Mūsdienās tetovējums kā rota vai skaistuma zīme vairs nav nekas neparasts. Protams, veidojot tetovējumu, neviens nedomā, ka, iespējams, reiz radīsies vēlme to arī likvidēt. Bet, kā izrādās, tetovējumu noņemšana kļūst arvien pieprasītāka.
Kādas iespējas tetovējumu noņemšanā piedāvā modernās mūsdienu lāzertehnoloģijas, kurā laikā šādas procedūras iesaka veikt, no kā atkarīgs rezultāts un kādas ir iespējamās blakusparādības, stāsta VC4 dermatoloģe Dr. Jana Janovska.
Samazina rētu veidošanās risku
«Divdesmit pirmajā gadsimtā šķirties no tetovējuma, kas uztaisīts neapdomāti vai neprofesionāli, vairs nav nekas neiespējams - to tiešām ar modernajām tehnoloģijām var izdarīt ļoti saudzīgi. Piemēram, Dermatoloģijas klīnikā ir pieejams Latvijā pirmais lāzers, ar ko iespējams likvidēt ne tikai melnos, bet arī krāsainos tetovējumus. Tas iedarbojas uz gandrīz visām krāsām, un dažu seansu laikā tetovējumu iespējams noņemt pilnībā. Tāpat ar to iespējams izlabot vai pilnībā noņemt neveiksmīgi veiktu kosmētisko tetovējumu (permanento grimu acu, uzacu un lūpu līniju koriģēšanai) un pēc tam, ja ir vēlme, var veidot jaunu un likvidēt tumšus pigmentācijas laukumus uz ādas,» stāsta Jana Janovska, uzsverot - jaunā lāzera priekšrocība ir tā, ka tetovējuma noņemšanai nepieciešams mazāks procedūru skaits, turklāt tas maksimāli samazina rētu veidošanās risku. Procedūru skaits atkarīgs gan no cilvēka vecuma, gan no tetovējuma izmēra, vecuma, krāsas un atrašanās vietas uz ķermeņa.
Daktere skaidro: lāzers neskar blakus ādas audus - tas iedarbojas tikai uz pigmentu (tetovējuma tintes daļiņām), to sasmalcinot, sašķeļot, un tālāk ādas imūnās šūnas to sagremo un ilgākā laika periodā caur limfātisko sistēmu izvada no organisma. Tiesa, ir krāsas, ko grūtāk izņemt. Piemēram, dzeltenā.
Āda vairs nebūs ideāla
Vislabākais laiks tetovējumu noņemšanai ir ziema, kad ir maz saules. Tāpat to var darīt arī pavasarī un rudenī, nav aizliegts arī vasarā, tikai, lai efektu nepārvērstu par defektu, brūces dzīšanas laikā jāievēro piesardzības pasākumi - apstrādātā ādas virsma nedrīkst tikt pakļauta tiešiem saules stariem, jo pretējā gadījumā var veidoties pigmentācija un pat hiperpigmentācija.
«Lai pacients būtu pavisam drošs, ka āda ir pilnībā reģenerējusies un tai ir visas iespējas pretoties ultravioletajiem stariem, pēc pēdējās procedūras ir jāpaiet trim mēnešiem. Un vienalga ir jāatceras, ka pēc šādas procedūras ir risks, ka var veidoties pigmentācija, tāpēc pat ziemā, pakļaujot ādu saules stariem, jālieto saules aizsardzības krēms ar augstu SPF faktoru,» skaidro Jana Janovska.
Taujāta, vai tetovējumu iespējams noņemt tā, ka tajā vietā nepaliek nekādas pēdas un āda pilnībā atjaunojas iepriekšējā stāvoklī, dermatoloģe atbild noraidoši: «Tajā vietā āda vairs nekad nebūs ideāla. Jā, var pilnībā noņemt pigmentu, likvidēt bildi, bet varēs redzēt, ka āda un tās krāsa tajā vietā tomēr atšķiras. Protams, var būt arī individuāla rakstura problēmas, piemēram, var izveidoties sīkas rētiņas, bet tā tiešām ir individuāla rakstura komplikācija. Jo procedūra tomēr ir invazīva - pēc tetovējuma noņemšanas ir ādas apdegums, brūce, turklāt ir nepieciešami pieci līdz astoņi seansi. Bet, ja ārsts strādā akurāti un filigrāni, izvērtējot pacienta ādas tipu un izvēloties tam atbilstošu lāzera jaudu, principā gan tetovējumu, gan permanento meikapu var noņemt arī bez sekām.»
Sievietes mēģina slēpt
Dr. Jana Janovskas praksē ir ļoti daudz pacientu, kuri grib izlabot tā sauktās jaunības kļūdas. «Jā, to var nosaukt tieši tā, jo pie manis nāk gan vīrieši, gan sievietes, tostarp daudz ārzemnieku, kuri grib noņemt reiz agras jaunības maksimālismā neapdomāti ietetovētus vārdus un uzvārdus. Pārsvarā šādu pacientu vecuma grupa ir no 25 līdz 35 gadiem. Kaut kas ir mainījies viņu psihoemocionālajā stāvoklī, un tetovējums vairs nav vēlams, pat kļuvis par būtisku iemeslu, kas mazina dzīves kvalitāti,» stāsta dermatoloģe, piebilstot, ka atsevišķi pacienti grib arī noņemt tikai daļu no tetovējuma, lai to varētu pārveidot citādu, lai varētu turpināt zīmēt tālāk.
Dermatoloģe ievērojusi, ka daudzas sievietes mēģina slēpt savus tetovējumus. Iespējams, tie veidoti jaunībā, bet vēlāk, vai pēc dzemdībām vai vienkārši pieņemoties svarā un mainoties ķermeņa aprisēm, tie vairs neizskatās tik pievilcīgi kā agrāk, vairs nav estētiski. «Bet viņām ieslēdzas kautrības mehānisms, un viņas par to nerunā. Tāpēc man gribas teikt: mīļās dāmas un arī kungi, viss ir mūsu rokās. Ja vien tetovējums no efekta ir kļuvis par defektu, šo problēmu tagad var atrisināt ātri, veiksmīgi un bez komplikācijām. Protams, rezultāts atkarīgs no ādas tipa, tetovējuma veida, lieluma un tajā izmantotā krāsu daudzuma.»
***
MĀRTIŅA PIEREDZE
Nožēloju, ko tetovēju pusaudža vecumā
Mārtiņš LINĒ, students:
- Pie sava pirmā tetovējuma tiku 13 gadu vecumā. Tajā laikā spēlēju basketbolu, un, skatoties uz saviem elkiem basketbolistiem, kuriem bija vairāki tetovējumi, es gribēju viņiem līdzināties. Mamma par šādu manu ideju, protams, nebija sajūsmā. Un tomēr es sāku meklēt visu iespējamo informāciju cerībā atrast veidu, kā iegūt tetovējumu, kas nav uz mūžu. Un es uzzināju, ka kādā no Vecrīgas saloniem iespējams tikt pie tetovējuma, kurš it kā izbalē 3-5 gadu laikā. Šis variants man derēja, un to akceptēja arī mamma. Jau pēc pāris nedēļām manu apakšstilbu rotāja Jordan logo - cilvēciņš palēcienā ar basketbola bumbu rokās, par ko samaksāju 25 latus. Kā tagad atceros, ka meitene, kura veidoja šo tetovējumu, teica, ka pēc pieciem gadiem no tā nebūs ne vēsts. Ir pagājuši 13 gadi, un tas joprojām ir redzams. Tiesa, stipri pabalējis, bet labi, ka tā. Jo, protams, es arī esmu viens no tiem, kurš nožēlo to, kas uztetovēts pusaudža vecumā. Protams, 13 gadu vecumā likās, ka man tas patiks visu mūžu, bet man nepatika jau pēc pāris gadiem.
Arī pie sava nākamā tetovējuma tiku, kad vēl nebiju sasniedzis pilngadību, - to sev uzdāvināju 17. dzimšanas dienā. Tas bija latīņu teiciens Per aspera ad astra (caur ērkšķiem uz zvaigznēm) rokas iekšpusē starp padusi un elkoni. Ir pagājuši gandrīz desmit gadi, un es nevarētu teikt, ka to nožēloju. Ir dzirdēts sakām, ka tetovējumi ir sava veida atkarība, - tiklīdz tavu ādu rotā viens, jau sāc domāt par nākamo. Arī mani šī sajūta nepameta daudzus gadus, un es zināju, ka nākamais būs kas lielāks un iespaidīgāks. Bet šoreiz biju sev apsolījis, ka, pirms ļaušu kādam ko tetovēt uz savas ādas, būšu rūpīgi izplānojis katru sīkumiņu, katru detaļu. Ilgu laiku sociālajos tīklos aktīvi sekoju līdzi populārākajiem un labākajiem Latvijas tetovētājiem, līdz sapratu, ka nākamo tetovējumu gribu taisīt pie mākslinieka Ulda Pauliņa, kurš strādā salonā Rīgas tinte. Sarakstījis savu ideju uz papīra, savācis uzskates materiālus, sākumā devos uz konsultāciju, un, kad viss bija izrunāts un izplānots, varējām sākt ķerties klāt šim lielajam notikumam - notetovēt visu manu kreiso roku. Nesteidzīgi un apdomīgi nepilna gada laikā esmu realizējis savu ideju, un esmu pārliecināts, ka šie tetovējumi man neapniks visu atlikušo mūžu. Protams, tetovējumi ir sava veida atkarība, jo jau atkal domāju par nākamajiem... Bet es cenšos nesasteigt, lai pēc tam nenāktos nožēlot.
Mans ieteikums jauniešiem: pirms kaut ko tetovējat uz savas ādas, tiešām apdomājiet un rūpīgi izvērtējiet, lai vēlāk nenākas nožēlot. Domāju, šeit vietā ir sakāmvārds: septiņas reizes nomēri un tikai tad griez. Bet vispār es domāju, ka jauniešiem līdz 18 gadu vecumam tetovējumus nevajadzētu taisīt, jo tā ir tikai mirkļa iegriba, vājība, kas turpmākajā dzīvē var izrādīties traucējoša.
***
DER ZINĀT!
• Ar lāzeru neiesaka apstrādāt tetovējumu, kas ir jaunāks par gadu - ja tetovējums uz ādas ir ilgāku laiku, rezultāts būs labāks un ātrāks
• Krāsas izvadīšanas ātrumu un ādas atjaunošanos var ietekmēt individuālas vielmaiņas īpatnības
• Lāzerterapiju var veikt jebkurā vecumā
• Procedūras laikā var būt dedzināšanas sajūta
• Amatieru veidotu tetovējumu likvidēšanai vajadzēs līdz piecām procedūrām, bet profesionāli zīmētu tetovējumu likvidēšanai būs nepieciešamas vidēji 6-12 procedūras (starp procedūrām nepieciešama apmēram astoņu nedēļu pauze)
***
IEVAS PIEREDZE
Emocijas ir tikpat paliekošas
Ieva BRANTE, LNT raidījuma Degpunktā vadītāja:
- Man vienmēr ir patikuši tetovējumi, bet es nekad nebiju iedomājusies, ka tas varētu attiekties arī uz mani. Savu pirmo tetovējumu uztaisīju salīdzinoši nesen - pirms nedaudz vairāk kā diviem gadiem. Tajā laikā arvien vairāk par to domāju, skatījos, kādus zīmējumus taisa citi, līdz pieņēmu lēmumu, ka man arī vajag. Nožēloju pirmās divas stundas pēc tetovējuma uztaisīšanas un no rīta, kad pamodos un ieskatījos spogulī. Domāju, vai tiešām man to vajadzēja... Bet tad es sapratu, ka man īsti nepatīk, jo kaut kā ir par maz. Manuprāt, ļoti sīki tetovējumi, ja tiem nav kādas konkrētas nozīmes, ir bezjēdzīgi. Un, lai arī mans pirmais tetovējums - trīs ziedi uz muguras - bija salīdzinoši liels, man vienalga likās, ka vajag vēl lielāku, ka jāiet plašumā, ka tad izskatīsies labāk.
Pirmajā vasarā es ļoti piedomāju pie tā, kā ģērbties, un man šķita, ka jāmaina garderobe - tāpēc, ka, piemēram, rozā man vairs nepiestāv. Tagad es par to vairs nedomāju - ģērbjos, kā gribu. Un patiesībā ikdienā es savus tetovējumus neredzu, tāpēc par tiem īpaši pat nedomāju.
Jā, protams, arī man ir doma turpināt iesākto, tikai šobrīd vēl nevaru izdomāt, kādā virzienā iet. Tāpēc pagaidām nesteidzos. Ir arī vairāki apstākļi, kas mani attur. Pirmkārt, meistare, pie kuras sāku veidot savus tetovējumus, nedzīvo Latvijā. Otrkārt, tas ir ļoti sāpīgi. Pirmajā reizē ir adrenalīns, kas ļauj sāpes paciest ilgāk, bet ar katru nākamo reizi to izturēt ir arvien grūtāk. Vismaz man tā ir. Un, treškārt, es vēl īsti neesmu pārliecināta, ko gribu.
Maniem tetovējumiem nav nekādas simboliskas nozīmes, jo es neticu, ka, uzzīmējot vienu vai otru zīmējumu, dzīvē kaut kas mainās, notiek labāk vai savādāk. Bet katrs zīmējums man saistās ar ļoti konkrētu dvēseles stāvokli, kādā biju, kad to taisīju. Jā, tā brīža emocionālas izjūtas ir iespiedušās atmiņā tikpat paliekošas kā tetovējumi.