CILVĒKSTĀSTS: Ar deju visa mūža garumā
Tukuma novada Slampes pagasta iedzīvotāja Vanda Langmane, kura Neatkarīgo sauc par savu avīzi, jo to lasa cītīgi jau gadiem, ir viena no pieredzes bagātākajām Latvijas dejotājām. Viņa to dara jau 74. gadu, proti, no četru gadu vecuma, un uzskata, ka tas ir viņas spēka un dzīvesprieka avots.
Vanda senioru deju kolektīvā Jumis ir vispieredzējušākā dalībniece, uzsver Slampes Kultūras centra vadītāja Ivonna Bredovska, un to apliecina arī pati dejotāja - nu jau vairāk nekā septiņus gadu desmitus deja un tautas deja ir viņas sirdslieta. Jumī viņa ir kopš 1987. gada, kad pārnākusi uz šejieni no Jelgavas, lai te strādātu par pagasta galveno grāmatvedi. Slampē nemanot paskrējis 31 gads (darba stāžs kopumā esot 50 gadi). Gan šos gadus, gan vēl iepriekš dejots faktiski bez pārtraukuma, pat tad, kad bijusi bērna kopšanas atvaļinājumā, nekur tālu no dejas neaizgājusi, jo mācījusi bērnu deju kolektīvus.
Pati pirmo reizi dejas soļus spērusi četru gadu vecumā, kad mamma aizvedusi mazo Vandu pie ievērojamās baletdejotājas, horeogrāfes un pedagoģes Helēnas TangijevasBirznieces uz privāto baleta studiju Rīgā. Starp citu, lai gan dzimusi un skolojusies Krievijā, māksliniece savulaik ar lielu lepnumu dziesmu svētku laikā tērpusies tautastērpā un radījusi arī slaveno Gatves dejas un Rucavieša apdari. Kāpēc Vandas māte izdomājusi vest meitu uz studiju, nezinot. Iespējams, ka kaut kāda uguntiņa iekšā kvēlojusi, ko mamma arī ievērojusi. Pāris gadus skolojusies pie slavenās mākslinieces, tiesa, pašu gan tā īsti neatminoties, bet zāli, kur nodarbības notika, gan. Pēc tam talantīgās meitenes ceļš vedis uz Rīgas Pionieru pili, kur baleta un dejas stundas pasniegusi Audiona Līventāle. Tāpat noteikti esot jāmin Osvalds Štrauss, Vilis Ozols, pie kuriem dejots.
«Man ir laimējies mācīties pie ļoti labiem pedagogiem un horeogrāfiem. Taču - ja man tas nepatiktu, nekādi skolotāji nepamudinātu dejot. Man tiešām tas ļoti gājis pie sirds, jo pretējā gadījumā apvienot vaļasprieku ar darbu un citiem pienākumiem nevarētu,» teic V. Langmane. Savulaik pat aicināta uz baleta skolu, taču esot apmierināta, ka tomēr nav aizgājusi. Kāpēc? Tēvabrālis strādājis operā un atrunājis gan Vandu, gan mammu no šāda soļa, uzsverot, cik milzīgas problēmas ar kājām ir profesionāļiem. Varbūt tā arī esot labāk, ka izvēlējusies amatierkolektīvus, jo - cik ilgi dejotu uz Operas un baleta teātra skatuves? Vien pāris gadu desmitus, ja vispār tiktāl tiktu. Bet pašdarbībā varot visu mūžu dancot uz nebēdu, ko arī darījusi tādos kolektīvos kā Kalve, Ritums. Turklāt ne tikai pati dejojusi, bet mācījusi un vadījusi citus - gan bērnus, gan vidējās paaudzes amatierus. Ja, atnākot uz Slampi, uz kurieni pārcēlusies darba «rotācijas» dēļ, te nebūtu bijis pašdarbības kolektīvu, iespējams, ka nāktos iepauzēt vai vispār pielikt punktu savam vaļaspriekam. Taču, par laimi, te bija visas iespējas dejot un joprojām ir. Tas ir īpašs prieks - uzvilkt tautastērpu, kas liek nostiept staltu muguru un pacelt galvu augšup, un kāpt uz skatuves kopā ar tādiem pašiem dejas mīļotājiem. Tad arī aizmirstas visas likstas un veselības problēmas! Bet jo īpašs notikums ir dziesmu un deju svētki - tajos viņa piedalās kopš 1955. gada (vissiltākajā atmiņā palikuši tie, kad dejojusi Kalvē), un arī uz šiem ir gatava doties.
Jāpiebilst, ka Vandas Langmanes ieguldījumu darbā un pozitīvo attieksmi ieraudzījuši arī citi. Ne velti sumināta par ieguldījumu Slampes pagasta kultūras un administratīvajā darbā. Viņa saņēmusi arī Nacionālā kultūras centra Atzinības rakstu par mūža ieguldījumu latviešu dejas mākslas attīstībā, bet šogad kļuvusi par sava pagasta gada pašdarbnieci.