PADOMI, kā svētkos nepārēsties

Slik­tais – vis­maz tas, ko esam sev no­da­rī­ju­ši pa­ši, aiz­mir­stas diez­gan ātr­i. Tā­pēc, kad at­kal tu­vo­jas svēt­ki ar ba­gā­tī­gi klā­tiem gal­diem, itin vieg­li ir at­saukt at­mi­ņā kār­di­no­šo ēdie­nu gar­šu un smar­žu, bet at­vai­rī­ta tiek do­ma par sma­gu­mu vē­de­rā, slik­to pēc­svēt­ku paš­sa­jū­tu un ap­ņem­ša­nos ne­kad vairs ne­ie­lais­ties gas­tro­no­mis­kās pār­mē­rī­bas. No­vē­lam, lai šo­reiz to­mēr iz­do­tos īs­te­not gud­rā­ku svi­nē­ša­nas stra­tē­ģi­ju.

Svēt­ku gal­dā ir vie­ta gan zir­ņiem ar spe­ķi, gan sau­tē­tiem kā­pos­tiem, pī­rā­giem, ga­ler­tam un ci­tiem tra­di­ci­onā­liem gar­du­miem, tā­pēc jau svēt­ki ir svēt­ki. Bet gud­ri cil­vē­ki sa­ka: esi gard­ēdis, ne­esi rī­ma. Ja tu zi­ni, ka gai­dā­mi de­vi­ņi ēdie­ni, at­stāj vē­de­rā vie­tu tiem vis­iem. Starp ci­tu, da­ži šā lat­vie­šu ti­cē­ju­ma va­ri­an­ti vēs­ta, ka ne­vis jā­ēd de­vi­ņi ēdie­ni, bet gan de­vi­ņas rei­zes jā­sē­žas pie gal­da, lai nā­ka­ma­jā ga­dā ne­kā ne­trūk­tu. Tas no­zī­mē, ka arī jā­pie­ce­ļas, jā­iz­kus­tas, jā­iz­iet lau­kā. Kā zi­nāms, mū­su sen­či gai­dī­ja ķe­kat­nie­kus, gā­ja klau­sī­ties, ko ru­nā zir­gi stal­lī un kā bi­tes stro­pā dūc, mei­tas de­vās uz kū­ti pa­dot lab­va­ka­ru «kui­ļa tē­vam», lai dzir­dē­tu, cik rei­zes tas at­ruk­šķēs pre­tī... Vār­du sa­kot - vei­ca daudz da­žā­du iz­da­rī­bu, lai zī­lē­tu nā­kot­ni un pie­sauk­tu svē­tī­bu. Mēs ta­ču arī va­ram kaut ne­daudz iz­kus­tē­ties, va­kars ir garš, lai­ka pie­tiks. Un ir arī da­žas ci­tas lie­tas, ko var pa­veikt, lai bū­tu vieg­lāk ie­vē­rot mē­re­nī­bu.

No­de­rī­gi!

• Sa­vie­sī­ga sē­dē­ša­na pie svēt­ku gal­da ir īs­tā si­tu­āci­ja, kad mā­cī­ties ēst lē­ni. Pie­mē­ram, pēc kat­ra tre­šā ku­mo­sa var no­likt gal­da pie­de­ru­mus līdz brī­dim, kad tas būs rū­pī­gi sa­koš­ļāts un no­rīts. Ēša­nas gai­tā pau­zes vē­lams ie­tu­rēt ar­vien lie­lā­kas. Starp ci­tu, iz­pē­tīts, ka cil­vē­ki ar lie­ko sva­ru ēd ātr­āk ne­kā ci­ti.
• Ne­pa­rei­zi ir «tau­pī­ties» svēt­ku mal­tī­tei, ta­jā die­nā ne­ko ne­ēdot. Arī lai­kā pirms vie­sī­bām jā­ie­vē­ro re­gu­lā­ras ēdien­rei­zes. Ja cil­vēks ir ļo­ti iz­sal­cis, viņš ris­kē ātr­i vien pār­ēs­ties.
• Mal­tī­tes lai­kā vis­a uz­ma­nī­ba jā­vel­tī ēša­nai un ne­va­ja­dzē­tu no­dar­bo­ties ar bla­kus­lie­tām, pie­mē­ram, ska­tī­ties tele­vi­zo­ru vai la­sīt, vēl jo vai­rāk - ru­nāt pa tele­fo­nu. Arī mā­jas­mā­te var ap­vai­no­ties, ja cie­nas­tu ne­no­vēr­tē un pa­vir­ši ap­rij.
• Lai iz­vai­rī­tos no pār­ēša­nās, jā­ie­mā­cas ne­stei­dzī­gi iz­bau­dīt ēdie­na smar­žu, gar­šu, kon­sis­ten­ci, ser­vē­ju­mu un jau­ko mal­tī­tes gai­sot­ni.
• Ne­va­ja­dzē­tu uz­tvert ēdie­nu kā sti­mu­lu vai at­al­go­ju­mu sev pa­šam par kaut ko la­bi pa­veik­tu. Iz­do­mā­jiet sev ci­tas bal­vas.
• Arī svēt­ku ēdien­kar­tē ie­tei­cams ie­kļaut piln­grau­du pro­duk­tus, svai­gus aug­ļus un dār­ze­ņus, kas il­gāk jā­koš­ļā.
• Gre­mo­ša­nas pro­ce­sam pa­līdz da­žā­du garš­au­gu iz­man­to­ša­na ēdie­nos - tie var būt pē­ter­sī­ļi, dil­les, ķi­me­nes, ķip­lo­ki, sar­ka­nie pi­pa­ri u.c.
• Der pa­do­māt, kā tos pa­šus tra­di­ci­onā­los ēdie­nus pa­da­rīt maz­ka­lo­ris­kā­kus, tā­pēc vis­la­bāk tos ga­ta­vot mā­jās, ne­vis ie­gā­dā­ties pus­fab­ri­kā­tus. Vē­lams kon­tro­lēt arī sāls dau­dzu­mu.