Gla­di­o­las - kā, kur un kas stādīt

No mū­su ēras pirm­sā­ku­miem līdz pat vi­dus­lai­kiem no gla­di­o­lu sī­po­liem ce­pa mai­zi. Un ja vēl ta­jā ie­mai­sī­ja sī­po­lus... Plī­nijs pie­min, ka gla­di­o­lu sī­po­lu amu­lets ka­ra­vī­rus spē­ja pa­sar­gāt no nā­ves kau­jas­lau­kā. Vēl XVIII gad­sim­tā gla­di­o­lu sī­po­lus iz­man­to­ja pret zo­bu sā­pēm. Tur­klāt jau vai­rā­kus gad­sim­tus šos zie­dus uz­ska­ta par va­sa­ras no­ga­les dār­za ka­ra­lie­nēm.

Sa­vā uz­va­ras gā­jie­nā pa pa­sau­les do­bēm mar­šē Āf­ri­kas un Vi­dus­jū­ras val­stu ie­dzim­tā - gla­di­o­la. Gan aug­stu­mā kna­pi līdz ce­ļiem, gan pus­ot­ru met­ru ga­ra, vi­su krā­su un no­krā­su zie­diem. Pro­tams, arī Lat­vi­jā šai pu­ķei pie­lū­dzē­ju ne­trūkst. Cil­vē­ki ga­du des­mi­tiem pū­las, lai iz­plauk­tu jau­na gla­di­o­lu šķir­ne. Viens no lie­lā­ka­jiem au­dzē­tā­jiem mū­su val­stī ir Lai­mo­nis Za­ķis, kas ra­dī­jis vai­rāk ne­kā 100 sen­sā­ci­ju gla­di­o­lu pa­sau­lē. Tā­dēļ jā­ņem vē­rā pie­re­dze, lai gai­dī­tā skais­tu­ma vie­tā do­bē ne­dīg­tu nī­ku­līgs stā­diņš.

Sī­po­lu no­vāk­ša­na

Dārzs nav ap­tie­ka, ta­jā daudz ko var pie­ļaut, uz­ska­ta Lai­mo­nis Za­ķis. «Visbiežāk cil­vē­ki sū­dzas, ka zie­mā bum­buļ­sī­po­li ne­sa­gla­bā­jas, jo iz­kalst. Tad vai­nī­ga ne­pa­rei­za gla­bā­ša­na. To­mēr vis­sva­rī­gā­kais ir ļaut sī­po­lam vēl ze­mē no­briest, uz­krā­jot ba­rī­bas vie­las. Tā­dēļ uz­reiz pēc no­zie­dē­ša­nas zied­vār­pu no­griež vai no­lauž, tad vis­maz ne­dē­ļas trīs vai mē­ne­si ļauj sī­po­lam sa­smel­ties spē­kus zie­mai. Iz­rā­dās, vis­ne­va­ļī­gā­kie ir lau­ku cil­vē­ki - kā zieds nost, tā sī­po­lu no ze­mes ārā. Ot­ra ga­lē­jī­ba ir tā, ka gla­di­o­lām ļauj augt un vei­dot zied­pum­pu­rus līdz rak­ša­nas brī­dim, sak, var­būt vēl kas uz­zie­dēs?» pie­re­dzē da­lās se­lek­ci­o­nārs.

Žā­vē­ša­na

Se­lek­ci­o­nārs sve­ci zem pū­ra ne­slēpj: «Ja ir sau­lains, silts laiks, pir­mās trīs die­nas sī­po­lus vē­lams ap­žā­vēt sau­lī­tē. Dzir­dēts mū­žī­gais jau­tā­jums: maz­gāt vai ne­maz­gāt? Es­mu da­bū­jis sī­po­lus maz­gāt vie­nī­gi su­per­slap­jos ru­de­ņos, kad sī­po­lus iz­vel­ku no ze­mes un pat ne­va­ru tos sa­ska­tīt. Tad vē­lams žā­vēt pa­aug­sti­nā­tā tem­pe­ra­tū­rā ar pie­spie­du ven­ti­lā­ci­ju (ap­mē­ram +30 grā­diem). Es­mu li­cis apak­šā sie­tam ka­lo­ri­fe­ru ar ven­ti­la­to­ru. Sī­po­lus lie­ku ar sak­nēm uz aug­šu, lai la­bāk iz­žūst. Pie­spie­du sil­tu­mā jā­tur ne­dē­ļas di­vas. Vi­su lai­ku jā­vak­tē, kad no jau­nā bum­buļ­sī­po­la vieg­li at­da­līt ve­co sī­po­lu un sak­nes. Tas no­tiek ne ag­rāk kā pēc 10-14 die­nām: ve­cais, sa­kal­tu­šais bum­buļ­sī­pols ko­pā ar sak­nēm at­da­lās no jau­nā bum­buļ­sī­po­la.

Vēl da­žas ne­dē­ļas sī­po­li jā­tur is­ta­bas tem­pe­ra­tū­rā. Iz­ska­tās jau, ka vir­sē­jās seg­zvī­ņas no­žu­vu­šas, bet var ga­dī­ties, ka dzi­ļā­kās kār­tas to­mēr mit­ras. Tad gla­bā­jot mit­rā seg­zvī­ņa sāks sī­po­lu pū­dēt.»

Gla­bā­ša­na

Jau­tāts par gla­bā­ša­nu, se­lek­ci­o­nārs ie­sa­ka: «Glabājam pēc iz­jū­tas. Tel­pai la­bāk jā­būt sau­sai ne­kā mit­rai. Op­ti­mā­lā tem­pe­ra­tū­ra no +4 līdz +6 grā­diem. Ja sī­po­lu nav daudz, at­vē­liet tiem le­dus­skap­ja apak­šē­jo no­da­lī­ju­mu. At­liek vien ie­tīt avī­zē vai pa­pī­ra tū­ti­ņā.» Kam lie­lā­ki ap­jo­mi un jā­gla­bā pa­gra­bā, esot jā­se­ko, lai tem­pe­ra­tū­ra ne­ie­kris­tu mī­nu­sos - tad vi­sa ra­ža pa­ga­lam. Nedz tum­sa, nedz gais­ma sī­po­liem gu­lēt ne­trau­cē. To­mēr kai­mi­ņu zi­ņā tie gan ir iz­vē­lī­gi - kar­tu­pe­ļu un sī­po­lu sap­ņi tiem ne­trau­cē, gla­di­o­las bai­dās no ābo­liem un aug­ļiem, jo tie ar sa­vu iz­el­po­to eti­lē­nu ka­vē vair­sī­po­li­ņu dīg­ša­nu. Lai sī­po­lus pa­va­sa­rī vieg­lāk sa­kopt, Lai­mo­nis Za­ķis ru­de­nī vi­siem re­a­li­zē­ja­ma­jiem sī­po­liem sak­nes no­tī­ra, ma­za­jiem (ap­mē­ram 1,5 cen­ti­met­ri) sak­nī­tes no­ņem pa­va­sa­rī pirms stā­dī­ša­nas. Se­lek­ci­o­nārs at­gā­di­na: «Ja ļauj sak­nēm lie­la­jiem sī­po­liem pie­kalst, pa­va­sa­rī no sak­nēm va­ļā tik­siet, vie­nī­gi sa­mai­tā­jot pa­šu sī­po­lu.»

Mo­di­nā­ša­na un stā­dī­ša­na

Ja aug­sne sa­ga­ta­vo­ta jau ru­de­nī, vair­sī­po­li­ņus var stā­dīt kaut vai mar­tā, tik­ko ze­me at­ku­su­si. Tos sil­tu­mā ne­nes! Lie­lie bum­buļ­sī­po­li mē­ne­si pirms stā­dī­ša­nas jā­ie­nes sil­tu­mā, is­ta­bas tem­pe­ra­tū­rā. Lai­mo­nis Za­ķis pie­ko­di­na: «Ja sī­po­lu ir daudz (līdz 2 kār­tām), sī­po­li­ņus va­ja­dzē­tu likt ar as­ni­ņiem uz aug­šu, jo tas vien­mēr lau­zī­sies aug­šup. Ja as­ni­ņam bi­ju­si trau­cē­ta dīg­ša­na, sī­po­liņš stā­dot jā­liek kaut vai uz sā­niem, bet tā, lai as­niņš vien­mēr bū­tu uz aug­šu. Mo­di­not sī­po­lus, tiem mē­ne­si pirms stā­dī­ša­nas vē­lams no­tī­rīt seg­zvī­ņas. Sī­po­lus var arī likt pie­sau­lī­tē uz pa­lo­dzes. Ja arī asns iz­augs kaut vai 15 cen­ti­met­rus garš, tas nav ne­kas.

Īs­tais laiks sī­po­lus likt do­bē ir tad, kad stā­da kar­tu­pe­ļus. Kā ve­ci ļau­dis sa­ka: kad aug­sne ie­si­lu­si tā, ka va­gā var ie­sēs­ties ar pli­ku pa­ka­ļu un tā ne­salst. Aug­snei vis­maz jā­būt +9 grā­dus sil­tai. Lie­lo bum­buļ­sī­po­lu ie­lie­kot auk­stā­kā ze­mē, pie­re­dze rā­da, ka di­vas ne­dē­ļas vē­lāk stā­dī­tie uz­dīgst pir­mie, jo stei­dzi­nā­ta­jam ap­a­lim vēl­reiz jā­mos­tas no zie­mas mie­ga, šoks to būs at­svie­dis mie­ra pe­ri­o­dā.»