Kad mīlulis devies uz labākiem medību laukiem, skumt un bēdāties ir dabiski, lai ko arī katrs teiktu, atzīst Self.
Savā ziņā tas līdzinās ģimenes locekļa vai laba drauga zaudējumam, kurš vienmēr bijis līdzās un ar kuru cieši sarasts, tāpēc nevajag apspiest savas bēdas. Lielākoties mājdzīvnieki dāvā cilvēkiem bezierunu mīlestību, neatkarīgi no tā, kā saimnieks izskatās, cik viņam gadu un kilogramu, kādi panākumi karjerā; dzīvnieks viņu nekritizē un nenosoda, nerunā pretī un daudz ko piedod. Tādēļ psihologi iesaka: ļaujiet sev sērot par mirušo suni, kaķi vai citu mīļdzīvnieciņu. Jāņem vērā, ka sērošanas process katram izpaužas atšķirīgi, emocijas un to intensitāte var būt visai dažādas.
Viens meklēs draugu atbalstu, cits labāk vēlēsies pabūt vienatnē, lai pārcilātu mīluļa fotoattēlus un atcerētos jaukākos kopā pavadītos brīžus. Vislabāk ir dalīties savos pārdzīvojumos ar kādu, kurš pats mīl dzīvniekus, jo pārējie šīs izjūtas var nesaprast, uzskatīt par pārspīlētām. Nav vērts viņiem neko skaidrot vai pierādīt. Ja sēras ieilgst un sāk traucēt ikdienas dzīvei, ja parādās miega un ēšanas traucējumi, tad gan jāmeklē ārsta palīdzība, jo tas var liecināt par klīniskas depresijas sākumu.