PRAKTISKI PADOMI, kā apkarot kurmjus dārzā

Iz­e­jot dār­zā, pēk­šņi pār­steidz ap­vī­tu­ši zie­di un dār­ze­ņi? Aug­ļu krū­mi sā­ku­ši nī­ku­ļot? Pa­vē­ro­jiet rū­pī­gi, vai ze­mes virs­kār­tā vie­tu­mis nav uz­ra­du­šās ir­de­nas ze­mes ču­pas. Tad kļūs skaidrs, ka, slie­kas me­dī­jot, au­gu sak­nes sa­raus­tī­jis sī­kais plē­so­ņa kur­mis.

Diez vai kā­du spēj mie­ri­nāt do­ma, ka kur­mju nav vie­nī­gi Ant­ark­tī­dā. Pa me­žiem un dār­ziem vi­sā pa­sau­lē ne­mi­tī­gi ra­kā­jas ap­mē­ram 40 su­gu pār­stāv­ji.

Šķiet, 120-165 mi­li­met­rus ga­rie un 70-119 gra­mu sma­gie dzīv­nie­ci­ņi sam­tai­na­jos ka­žo­kos ir mū­žī­gi. Jau mū­su ēras 350. ga­dā Ro­mā iz­dots de­krēts, kas pa­re­dzē­ja kat­rā vīn­ogu­lā­ju plan­tā­ci­jā un ar­ti­šo­ku lau­kā tu­rēt ka­ķus, lai tie ka­ro­tu ar kur­mjiem un pe­lēm. Cī­ņā ar sī­ka­jiem grau­zē­jiem ne­at­pa­li­ka arī Krie­vi­jas ca­rie­ne Kat­rī­na II, ie­sa­kot kur­mju ra­ku­mus aiz­bāzt ar ķip­lo­ku, sī­po­lu un kam­pa­ra mai­sī­ju­mu. Vēl viens vi­ņas pa­doms ro­si­nā­ja ejas no­blo­ķēt ar ka­ņep­ju stieb­riem, ku­ri pūs­tot aiz­bai­dī­tu vi­su dzī­vo ra­dī­bu.

Pre­ti­nieks jā­pa­zīst

Kur­mji arī ne­guļ zie­mas mie­gā. Ma­zie plē­so­ņas ir no­mo­dā au­gu ga­du. Dārz­kop­jus žē­lī­gi mal­di­na kūs­to­šais sniegs, pie­se­dzot kur­mju au­go­šās ak­ti­vi­tā­tes. Ne­aiz­mir­stiet, ka mē­ne­sī viens ņip­rais ra­cējs spēj dār­za saim­nie­kus ie­prie­ci­nāt ar 50-100 ze­mes ču­pām.

Ag­rais pa­va­sa­ris ir kur­mju kā­zu laiks. Ne­pa­ies ne 40 die­nu, kad di­vu met­ru dzi­ļu­mā ar sau­su zā­li un čauk­sto­šām la­pām iz­o­de­rē­ta­jā kur­mja ligz­dā sai­mei pie­vie­no­sies di­vi līdz pat de­vi­ņi ma­zi kur­mī­ši. Ja sā­ku­mā ma­zie dzī­vo­jas drau­dzī­gi, čiep­stē­da­mi kā cā­lē­ni, tad pēc se­šām ne­dē­ļām jau­nā pa­au­dze vairs ne ar ko ne­at­šķir­sies no ve­cā­kiem, kļūs­tot par nīg­riem vien­pat­ņiem, kas aiz­ro­kas katrs uz sa­vu pu­si. Ma­za­jiem jā­rau­gās, lai kur­mju tē­tim ne­uz­nāk­tu ne­o­ma, jo tad ģi­me­nes gal­va var ap­ēst gan sa­vus ma­zu­ļus, gan mā­tī­ti. Gla­dia­to­ru cie­nī­gas cī­ņas no­ri­si­nās, ja šau­rā ejā sa­tie­kas di­vi tē­vi­ņi, tad sā­kas cī­ņa uz dzī­vī­bu un nā­vi. Bal­vā uz­ko­da - vēl sil­tais naid­nieks.

Aug­sni kur­mis ir­di­na ar de­gu­nu, ce­ļu at­brī­vo­jot ar ķe­pām. Čet­ros līdz se­šos ga­dos tiek iz­rak­ti ki­lo­met­riem ga­ri pa­ze­mes tu­ne­ļi (vie­nā dien­nak­tī cen­tī­gais ra­cējs spēj pie­vā­rēt līdz 60 m). Ir­de­nā aug­snē kur­mis des­mit mi­nū­tēs būs aiz­ra­cies met­ru tā­lāk. Sa­vās da­rī­ša­nās ma­zais ne­kriet­ne­lis te­ka­lē ar āt­ru­mu 25 met­ri mi­nū­tē. Ejai nav jā­būt pla­tai, jo kur­mji pa sa­viem la­bi­rin­tiem spēj pār­vie­to­ties arī, ie­slē­dzot at­pa­kaļ­gai­tu. Alu la­bi­rin­tā, kas stiep­jas dzi­ļu­mā no da­žiem des­mi­tiem cen­ti­met­ru līdz pat di­viem met­riem, kur­mim ir pa­šam sa­vi pie­lie­ka­mie, pil­ni ar dzī­vām, pa­ra­li­zē­tām slie­kām. Kur­mja dzie­dze­ri iz­da­la aro­mā­tu, kas pie­vi­li­na slie­kas pa­šas. Ēde­lī­gais sī­ka­ļa ba­ro­jas pie­cas līdz se­šas rei­zes die­nā, pa star­pām sal­di no­snau­žo­ties. Vie­nā ēdien­rei­zē kur­mis no­tie­sā 20 līdz 22 gra­mus slie­ku. Kor­pu­lents simt­gra­mīgs kur­mis ga­dā spēj no­tie­sāt ap­mē­ram 20 ki­lo­gra­mus slie­ku. Lai ba­gā­ti­nā­tu ēdien­kar­ti, gar­du mu­ti tiek no­grauz­ta arī kā­da alā ie­kri­tu­si pe­le, ie­mal­dī­ju­sies var­de vai ziņ­kā­rī­ga čūs­ka.

Vai­rā­kas rei­zes ga­dā kur­mji mai­na ka­žo­kus, jo smil­šai­na­jās ejās tie āt­ri no­val­kā­jas. Vēl pa­gā­ju­ša­jā gad­sim­tā luk­sus­pre­ce bi­ja kurmj­ādas ka­žo­ki. Vēl se­nāk to­pā skai­tī­jās pie­lī­mē­tas uz­a­cis no kurmj­ādas strē­me­lī­tēm.

Zī­dai­no ra­cē­ja ka­žo­ku prot no­vēr­tēt arī blu­sas un ēr­ces. Sam­tai­nie plē­so­ņas mēdz pār­nē­sāt bīs­ta­mas in­fek­ci­jas - tu­la­rē­mi­ju un pi­rop­laz­mo­zi, kas var būt nā­vē­jo­šas ai­tām un mā­jas mī­lu­ļiem. Lai pa­ze­mē iz­dzī­vo­tu, kur­mja asi­nīs ir pa­aug­sti­nāts he­mo­glo­bī­na dau­dzums, kas vi­ņu pa­ze­mes la­bi­rin­tos pa­sar­gā no skā­bek­ļa ba­da. Sa­lī­dzi­nā­ju­mā ar cil­vē­ku kur­mji ir kat­ra zob­ār­sta sap­nis, jo vi­ņiem ir 44 zo­bi.

Cī­ņa ar vēj­dzir­na­vām

Lai kur­mjus ne­ie­lais­tu dār­zā, to var pār­vērst cie­tok­snī, vis­ap­kārt vie­na līdz 1,5 met­ru dzi­ļu­mā ie­ro­kot grau­zē­jiem ne­caur­eja­mu ma­te­ri­ā­lu (li­no­le­ju, skār­da plāk­snes u. c.). Pie­re­dzē­ju­ši dārz­kop­ji ie­sa­ka ap­kārt aiz­sar­gā­ja­ma­jai te­ri­to­ri­jai sa­stā­dīt vai nu mel­nās krū­mu pu­pas, vai fri­ti­lā­ri­jas, jo to spe­ci­fis­kā smar­ža kur­mja smal­ka­jam de­gu­nam liek sa­vieb­ties.

Ja iz­do­das no­teikt, ku­ra kur­mja eja tiek bie­ži iz­man­to­ta, tās vi­dū var iz­rakt bed­ri un ta­jā ie­likt trau­ku ar ūde­ni, no­teik­ti to ap­se­dzot. Sa­jū­tot, ka ejā mai­nī­ju­sies gai­sa plūs­ma, kur­mis steig­sies bo­jā­ju­mu no­vērst. Tā būs pē­dē­jā pel­de pa­ze­mes pi­rā­ta dzī­vē. Ne­prāts ir kur­mjus ap­ka­rot, ze­mē no­va­dot strā­vu. Tā līdz ar kur­mi var no­beigt arī se­vi.

Ze­mes ra­cē­jam ir di­vas vā­jās vie­tas, lie­lis­kā dzir­de un ne­vai­no­ja­mā oža. Lai sa­mai­tā­tu kur­mja ožu, lau­kos jau iz­se­nis ma­zās va­ja­dzī­bas mē­dza no­kār­tot kur­mja ra­ku­mos. Jau­no lai­ku pa­ņē­miens ir de­fek­tu pār­vērst par efek­tu, tas ir, vi­su zie­mu ko­lek­ci­o­nē­jot iz­smē­ķus ar no­lauz­tiem fil­triem. Kur­mju tra­ku­mam sā­ko­ties, tos da­žas die­nas pa­mēr­cē ūde­nī un ar smir­dī­go ma­su aiz­bāž kur­mju ejas.

Ko vien cil­vē­ki nav iz­man­to­ju­ši, gan pet­ro­le­jā un so­ļar­kā, gan pi­ķī sa­mēr­cē­tas lu­pa­tas kur­mju alās. Mo­to­ri­zē­tie dār­zu īpaš­nie­ki gan iz­plū­des gā­zes, gan no­tek­ūde­ņu strau­mes la­bi­rin­tos plū­di­nā­ju­ši. Kur­mji cie­nā­ti arī ar dī­zeļ­deg­vie­lu, pet­ro­le­ju, sāls­ūde­ni, li­zo­lu un ka­ņe­pēm. Alās bāz­tas pu­vu­šas siļ­ķu gal­vas un žā­vē­tas reņ­ģes, kur­mjiem pie­dā­vā­ti arī vit­amī­nu kok­tei­ļi no sī­po­liem un ķip­lo­kiem.

Da­ži dārz­kop­ji pa­ma­nī­ju­ši, ka kur­mji at­stāj te­ri­to­ri­ju, kur mas­tā plī­vo ka­rogs. Lai­kam jau ne­pa­tīk, kā vē­jā vib­rē kāts un pret mas­tu si­tas ka­ro­ga auk­la. Da­žas te­ri­to­ri­jas veik­smī­gi at­ka­ro­ju­šas bio­lo­ģis­kās at­tī­rī­ša­nas ie­kār­tas, ku­rās au­gu dien­nak­ti ven­ti­la­tors bur­bu­ļo­dams rū­pē­jas, lai bak­tē­ri­jām ne­trūk­tu skā­bek­ļa. Ci­tiem lie­ti no­der tuk­šas alus pu­de­les, ie­rak­tas ze­mē 45 grā­du leņ­ķī tā, lai ti­kai kak­li­ņi pa­lik­tu ārā. Da­ži kur­mji no vi­sa ie­teik­tā bai­dās, ci­tiem tas ir vien­al­ga.

Ra­žo­tā­ji pie­dā­vā

Pa­lī­gos dārz­kop­jiem pie­tei­ku­šies arī ra­žo­tā­ji. Spe­ci­a­li­zē­ta­jos vei­ka­los cī­ņai ar kur­mjiem pie­dā­vā, sā­kot ar da­žā­dām la­ma­tām un bei­dzot ar ķī­mis­kiem pre­pa­rā­tiem. Kā dro­šu lī­dzek­li pār­de­vē­ji ie­sa­ka arī da­žā­das ul­tra­ska­ņas ie­rī­ces, kas at­bai­da žur­kas, pe­les un kur­mjus, ne­kai­tē­jot nedz cil­vē­kiem, nedz māj­dzīv­nie­kiem un put­niem. Jā­sa­ka, vib­rē­jo­šās uz­pa­rik­tes kur­mjiem ir pil­nī­gi vien­al­dzī­gas - vi­ņi cen­tī­gi rok gan bla­kus dzelz­ce­ļa uz­bē­ru­mam, gan liel­ce­ļa ma­lās. Ul­tra­ska­ņu gan ne­cieš kur­mju ēdien­kar­te - slie­kas, kas ar stei­gu pa­met vib­rē­jo­šo aug­sni, un kur­mjiem ne­at­liek ne­kas cits, kā uz­ti­cī­gi čā­pot pa­kaļ sa­vai ēd­ma­ņai.

Pri­mi­tī­vā­kais pa­ņē­miens ir la­ma­ti­ņas, gan tā­das, kas kur­mi at­stāj dzī­vu, gan tā­das, kas jau­tā­ju­mu at­ri­si­na sak­nē. Ra­di­kā­lā­kās iz­man­to­jot, jā­rē­ķi­nās, ka re­zul­tāts diez cik es­tē­tis­ki ne­iz­ska­tās (it se­viš­ķi par to jā­do­mā tad, ja ģi­me­nē ir ma­zi bēr­ni). Tad jau la­bāk vec­tē­vam uz­ti­cēt kur­mju me­dī­bas ar trīs­lit­ra bur­kām. Jā­at­ce­ras, ka pil­nī­gi jau­nās la­ma­tās ie­kri­tīs vie­nī­gi iz­ci­li ne­uz­ma­nīgs kur­mis, jo pie­sar­dzī­gā­kos at­bai­dīs gan tī­ro ro­ku aro­māts, gan sa­eļ­ļo­to la­ma­ti­ņu sma­ka. La­ma­tas jā­uz­stā­da ar smil­šai­niem cim­diem, arī pa­šas kār­tī­gi jā­sa­smē­rē ar ze­mi. Ne­kad ne­lie­ciet la­ma­tas ir­de­nā aug­snē, kur­mja smal­kais de­guns sa­ju­tīs ze­mes pre­tes­tī­bu, un viņš mie­rī­gi aiz­rak­sies ga­rām.

Ja vē­la­ties, vie­tā, kur tu­vā­ka­jā nā­kot­nē ne­au­dzē­siet ne­ko ēda­mu, kur­mju at­bai­dī­ša­nai vai iz­nī­ci­nā­ša­nai var ie­gā­dā­ties arī daudz­vei­dī­gus ķī­mis­kus pre­pa­rā­tus.

Cī­ņā ar kur­mjiem vi­si lī­dzek­ļi la­bi, ti­kai viens vie­nīgs ir 100% drošs, un tie ir stār­ķi, kas prot no­vēr­tēt ma­zos he­mo­glo­bī­na pī­rā­dzi­ņus.