APRITĒ: Firmas zīme –Žurka

ŽURKA APSMEJ. Izrādē apsmēja notikumus, kuri tajā laikā Latvijā bija populāri. Bet uz visu skatījās ar sirsnīgu smaidu, nevis žultainumu vai jēlībām © Nacionālā teātra arhīvs

Nacionālajam teātrim ir vismaz divas stabilas tradīcijas. Sezonu tas noslēdz ar Skroderdienām Silmačos, bet pavasarī uz Teātra dienu top tradicionālā Žurka. Šogad Žurkas gājiens jau sācies, un izrāde saucas Žurkas ex Libris. Bet sākums tam visam bija 90. gados, kad Žurkas Kornēlijas lomā iejutās Svetlana Bless, bet Circenis Cirča bija Jānis Skanis, režisors Edmunds Freibergs. Šoreiz mākslinieki atcerējās veco Žurku.

«Mēs sākām šo tradīciju Teātra dienā – raibu programmu veidojot. Tā toreiz saucās Pilnmēness nakts vai tamlīdzīgi. Uz skatuves parādījās tēli no izrādēm – dziedāja un dejoja. Man vajadzēja kādu, kurš savāc kopā visu programmu. Uzreiz iedomājos par Svetlanu Bless, ka viņa tā varētu būt. Bet kas viņa varētu būt? Teātra apkopēja, kas naktī uz skatuves kaut ko tīra?» atceras režisors Edmunds Freibergs. Aktrise vienu dienu atnākusi un teikusi – nē, apkopēja jau esmu bijusi, domājot, ka varot būt teātra Žurka. «Tas sākumā nebija politiskais kabarē, tā bija raiba programma. Pēc tam Alfrēds Jaunušans teica: «Tā Žurkas ideja baigi laba, vajag to attīstīt.»

Apspēlē politiskās aktivitātes

«Nākamajā gadā veidojām atkal Teātra dienas programmu, kur dominēja numuri no izrādēm. Tad vajadzēja, lai dialogs būtu, un parādījās Jānis Skanis, un viņi kļuva par partneriem. Otrajā daļā bija teātra kostīmu skate, un viņi abi sēdēja malā un visu prātīgi komentēja. Bija ubaga kostīms no Prinča un ubaga zēna, un viņi to nokomentēja kā elegantus izejamos ansambļus mūsu pensionāriem,» pasmej režisors. Tas momentā ieguvis rezonansi publikā, visi aplaudējuši un smējušies. Aktieri un režisors sapratuši, ka jāliek iekšā visas politiskās, sociālās aktivitātes – to, kas notiek dzīvē. Faktiski bijis tā, ka tie teksti pat tapuši pēdējā naktī pirms pirmizrādes. Aktieri apsmējuši daudzus pēdējā laika notikumus ar politiķiem. «Šī ideja attīstījās arvien vairāk – publikai tas patika, pieņēma to atsaucīgi, un turpinājām. Vienā programmā Žurka sēdēja cietumā, vienā viņa bija lauku pirtiņā, kur Circenis un Žurka dzīvoja. Tad viņa bija bagātniece, kas dzīvo ārkārtīgi lepnā villā. Ņēmām vērā, ka Žurka bija aktīva, bet Circenis vienmēr – trūcīgs,» stāsta režisors Freibergs.

Galvenais – talants

Svetlana Bless jeb Žurka Kornēlija (tāds viņai vārds) «izdzīvoja» dažādus variantus. Otrā daļa bija vairāk muzikāla – ar parodijām, kuras vadīja Kornēlija un Cirča. Pieteikumā vienmēr bija satīra par tā brīža politiskajām aktualitātēm, un pirmais Žurkas uzvedums ar Kornēliju un Circeni centrā skatītājus priecēja vairāk nekā desmit gadu. Kad remonta dēļ teātri pārcēla uz VEF Kultūras pili, sezonu tur atklāja ar Žurku. Skatītājiem patika, bet Žurkas radītāji, par kaut ko pasmejoties, centās to darīt labdabīgi – lai nebūtu ļauni un žultaini.

«Tie tipāži reizi no reizes attīstījās savā domāšanā. Katru pavasari Žurku spēlējām līdz pat 30 izrādēm. Piekrišana bija milzīga. Vēl pilnīgi nekas nebija skaidrs, kas tur būs, bet visas biļetes bija pārdotas. Tas prasīja arī daudz nervu, bet mēs rakstījām burtiski pēdējā brīdī nevis aiz slinkuma, bet lai tas būtu iespējami aktuāli. Vienmēr darījām arī tā, ka, Žurku spēlējot, radās kas apspēlēšanas vērts. Satikāmies, norunājām un tūlīt ievedām to izrādē,» atklāj režisors Edmunds Freibergs. Tad, kad paralēli Žurkai notika hokeja mačs, abi personāži apspēlējuši arī to.

Kur ir panākumu atslēga? Edmunds Freibergs domā, ka, pirmkārt, tas ir aktieru talants, viņu brīnišķīgā humora izjūta, viņi precīzi uzbūra savus tipāžus. «Tagad jau daudzi izmanto šo paņēmienu – apspēlēt, kas notiek politikā un sabiedrībā. Bet mēs bijām pirmie,» savu lolojumu vērtē režisors.

Bet runa jau nav tikai par Svetlanu Bless un Jāni Skani, izrādē bija daudz lielisku parodiju, kuras izveidotas kopā ar citiem Nacionālā teātra aktieriem. Šajā uzvedumā skatītāji varēja kontaktēt ar māksliniekiem – nebija tās «ceturtās sienas». Bless un Skanis šad tad lūdza publikai kaut ko kopā ar viņiem izdarīt. Tas bijis īpaši jauki un radīja aktieros lielu gandarījumu. «Ja arī kaut kas nojuka, publika to saprata. Improvizācija jau top uz vietas.» Žurka un Circenis šad tad improvizēja brīvi. Humors tomēr var izdoties un var arī neizdoties. «Noskatījos pirmās izrādes. Tad, kad kāds joks nestrādāja, mēs ņēmām to nost un meklējām ko citu. Tas bija kopdarbs, un visi aktieri tam labprāt pieslēdzās. Paši nāca ar savām idejām. Es varu uzsist sev roku uz pleca un teikt, ka savā ziņā bijām pirmatklājēji. Tas patika, un publika to gribēja,» pārliecināts ir Edmunds Freibergs.

Skatītāji nesmejas, bet auro

Arī tagad, kad klāt pavasaris, skatītāji gaida, kad izlīdīs Žurka. Bet katrai lietai ir savs sākums un beigas. «Man liekas, ka mēs arī pareizi izdarījām – kad no VEF atgriezāmies savā teātrī, tad divas reizes vēl Žurku uztaisījām. Tā pēdējā nebija slikta, ar kuru atvadījāmies. Tajā piedalījās arī Andris Freidenfelds un Labvēlīgais tips. Un tad sanācām kopā, un punkts. Lai tad citi pārņem ideju!» saka režisors. Laiks, kad teātris Žurku sāka iestudēt un izrādīt, bija ekonomiski sarežģīts, cilvēki uz teātri negribēja nākt. «Es biju teātra galvenais režisors un biju atbildīgs arī par teātra finansēm. Šis uzvedums bija tas, kurš līdzsvaroja mūsu finansiālo situāciju. Tā tas bija, un tā tas ir arī tagad. Sevišķi pavasarī skatītāji nāk mazāk uz teātri. Ir citi pavasara prieki – dārzi, lauku darbi, un tad teātris paliek otrajā plānā, bet tad nāk Žurka».

Klieguši un strīdējušies

«Es personīgi Žurku izdomāju un tāpēc esmu ļoti lepna. Vēl joprojām tiek izmantots šis brends. Bez atlīdzības un vienkārši nekaunīgi izmantots, bet es jau sen esmu nospļāvusies par to. Es neatceros pirmo, bet visi tie gadi bija pilni ar Žurku,» saka Svetlana Bless. Viņai izrādē vislabāk paticis partneris – Circenis. Tā visi runājot, ka viņi bijuši lielisks duets. Svetlana Bless pat ar visām savām slimošanām Žurku nospēlējusi. «Man humors ir mīļš, jo es taču Maskavā esmu beigusi cirka skolu, klaunu nodaļu. Mēs braucām kādi seši, netikām nekur iekšā, visur jau bija viss uzņemts. Man kaut kā paveicās, un es tiku klaunu skolā. Daudz ko es tur redzēju un piedzīvoju. Skatījos visas lieliskās izrādes Maskavā. Un drausmīgā kopmītne – tur jau jāraksta atsevišķi,» atceras aktrise. Domājot, kas būs katrā jaunajā Žurkas iestudējumā, Bless, Skanis un Freibergs dažkārt klieguši un strīdējušies. Īstais mēģinājums noticis trīs dienas pirms oficiālās uzstāšanās. «Tur talantīgi cilvēki piedalījās, un es pat brīnījos, kā viņi visi to var. Kas notika politikā, tādi bija numuri. Mums palīdzēja skatītāji, viņi tā uzņēma to humoru. Viņi vairs nesmējās, bet kliedza. Katru sīkumu mēs uzreiz izlikām uz skatuves. Mums ar Jāni tas grūtības nesagādāja, tikai prieku. Paši uz skatuves šausmīgi smējāmies. Skatītājiem tas patika. Vienkārši to nevar aizmirst,» atceras Svetlana Bless.

Vai drīkst jums pieskarties?

Svetlana Bless novērojusi, ka cilvēki savulaik jau agri stāvējuši pie teātra kasēm, kamēr tās vēl slēgtas, lai nopirktu biļetes. Bet biļešu bieži nebija. Zāles uz Žurkas iestudējumu bija pārpildītas.

Biļetes uz izrādi Svetai un Jānim tolaik bija kā konvertējamā valūta. Gājuši pie dakteriem ar biļetēm. Vai arī – lai kaut ko iegādātos. «Es biju iegājusi Valmieras universālveikalā, pienāk vīrietis un sieviete – piedodiet, vai drīkst jums pieskarties? Domāju – nu tā, psihoterapija! Kad dzīvoju Rīgā, man par velti deva daudzus produktus. Uz ielas nāca klāt cilvēki un sveicināja. Prasīja autogrāfus. Aizgāju uz veikalu sunim pēc pārtikas. Meitenīte prasa: «Jums nav papīrītis?» Es saku: «Nē, tikai čeks.» Autogrāfu! Viens kungs Valmierā pienāca klāt un teica: «Es ar jums izaugu!» «Kā to saprast?» «Nu, ar Žurku!» Tā ir vidējā paaudze, kas izaugusi ar Žurku, par vecāko paaudzi vispār nav ko runāt! Žurkā visus notikumus bija jāizspēlē mūsu garā, mūsu varā. Ulmanis atbrauc uz Valmieru un saka – jūs mūs tur tā un šitā. Mēs visus izspēlējām, bet jūs kaut kā tikāt cauri,» atceras māksliniece. Žurkas aktierus sauca uz valdības kancelejas Jaungada pasākumiem un Ziemassvētkiem. Par to liecina saglabātās fotogrāfijas.

«Nevaru teikt, ka tā man bija mīļākā loma. Bet Žurka bija Žurka. Viņa bija skaista – ar katru gadu bagātāka. Bija nokārusies ar zeltiem un dimantiem. Meitenes mani bija tiešām skaistu uztaisījušas. Es biju laimīga, ka es piedzīvoju šādu laiku. No Žurkas izgāja tautā daudz kas. Man viena meitenīte teica, ka viņa visu no galvas zinot,» lielās Svetlana Bless.

Skatītāji uz Žurku gāja vairākkārt, lai gan tas nebija vienkārši, jo izrāde bija dārga. «Ir, ko atcerēties, un var notraust kādu asaru arī. Mums ar Jāni taču bija individuālie braucieni. Pa naktīm braucām koncertēt,» saka aktrise.

Nevajag pakaļ taisīt

Svetlanai Bless tagad Valmieras teātrī ir izrāde Eņģeļa ceturtais spārns, kur viņai maza loma, bet iestudējums maz spēlēts. Aktrisei palīdzējusi Valmieras teātra direktore Evita Sniedze un režisore Inese Mičule. «Netamborēju, nešuju, man labāk nelāpīts nekā lāpīts. Es vienkārši neprotu. Man visu darīja vīrs. Viņš bija teātrmīlis un saprata visu, ko vajadzēja saprast. Šodien teātra pietrūkst? Vai, nerunājiet – это не то слово! (Tas nav īstais vārds! No krievu val.),» par savu dzīvesbiedru Ādolfu Puķi, kurš nu jau Aizsaulē, stāsta Svetlana.

«Es šodien nezinu, kas spēlē Žurku un kas tā vispār ir. Tai tikai tagad tāds nosaukums. Nevajag pakaļ taisīt! Nevajag Žurkas nosaukumu – vai tad tiešām tik zema fantāzija? Maksājiet man par brendu, un viss – spēlējiet! Galvenais, lai izrādes patiktu skatītājiem, un tas ir viss. Mēs viņus mīlam, viņi mūs,» saka Svetlana Bless.

Jāsmejas par stulbumu

Jānim Skanim arī ļoti paticis spēlēt Circeni Cirču. Šis kustonītis esot tuvs Jāņa iekšējai būtībai. Kā latviešu Šveiks – ir kropls, bet tomēr gatavs doties karā. Viņam gribētos sacīt, ka tas ir tāds baltais klauns. «Svetlana Bless ir prātam neaptverama – no vienas puses, brīžiem iekrīti debesīs, brīžiem ellē. Svetlana ir Skorpions, un viņa ir emocionāla un jūtīga. Pāri visam apbrīnojama humora izjūta un spēja kontaktēties ar partneri. Un viņai ir laba sirds. Viņa pabaros svešu kaķi un nabagam atdos visu savu pensiju. Mēs visi trīs – Freibergs, Svetlana Bless un es – veidojām scenārijus, un režisors bija tas, kurš mūs novilka atpakaļ uz zemes,» atceras Jānis Skanis. «Tā mīlestība pret cilvēku un naivitāte tomēr manī sēž iekšā. Būtu interesanti vēl nospēlēt Cirču un paskatīties uz to no mūsdienu viedokļa. Tagad Žurkā spēlē brīnišķīgi jaunie aktieri. Es atceros, ko man mācīja mans režisors: «Nekad nedrīkst smieties par cilvēku – jāsmejas par stulbumu,»» saka Jānis Skanis.

Žurkas īsais vēstures kurss

• 1994. gada martā  Edmundam Freibergam rodas doma par raibu programmu un ka Svetlana Bless to visu varētu vadīt, savukārt viņai radās ideja par teātra Žurku, kura dievina aktierus, – un tad šajās Pilnmēness nakts vīzijās Žurkai – Svetlanai Bless – aktieri izdziedāja teātra repertuāra izrāžu dziesmas.

• Pēc K. Kolodī Pasakas par koka sirsniņu iestudēšanas Žurkai Kornēlijai pievienojas Circenis – Jānis Skanis –, un no 1995. gada jau veidojas politiskā kabarē dialogi 1. daļā un koncerts par atbilstošu tēmu tam gadam – 2. daļā. Tekstus raksta S. Bless, J. Skanis un E. Freibergs.

• 2002. gada 4. oktobrī ar Ielūdz Teātra Žurka Kornēlija Nacionālais teātris sāk savu divu gadu trimdu VEF Kultūras pilī.

• 2004. gada 1. aprīlī ir Žurkas Kornēlijas atvadu benefice, kas simboliski noslēdz šo posmu.

• Tad ir Žurkas pārrāvums, ko atjauno 2009. gadā Teātra Žurka 2009 jeb Kornēlijas atgriešanās.

• 2011. gadā Viktors Runtulis, Jānis Skutelis un Mārtiņš Egliens jau veido 100 grami Žurkas bez Kornēlijas un Circeņa.



Svarīgākais