KĀ SEV PALĪDZĒT: No­māk­tī­ba va­sa­rā. Ga­dās arī tā

Līdz­te­kus zie­mas mie­gai­nī­bai, ru­dens sē­rī­gu­mam un pa­va­sa­ra no­gu­ru­mam past­āv arī va­sa­ras no­māk­tī­ba. Ja kāds, ne­rau­go­ties uz sil­to ga­da­lai­ku, at­va­ļi­nā­ju­mu, vi­ta­mī­nu pil­niem dār­ziem un ma­zā­kiem ko­mu­nā­la­jiem rē­ķi­niem, to­mēr jū­tas skumjš, kaut arī vi­ņu ne­kā­das acīm­re­dza­mas lik­stas nav pie­mek­lē­ju­šas, tad viņš šķiet ne­rik­tīgs līdz­cil­vē­kiem, ku­ri līk­smi bau­da va­sa­ru, un arī pats sev. Ja no­māk­tī­ba ie­ilgst, pro­tams, jā­mek­lē ār­sta pa­doms, bet var­būt tai ir pa­vi­sam vien­kāršs iz­skaid­ro­jums.

Iz­jaukts dien­nakts ritms

Tas bie­ži ga­dās cil­vē­kiem, ku­ri de­vu­šies ce­ļo­ju­mā, šķēr­so­jot vai­rā­kas lai­ka jos­las. Viens to pār­dzī­vo bez īpa­šām se­kām, bet cits vēl il­gi ne­var at­tap­ties. Bet da­žam, kā iz­rā­dās, nav pat ne­kur jā­ce­ļo - pie­tiek ar to, ka die­nas ir ga­ras un sau­lai­nas, bet nak­tis - īsas. Šā­dā si­tu­āci­jā viņš ne­var gu­lēt, ce­ļas ag­ri, do­das pie mie­ra vē­lu, or­ga­nisms iz­da­la vai­rāk stre­sa hor­mo­na kor­ti­zo­la, cil­vēks jū­tas uz­bu­di­nāts, sa­traukts, pār­lie­ku emo­ci­onā­li jū­tīgs, iz­sists no slie­dēm, viņš zau­dē ēst­gri­bu, ne­var kon­cen­trē­ties dar­bam. Daž­reiz pa­līdz stin­gra die­nas re­žī­ma ie­vē­ro­ša­na, klu­sums un bie­zi jo bie­zi aiz­ka­ri gu­ļam­is­ta­bā. Ja ne­iz­do­das tikt ar si­tu­āci­ju ga­lā, ir vērts iet pie ār­sta.

No­gur­di­nā­ju­si kņa­da

Ie­ce­rot sa­vas va­sa­ras ak­ti­vi­tā­tes, dau­dziem gri­bas, lai tā bū­tu jaut­ra un krā­sai­na. At­rak­ci­ju par­ka ap­mek­lē­ša­na, fes­ti­vā­li, bal­lī­tes, ugu­ņo­ša­na, iz­klai­des pa­sā­ku­mi bēr­niem, ga­da­tir­gu un tir­dzi­ņu ap­brau­kā­ša­na šķiet tik in­te­re­san­ta un pie­vil­cī­ga, ka lie­kas - tās ne­var būt par daudz. Bet diem­žēl var gan. Vi­sā ša­jā pa­sā­ku­mu vir­pu­lī no­teik­ti jā­iep­lā­no arī kā­di klu­sā­ki brī­ži ar mie­rī­gām no­dar­bēm un ie­klau­sī­ša­nos se­vī. No­de­rēs past­ai­ga gar jū­ru, grā­ma­tas vai žur­nā­la pa­la­sī­ša­na šū­puļ­krēs­lā, ja pa­tīk - kāds vien­kāršs rok­darbs vai dār­za dar­biņš u.c. Un no­teik­ti jā­at­rod laiks nor­mā­li iz­gu­lē­ties, der arī kaut ne­daudz ie­ro­be­žot sa­vas ak­ti­vi­tā­tes so­ci­āla­jos tīk­los, at­teik­ties no ska­ļas mū­zi­kas un sprie­dzes fil­mām, stin­grāk kon­tro­lēt sa­vu ka­fi­jas, tē­jas, ener­ģi­jas dzē­rie­nu un sal­du­mu pa­tē­ri­ņu.

Trūkst vie­nat­nes brī­žu

Rei­zēm va­sa­ras se­zo­na iz­vēr­šas pā­rāk sa­bied­ris­ka - ir at­va­ļi­nā­jums, jūs ne­ejat uz dar­bu, bēr­ni ne­iet uz sko­lu, jūs vai­rāk tie­ka­ties ar drau­giem un, ie­spē­jams, vie­sos ie­ro­das arī ra­di­nie­ki no tā­lām zem­ēm. Vi­su lai­ku jā­do­mā, ko pa­sākt, kā or­ga­ni­zēt vie­su uz­ņem­ša­nu un sa­gā­dāt vi­ņiem prie­ku, vien­lai­kus pa­tu­rot prā­tā ve­se­lu kau­dzi prak­tis­ku lie­tu un ne­aiz­mir­stot pie­vēr­sties arī bēr­niem. Re­zul­tā­tā ne­at­liek lai­ka pa­būt vie­nat­nē ar se­vi, cil­vēks jūt, ka at­va­ļi­nā­jums kļūst ap­grū­ti­nošs un vairs ne­vie­nu ne­gri­bas re­dzēt, ta­ču vi­su lai­ku jā­smai­da, jā­tēr­zē, kaut kur jā­zva­na, vēl kaut kur jā­do­das. Klu­sī­bā uz­nāk skum­jas un il­gas pēc pa­ras­tās dar­ba ik­die­nas, kas šķi­ta tik pe­lē­ka, bet kur to­mēr at­li­ka lai­ka vie­nat­nei - ne­stei­dzī­gai rī­ta ka­fi­jai, kad bēr­ni pa­lais­ti uz sko­lu, ma­zai past­ai­gai dar­ba pār­trau­ku­mā, pa­sē­dē­ša­nai van­nā ar ēte­ris­ko eļ­ļu pie­de­vu, kār­tē­jam se­ri­āla tur­pi­nā­ju­mam. Tā nav lai­ka no­si­ša­na. Vie­nat­nes brī­ži pa­līdz sa­gla­bāt ga­rī­go līdz­sva­ru, tā­pēc jā­cen­šas tā­dus sev iz­brī­vēt. Ja ne ci­tā­di, sē­die­ties uz div­ri­te­ņa un do­die­ties uz stun­di­ņu ne­zi­nā­mā vir­zie­nā vai arī aize­jiet vie­nat­nē uz ki­no, ie­sa­ka ame­ri­kā­ņu psiho­lo­gi. Pil­nī­gi no­teik­ti ir arī ci­ti vei­di, kā iz­ka­rot sev brī­ti­ņu vie­nat­nes.

At­va­ļi­nā­ju­ma upu­rē­ša­na dar­bam

Es ne­va­ru iet at­va­ļi­nā­ju­mā, jo dar­bā bez ma­nis ne­var iz­tikt - ja cil­vēks tā uz­ska­ta, tad viņš, ļo­ti ie­spē­jams, va­sa­rā jū­tas no­mākts, ne­daudz dus­mīgs, par kaut ko klu­sī­bā aiz­vai­nots. Pus­e ko­lē­ģu ir at­va­ļi­nā­ju­mā, bet viņš strā­dā un strā­dā, gal­vu ne­pa­cel­dams. Sta­tis­ti­ka lie­ci­na, ka tiem, ku­ri iz­man­to at­va­ļi­nā­ju­mu, ir la­bā­ka ve­se­lī­ba un, lai cik dī­vai­ni tas bū­tu, arī priekš­nie­cī­ba vi­ņus cie­na vai­rāk ne­kā tos, ku­ri ik brī­di sa­sto­pa­mi dar­bā. Tā­tad pār­strā­dā­ša­nās ne­tiks at­zi­nī­gi no­vēr­tē­ta. At­va­ļi­nā­jums ir pel­nīts - iz­man­to to ar tī­ru sirds­ap­zi­ņu un ne­lau­zi gal­vu par to, kā ci­ti tiek ga­lā bez te­vis. Gan jau vi­ņi tiek. Tur­klāt pēc at­pū­tas darbs vei­cas rai­tāk un ra­do­šāk.

Ne­at­tais­no­ju­šās gai­das

Daž­reiz par no­māk­tī­bas cē­lo­ni var kļūt arī tas, ka cil­vēks ļo­ti gai­dī­jis va­sa­ru, at­va­ļi­nā­ju­mu, iz­tē­lo­jies, cik jau­ki būs, kad spī­dēs sau­le, kā vi­sa ģi­me­ne bau­dīs sal­dē­ju­mu, kat­ru die­nu plun­čā­sies jū­rā, la­sīs me­žā gar­das, su­lī­gas mel­le­nes. Bet var iz­rā­dī­ties, ka laiks ir lie­tains; do­mā­jot par sal­dē­ju­mu, uz­me­tas zos­āda, jū­rā ūdens ban­go­jas glu­ži le­dains, me­žā mel­le­ņu nav, jo tām ap­sa­lu­ši zie­di, tur­klāt ne­žē­lī­gi uz­brūk kniš­ļi, bēr­ni činkst, ka gri­bot mā­jās pie da­to­ra, un ot­ra pus­īte arī ne­iz­rā­da ne­kā­du en­tu­zi­as­mu. Psiho­lo­gi ie­sa­ka vi­su tik strik­ti ne­sa­plā­not un būt ga­ta­viem mai­nīt sa­vus no­do­mus at­ka­rī­bā no lai­ka ap­stāk­ļiem un ci­tiem fak­to­riem, ku­rus nav ie­spē­jams ne pa­re­dzēt, ne ie­tek­mēt.

Sa­cen­sī­ba so­ci­āla­jos tīk­los

Ar­vien vai­rāk cil­vē­ku greiz­sir­dī­gi se­ko tam, kā ci­ti so­ci­āla­jos tīk­los di­žo­jas ar sa­viem ce­ļo­ju­miem, ju­bi­le­jām, dār­ziem, bēr­niem, māj­dzīv­nie­kiem un daudz ko ci­tu. Ļau­jo­ties šīm jū­tām, sāk lik­ties, ka ci­tiem viss ir la­bāks, un skau­dī­ba ra­da ne­mie­ru, sa­bo­jā prie­ku par to, kas ir tev pa­šam, tu ne­va­ri vi­ņus pār­trum­pot, un pa­ma­zām pār­ņem no­māk­tī­ba. Bet ir ta­ču zi­nāms, ka tas, kā cil­vē­ki po­zi­ci­onē se­vi so­ci­āla­jos tīk­los, mēdz kra­si at­šķir­ties no tā, kas ir dzī­ves īs­te­nī­bā. Tur nav stās­tīts par vi­ņu ģi­me­nes skan­dā­liem, pa­rā­diem, al­ko­ho­la pro­blē­mām un ci­tām dzī­ves ne­gā­ci­jām. Pa­tie­sī­bā ne­viens nav per­fekts. Tu va­ri no re­dzē­tā aiz­gūt ide­jas, ja vē­lies. Bet, ja tas tev liek vie­nī­gi iz­just dep­re­sī­vu no­ska­ņo­ju­mu, tad la­bāk tu­ries tā­lāk no da­to­ra un bau­di va­sa­ru pats sa­vā sti­lā, ne­sa­lī­dzi­no­ties ar ci­tiem.

Ne­ap­mie­ri­nā­tī­ba ar sa­vu ār­ie­ni

Va­sa­rā, kad jā­ģēr­bjas plā­nāk, nā­kas vai­rāk at­segt ķer­me­ni, arī tās da­ļas, ku­ras mēs lab­prāt ne­vie­nam ne­rā­dī­tu, jo tās ir tā­lu no vis­pār­pie­ņem­tā ide­āla. Arī tas ir pa­mats drū­mam no­ska­ņo­ju­mam. Pras­mī­gi iz­vē­lo­ties ap­ģēr­bu, var daudz ko no­tu­šēt, un pat ja ne­var - ik­viens ta­ču ir tāds, kāds viņš ir. Ne­va­jag se­vi sa­lī­dzi­nāt ar ci­tiem. Ja nu kat­rā zi­ņā gri­bas, tad se­vi var sa­lī­dzi­nāt ar se­vi pa­šu un, ne­zau­dē­jot re­ali­tā­tes iz­jū­tu, tiek­ties pēc skais­tā­ka se­vis pa­ša - pēc la­bā­kas fi­gū­ras, glī­tā­ka ma­tu sa­kār­to­ju­ma, gau­mī­gā­ka ap­ģēr­ba un ap­aviem, ne­slīg­stot bez­ce­rī­bā par to, ka nav tik ga­ras kā­jas, tievs vi­duk­lis vai glu­da āda kā da­žam la­bam pub­li­kas el­kam.

Bai­les at­ras­ties brī­vā da­bā

Ja kom­pā­ni­ja ar aiz­rau­tī­bu gai­da lai­vu brau­cie­nu, mak­šķe­rē­ša­nu, pel­dē­ša­nos jū­rā, ve­lo­tū­ris­ma marš­ru­ta pie­vā­rē­ša­nu un prie­cā­jas par ie­spē­ju pa­dzī­vot brī­vā da­bā, bet kāds vi­ņu vi­dū ir sa­drū­mis un no­mākts, tad, ie­spē­jams, cē­lo­nis ir bai­les no vi­sā­dām ne­lai­mēm, kas va­rē­tu no­tikt: slīk­ša­nas, ap­de­dzi­nā­ša­nās pie uguns­ku­ra, sai­ndē­ša­nās ar pār­ti­ku vai ūde­ni, ēr­ču en­ce­fa­lī­ta un Lai­ma sli­mī­bas, sma­gas sa­auk­stē­ša­nās, ap­mal­dī­ša­nās un vai nu ma­zums no kā ci­ta. Rei­zēm šā­das lie­tas, pro­tams, no­tiek, ta­ču ne jau bie­ži. Zi­not, ka vie­nam no ģi­me­nes vai drau­gu pul­ci­ņa ir šā­das bai­les (sie­vie­tēm tās mēdz būt div­reiz bie­žāk ne­kā vī­rie­šiem), ne­va­ja­dzē­tu iz­vē­lē­ties ļo­ti eks­trē­mus brīv­da­bas marš­ru­tus, bet sākt ar tā­diem, ku­ru tu­vu­mā ir ap­dzī­vo­tas vie­tas un past­āv ie­spē­ja ātr­i at­griez­ties ci­vi­li­zē­tā vi­dē. Pro­tams, līdz­i jā­būt vi­sam, kas va­ja­dzīgs pirm­ās pa­lī­dzī­bas snieg­ša­nai, un der arī ie­priekš pār­do­māt, kā rī­ko­ties, ja kaut kas tie­šām ga­dī­tos.