ATTIECĪBAS: Nepazaudēt vienam otru attiecību līkločos

Valentīna diena. Vai spontāni uzdāvināts rožu pušķis radīs prieku, izbrīnu vai varbūt aizdomas, ka partneris grib manipulēt? Iespējams, attieksme atkarīga no tā, kāda situācija sirdslietās ir katram pašam. Šī diena atgādina, ka mēs esam sievietes un vīrieši, ne tikai bērnu vecāki vai kopīgas mājsaimniecības uzturētāji, un neviļus liek aizdomāties par to, vai ikdienas rutīnā un attiecību līkločos šis aspekts nav pazaudēts.

«Katrs var izvēlieties, ko paņemt no tiem vai citiem svētkiem. Februāris dabā ir diezgan tumšs laiks, kad nav citu svētku, un kāpēc lai Valentīna diena nebūtu iemesls papriecāties un vienkārši labi justies kopā?», spriež psiholoģe, ģimenes psihoterapeite, Ģimenes psiholoģijas centra Līna vadītāja Vita Kalniņa.

Der «saskaņot pulksteņus»

Gadās, ka neattaisnojam viens otra gaidas. Piemēram, sievai šī diena šķiet nozīmīga, viņa ir sagatavojusi vīram īpašu dāvanu un gaida to pašu no viņa, bet vīrs par to ir aizmirsis. «Tad svētku prieka vietā var saņemt milzīgu aizvainojumu un pārmetumu gūzmu. Veltīgās gaidas, vilšanos un pārmetumus varētu aiztaupīt, laikus pārrunājot ar savu partneri - ko tu domā par šiem svētkiem, vai un kā mēs tos svinēsim,» komentē psiholoģe. «Reizēm aiz runām par to, ka šie svētki ir muļķīgi un bezjēdzīgi, slēpjas arī rūgtums un aizvainojums pret dzīvi vai vienam pret otru, piemēram, vecākās paaudzes pārim, kuram partnerattiecības palikušas tikai vecāku līmenī. Viņi viens otru sauc par mammu un tēti, nevis vārdos, dzīvo atsevišķās istabās, it kā tas būtu kaut kas nepieņemams - būt kopā kā pārim, skatīties vienam uz otru kā sievietei un vīrietim. Bet arī senioru pāris, kuram visas dienas ir vienādas, šoreiz varētu kaut vai uzziest uz cepuma ievārījumu, pagatavot kādu īpašu tēju, un - redz, mēs arī šodien sajutīsimies jauni!»

Dzirkstelīte...

Diezgan bieži jauniem pāriem citi novēl nepazaudēt attiecībās dzirkstelīti. Dažs ar dzirkstelītes zudumu pamato attiecību izbeigšanu. «Ja tāds pāris būtu pie manis atnācis, es noteikti jautātu precīzāk, ko viņi ar to domā, ko sagaida, bet nesaņem viens no otra, jo katrs šajā vārdā var ietvert citu nozīmi,» saka V. Kalniņa. «Pāra attiecības sākas ar iemīlēšanās fāzi - un tas ir skaisti, bet iemīlēšanās fāze nevar būt mūžīga. Attiecības mainās savā kvalitātē, iet arī cauri noteiktām krīzēm un nobriest, mīlestība ar laiku kļūst citāda. Sākumā ir ārkārtīgi interesanti un saistoši iepazīt pilnīgi jaunu cilvēku un atklāt, ka abiem ir kaut kas līdzīgs, - tieši tas dod attiecību veidošanai vajadzīgo drošības sajūtu. Un noteikti ir arī kaut kas atšķirīgs, ko partneri ar aizrautību pēta un kas liekas tik īpašs un bagātinošs arī pašiem, bet, laikam ejot, reizēm tieši atšķirīgais kļūst kaitinošs. Atgriezties iemīlēšanās laikā, kad organisms ir arī zināmu hormonālu pārmaiņu varā, nav iespējams, bet ir ārkārtīgi būtiski saglabāt interesi vienam par otru. Tas nenozīmē, ka vienam par otru jāzina katrs sīkums, ka jābūt tikai kopīgiem draugiem un kopīgām interesēm. Es parasti pāriem saku, ka katram ir jākopj savs atsevišķais dārziņš un tad atkal jāsatiekas kopīgajā dārziņā, un tā informācija, kas nāk no atsevišķā, ir arī ļoti piesaistoša kopīgajā.»

Izaicinājumi

Attiecībās netrūkst dažādu pārbaudījumu. «Viens no tiem ir laiks, kad pāris sāk dzīvot kopā,» stāsta psiholoģe. «Daži to sāk jau ļoti drīz pēc iepazīšanās, līdz ar to viņi pārejas brīdi no randiņu perioda uz dzīvošanu kopā nemaz īsti neizjūt. Bet, ja randiņu periods ir bijis, tad kopīgā sadzīve ir zināms izaicinājums. Katram ir savi ieradumi un priekšstats par to, kā pareizi visu organizēt, un tas prasa spēju adaptēties, atrast vidusceļu. Tas varbūt nav tik sarežģīti, ja jūtas vienam pret otru ir spēcīgas, jo partneri tik ļoti grib būt kopā, ka ir ar mieru piekāpties sadzīviskās lietās.

Nākamais ļoti lielais pārbaudījums pāra attiecībās ir bērniņa ienākšana. Tam daudzi nav gatavi. Topošo vecāku nodarbībās vairāk akcentē gatavošanos grūtniecībai un dzemdībām, un liekas - kad bērns piedzims, tad viss būs tikai brīnišķīgi. Bet tas ir tiešām sarežģīts laiks, jo bērns prasa ļoti daudz uzmanības, vecāki ir pārguruši, vajag iejusties bērnā un nav vairs spēka iejusties otrā. Pāra attiecības paliek novārtā, un rodas aizvainojums. Jo tas lielāks, jo lielāka savstarpējā agresija, prasības, pārmetumi. Jautājums - vai mēs viens otram joprojām esam prioritāte? Ja kāds ir tava prioritāte, tad tu ar viņu regulāri pavadi kopā laiku. Ja tev nekad nav tam laika, partnerim rodas šaubas, vai tiešām tu viņu mīli.

Ir mērķtiecīgi jākopj kopīgās intereses. Ja tādu vairs nav, attiecības nonāk krīzē un nedod piepildījumu. Un cilvēki sāk veidot attiecības ar kādu trešo. Tā var būt gan neuzticība klasiskā nozīmē, gan vīra pārmērīga nodošanās darbam vai kādam hobijam, sievas pārspīlētas rūpes par bērniem. Būtībā viņi viens otru ir pazaudējuši.»

Trīs svarīgi aspekti

«Pāri funkcionē trīs attiecību līmeņos,» skaidro psihoterapeite. «Viens ir sadzīviskais - kā tiek galā ar praktisko pusi, kā tērē naudu, kur dzīvo, kā pavada brīvdienas. Otrs ir vecāku līmenis - kā pāris aprūpē un audzina bērnus, vai spēj vienoties par pamatnostādnēm. Trešais līmenis, kas bieži vien ar bērnu ienākšanu tiek pamests novārtā, ir sievietes - vīrieša attiecību līmenis, varētu teikt - mīļāko līmenis, kuri alkst arī pieskārienus, grib parunāties, pabūt kopā bez kaut kādām gaidām un prasībām, bez problēmu risināšanas. Pāra ikdienā ir jābūt šādām salām, lai varētu vienkārši jauki pabūt divatā. Ja tādu nav, vīrieša - sievietes attiecības saņem ļoti maz enerģijas, veidojas aizvainojumi un iekšēja pamestības izjūta. Es reizēm pāriem tā arī saku: ja neplūst enerģija visos trijos šajos aspektos, tad pēc analoģijas ar asinsriti var teikt - plūsma nav brīva un sekas ir attiecību infarkts.»

Neļaujiet karam ieilgt

Cilvēki var būt ļoti agresīvi viens pret otru ne tikai fiziski, bet arī vārdos. « Atliek vienu reizi nosaukt otru, piemēram, par stulbeni, un durvis agresijai ir vaļā, katrā nākamajā reizē kļūst arvien vieglāk to pateikt, arvien ātrāk tas nāk un arvien spēcīgāks vārds ir jālieto, jo iepriekšējais jau vairs nesāp tik ļoti, bet mērķis ir sāpināt. Ja pāris jau ir iegājis tādā cīņā, kurš kuru piebeigs ar vārdiem, tad atpakaļceļš ir sāpīgs un varbūt pašu spēkiem neveicams,» situāciju raksturo psihoterapeite. «Ārkārtīgi spēcīgs, dziļi ievainojošs instruments ir arī otra cilvēka ignorēšana, nerunāšana ar viņu, izturēšanās kā pret tukšu vietu. Mēs to saucam par pasīvo agresiju. Jo īsāks laiks ir pavadīts karā, jo vieglāk ir atgūties; jo ilgāks, jo rehabilitācijas process sarežģītāks un reizēm jau vairs neiespējams. Iesaku sākt ar kopā pavadītu laiku. Nevis skaidrot, kurš kuru sāpināja un kurš bija vainīgs, nevis nodarboties ar kādu problēmu risināšanu, bet vienkārši mēģināt atkal sākt interesēties vienam par otru: kas tev patīk, kas interesē, ko mēs varētu kopā garšīgu apēst, kādu filmu noskatīties? Ja abi pāra dalībnieki ilgstoši konfliktējuši vai ignorējuši viens otru, tad iesaku sākt ar 20 minūtēm, jo divas stundas vienam ar otru viņiem jau ir kā cietumā.

Pēdējā laikā arvien vairāk pāru šādā situācijā vēršas pie ģimenes psihoterapeita. Palīdzību meklē drosmīgi cilvēki, kuri gatavi par savām problēmām stāstīt kādam no malas, jo viņš varbūt ieraudzīs to, ko paši nesaskata. Pirmais nosacījums - glābt attiecības jāvēlas abiem. Gribu uzsvērt - jo drīzāk viņi atnāks, jo lielākas iespējas, ka izdosies tikt atpakaļ uz ceļa. Terapeits nevar atdot cilvēkiem mīlestību, ko paši aprakuši, bet kopā ar viņiem mēģina saprast, kas ir tas, kas šobrīd nefunkcionē, un vai ir kādi kopīgi spēki, lai to atgūtu.»

Pārrunāt un vienoties

Sarežģījumus pāra attiecībās var radīt arī darba un sadzīves pienākumi. «Ja kāds no abiem strādā mājās, jābūt skaidri nodalītam laikam un vietai, kur tieši tas tiek darīts. Ja nevar nošķirt darbu no privātās dzīves, strādājot mājās, tad tā kļūst par problēmu, kas veicina izdegšanu un, protams, ietekmē arī pāra attiecības. Ja gultā cilvēki mīlējas un turpat raksta darba atskaites, ja virtuvē ar vienu roku maisa katlā zupu, bet otrā tur telefonu un risina darba sarunas - tā var būt izņēmuma situācija, bet, ja tā kļūst par ierastu lietu gadu garumā, tad tiešām ir ļoti apgrūtinoša un attiecībām neatliek laika. Partnerattiecību pārkāpums ir arī viņa pārslogošana ar nebūšanām darbā. Reizēm var dalīties un saņemt atbalstu, bet ar laiku otrs vienkārši nespēj vairs klausīties, tas pārāk piesārņo attiecības, un mazinās vēlme būt kopā ar šo cilvēku intīmā līmenī,» skaidro psiholoģe. «Ģimenē, gandrīz tāpat kā darbā, katram ir jābūt saviem pienākumiem, ir ļoti skaidri jāpārrunā, kādu atbildību katrs uzņemas kaut vai uz noteiktu laiku, ko sagaida viens no otra. Agrāk vīra un sievas pienākumu sadale mājas dzīvē bija diezgan skaidra, bet mūsdienās, kad būtībā abi var darīt visu, ir ļoti svarīgi to atrunāt. Kad piedzimst bērniņš, lomu sadalījums bieži vien atgriežas klasiskajā modelī. Ja tas netiek pārrunāts, sievietes jūtas ļoti aizvainotas, ka pēkšņi jākļūst par mājsaimniecēm, lai gan līdz tam viņām bijusi sava karjera, izaugsme un hobiji. Pāra attiecības nevar sastāvēt tikai no emocijām. Ja abi arī palaikam nesanāks kopā un lietišķi neapspriedīs, kā organizēt savu dzīvi, tā var ievirzīties destruktīvā gultnē.».