Doma kora skolā, Uga 5. klasē, kur apgūst vijoli un spēlē bungas, bet Jurģis – 7. klasē, viņš apgūst saksofonu, spēlē bigbendā un ir aizrāvies arī ar ģitāras spēli. «Obligāti vēl ir arī klavieres un solo dziedāšana,» Jurģis piebilst. Bet, taujāti par sekmēm mācībās, brāļi godīgi atzīstas, ka nav sliktas, bet nav arī izcilas. Varēja būt bišķiņ labākas.

Bet teātris gan puikas neinteresē, ne režija, ne aktiermeistarība. «Es nesaku, ka tas ir slikts darbs, bet nav priekš manis,» Jurģis pavisam nopietni nosaka, bet Uga atzīst, ka dažreiz teātra aizkulisēs viņam ir pat interesanti, jo «tur var darīt visu ko».

«Viņi taču redz, ka tā nav viegla maize – ka mūsu maizei ir pamatīga garoza,» Anna papildina dēlu sacīto, atzīstot, ka bērni bieži prasa: mammu, kad tu beidzot būsi mājās...

Ir sācies pavasaris

Lūgti atsaukt atmiņā savas bērnības Lieldienas, Lauris saka: olas jau bija, bet neko specifisku viņš neatceras. Tikai to, ka tās tika krāsotas ar akvareļu krāsām, kas tagad manāms retāk. «Man patika, varēja noķēpāties līdz acīm.»

Savukārt Anna no savas bērnības atminas, ka ģimenē lielākie svētki bija Jāņi, kas vienmēr neizbēgami bija jāsvin Piebalgā – ar līgošanu, cienasta gatavošanu, alus brūvēšanu. Vienīgi viņa neatceras, ka mājās paši būtu sējuši sieru. Un to, ka mammai vārda diena, arī parasti tikpat kā neviens neatcerējās. Otri lielākie svētki bija Ziemassvētki, kas viņai kā bērnam zināmu apsvērumu dēļ bija īpaši svarīgi. Bet Lieldienās nekas vairāk par olu krāsošanu un sišanos ar olām nebija. Ne olu ripināšanu, ne šūpošanos Anna neatceras. «Mēs arī savā ģimenē neesam kristīgo Lieldienu svinētāji, uz baznīcu neejam. Mums šie svētki vairāk ir kā apliecinājums tam, ka ir sācies pavasaris.»

Rupjā maize ar speķi un sīpoliem

Un, lai kārtīgi sasveicinātos ar pavasari, ģimene jau pamazām kārto mugursomas, lai jau Zaļajā ceturtdienā dotos atkal jaunā un neaizmirstamā piedzīvojumā. Kad jautāju, ko viņi ņem līdzi mugursomā, kāpjot kalnos, Anna saka, ka ikreiz tikai to, kas dienas laikā vajadzīgs, jo vakarā visi atgriežas bāzes vietā. Tāpēc, ja ir šaubīgi laika apstākļi, līdzi ir sausas drēbes, pusdienas, dzeramais un ātrie enerģijas avoti. «Piemēram, viens no ātrajiem enerģijas avotiem bērniem ir kola, jo tur ir tik nenormāli daudz cukura, ka, izdzerot puspudeli, viņi dabū spēku, lai varētu iet tālāk. Tā tiešām ir vienīgā reize, kad mēs apzināti pērkam bērniem kolu,» stāsta Jurģa un Ugas mamma. Bet dēlu tētis vēl piebilst, ka somā līdzi ir arī melnā rupjā maize ar speķi un sīpoliem. «Visu gadu neēdam speķi, izņemot, kad slēpojam un kāpjam kalnos. Citā laikā nav jau arī vajadzības,» viņš uzskata.

Anna saka: kāpjot kalnos, nav arī vajadzības ņemt līdzi mobilos telefonus, tāpēc, piemēram, pagājušogad tie tika atstāti mājās. «Ir līdzi grāmatas, fotoaparāts. Viss. Jo tas ir mirklis, kad mēs piederam viens otram,» Anna uzsver, neslēpjot, ka bērni, protams, protestē, ka telefoni jāatstāj mājās. Bet – tāda ir vecāku nostāja, un puikām tas jārespektē un jāpieņem.

«Tas, ko esam sapratuši un par visām varītēm arī mēģinām savā ģimenē iezīmēt, ka ir kaut kādas lietas, kas pieder tikai mums. Mums četriem. Mēs ļoti, ļoti gribam un arī cenšamies puikām parādīt, ka pasaulē ir vēl arī kaut kas cits bez datoriem un mobilajiem telefoniem – ka liela vērtība ir spēt tikt galā pašam ar sevi un ka sevis pārvarēšana iedod dzīvei pavisam citu garšu. Jo es uzskatu, ka gan lielākais palīgs, gan lielākais ienaidnieks cilvēkam ir nevis kāds cits vai kādi apstākļi, bet viņš pats. Jo viss jau sākas no tevis – no tavas attieksmes, no tavas gribēšanas un varēšanas, vai tu centies vai necenties kaut ko izdarīt,» Anna ir pārliecināta. Un viņa neslēpj, ka vienlaikus abi ar Lauri viņi šobrīd izbauda laiku, ka bērniem vēl ir interese un vēlēšanās ar viņiem kopā kaut kur doties. «Jo mēs ļoti labi apzināmies, ka šis mirklis paies. Taču ceram, ka kaut kādu pamatu būsim viņiem ielikuši un vēlāk viņi ies un to turpinās kopā ar savām ģimenēm, ar saviem draugiem.