Ak­nu ve­se­lī­bu ie­tek­mē viss, kas at­ro­das mums vis­ap­kārt

Kār­tē­jo rei­zi do­mā­jot, ka va­ja­dzē­tu pa­lie­tot uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­jus sirds, asins­va­du, acu vai ādas ve­se­lī­bai, de­rē­tu at­ce­rē­ties, ka mums ir arī ak­nas. Šim dzī­vī­bai ļo­ti sva­rī­ga­jam or­gā­nam mū­su laik­me­tā ne­klā­jas vieg­li, tā­pēc lai­ku pa lai­kam de­rē­tu tam sniegt at­bal­stu, lie­to­jot pie­mē­ro­tus da­bas vie­lu pre­pa­rā­tus.

«Grū­ti iz­skaid­ro­jams ir fakts, ka Lat­vi­jā, sa­lī­dzi­not ar ci­tām Bal­ti­jas val­stīm, šos pro­duk­tus, kas uz­la­bo ak­nu dar­bī­bu, uz vie­nu ie­dzī­vo­tā­ju lie­to 2-3 rei­zes ma­zāk. Lai gan cil­vē­ku dzī­ves­vei­da pa­ra­du­mi un ap­kār­tē­jās vi­des fak­to­ri kai­miņ­val­stīs nav īpa­ši at­šķi­rī­gi no mū­sē­jiem, sta­tis­ti­ka rā­da, ka vi­ņi to­mēr vai­rāk rū­pē­jas par ak­nu ve­se­lī­bu,» stās­ta ārsts Kas­pars Iva­novs.

Ak­nu dar­bī­bas trau­cē­ju­mi

«Ja mēs iz­pē­tī­tu kat­ru Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ju, tad, ļo­ti ie­spē­jams, at­klā­tu, ka di­viem no trim ša­jā kon­krē­ta­jā brī­dī ir kaut kā­di ak­nu dar­bī­bas trau­cē­ju­mi. Tā nav sli­mī­ba, bet trau­cē­ju­mi, ko no­sa­ka cil­vē­ka dzī­ves­veids, uz­tu­ra pa­ra­du­mi, dar­ba ap­stāk­ļi un ap­kār­tē­jā vi­de,» skaid­ro K. Iva­novs. «Lai gan mēs pa­ši to ne­ap­zi­nā­mies, ik die­nu mūs or­ga­nis­mā no­nāk da­žā­di tok­sī­ni, un tie­ši ak­nām nā­kas ar tiem vis­vai­rāk cī­nī­ties. Ak­nām ir ļo­ti liels po­ten­ci­āls, tā­pēc cil­vē­kam va­rē­tu būt dro­šī­bas iz­jū­ta, ka vi­ņam ir pie­tie­ka­mi lie­las re­zer­ves ga­dī­ju­miem, kad jā­pār­dzī­vo lie­lāks tok­sī­nu uz­bru­kums, ko ra­da kāds vī­russ, sa­dzī­ves ķī­mi­jas lī­dzek­ļi vai me­di­ka­men­ti, kas no­ār­dās ak­nās. Bet tas ne­no­zī­mē, ka re­zer­ves drīkst iz­man­tot ne­liet­de­rī­gi un kai­tēt sa­vām ak­nām, pie­mē­ram, smē­ķē­jot, lie­to­jot al­ko­ho­lu, trek­nu un kon­ser­van­tiem ba­gā­tu pār­ti­ku un strā­dā­jot ar da­žā­dām kai­tī­gām vie­lām bez aiz­sarg­lī­dzek­ļiem.»

Kai­tī­gie fak­to­ri vis­ap­kārt

«Ak­nu ve­se­lī­bu ie­tek­mē viss, kas at­ro­das mums vis­ap­kārt,» tur­pi­na K. Iva­novs. «Kat­ru ga­du pa­rā­dās ar­vien jaun­i sa­dzī­ves ķī­mi­jas iz­strā­dā­ju­mi, kas at­vieg­lo mū­su ik­die­nu gan­drīz jeb­ku­rā jo­mā, tie kļūst ar­vien daudz­vei­dī­gā­ki, kat­rai va­ja­dzī­bai tiek pie­dā­vā­ti sa­vi spe­ci­ali­zē­ti lī­dzek­ļi, un līdz ar to mēs at­ro­da­mies šā­du vie­lu ie­len­ku­mā. Tok­sī­ni no­nāk ak­nās, un ak­nu šū­nas ir pirm­ās, kas cen­šas šos tok­sī­nus nei­tra­li­zēt, lai tie tā­lāk ne­ie­tek­mē­tu pā­rē­jos or­gā­nus. Sa­ska­re ar da­žā­du ķī­mi­ju no­tiek, dār­zā in­dē­jot kai­tēk­ļus, arī au­to­ser­vi­sā, ben­zīn­tan­kā, saim­nie­cī­bas pre­ču vei­ka­lā un ci­tur. Diez vai bū­tu ie­spē­ja­ma si­tu­āci­ja, kad ne­viens ne­lie­to­tu me­di­ka­men­tus, ne­strā­dā­tu deg­vie­las uz­pil­des sta­ci­jā vai ķī­mis­ka­jā tī­rī­ta­vā. Mū­su sa­bied­rī­bā ir arī da­ļa cil­vē­ku, ku­ri sli­mo­ju­ši ar da­žā­diem vī­rus­he­pa­tī­ta vei­diem. Vi­ņiem ak­nu ve­se­lī­bai jā­pie­vērš daudz lie­lā­ka uz­ma­nī­ba, bie­ži vien jā­ie­vē­ro da­žā­di uz­tu­ra ie­ro­be­žo­ju­mi, un, ja vēl or­ga­nisms pa­pil­dus tiek pa­kļauts tok­sī­nu ie­dar­bī­bai, tad se­kas var būt daudz sma­gā­kas, jo ak­nu fun­kci­ja jau tā­pat ir trau­cē­ta. Jā­ņem vē­rā arī tāds fak­tors kā in­di­vi­du­ālā uz­ņē­mī­ba: viens kā­du tok­sī­nu pa­nes vieg­lāk, cits sma­gāk. Ak­nu ār­stē­ša­na ir ļo­ti grūts un dārgs pro­cess, un pa­ras­ti pēc tam sa­gla­bā­jas da­žā­di dzī­ves kva­li­tā­tes ie­ro­be­žo­ju­mi. Me­di­cī­na at­tīs­tās, esam dzir­dē­ju­ši par da­žā­dām ope­rā­ci­jām, bet, ja ak­nas at­sa­kās dar­bo­ties un mēs ne­va­ram iz­da­rīt ak­nu trans­plan­tā­ci­ju, tad diem­žēl dzī­vot nav at­li­cis il­gāk par 24 stun­dām. Tā­pēc ik­vie­nam jā­cen­šas se­vi ie­spē­ju ro­be­žās pa­sar­gāt, no­vēr­šot to kai­tī­go fak­to­ru ie­dar­bī­bu, ku­ru var no­vērst, un arī pro­fi­lak­tis­ki rū­pē­ties par ak­nu ve­se­lī­bu.»

Vie­nī­gā al­ter­na­tī­va - da­bas vie­las

«Ak­nu dar­bī­bas uz­la­bo­ša­nu mēs va­ram pa­nākt ti­kai ar da­bas vie­lu pro­duk­tiem, jo šim no­lū­kam nav ne­kā­du ķī­mis­ko lī­dzek­ļu,» sa­ka K. Iva­novs. «Pro­tams, ir vi­ta­mī­ni, kas va­rē­tu uz­la­bot ak­nu fun­kci­ju, bet ar vi­ta­mī­niem vien būs par maz. Cil­vē­kiem ne­re­ti trūkst zi­nā­ša­nu par to, kā dar­bo­jas ak­nu ve­se­lī­bai do­mā­tie da­bas vie­lu pre­pa­rā­ti, kā tos iz­vē­lē­ties un lie­tot, lai pa­nāk­tu vis­la­bā­ko re­zul­tā­tu. Pē­tī­ju­mi lie­ci­na, ka la­bā­ka iz­prat­ne ir tiem, ku­ri strā­dā ne­lab­vē­lī­gos ap­stāk­ļos un šā­dus pre­pa­rā­tus lie­to re­gu­lā­ri. Vi­ņiem ne­šķiet sva­rī­gi, lai pre­pa­rā­tu ie­dar­bī­ba bū­tu ātr­a. Sa­vu­kārt 90% ap­tau­jā­to cil­vē­ku no­rā­da, ka gri­bē­tu ātr­as dar­bī­bas pre­pa­rā­tu. Ir, pro­tams, jaun­ākas pa­au­dzes pro­duk­ti, kas ie­dar­bo­jas uz­reiz. Bet, ja ru­na ir par tiem, ku­rus tau­ta lie­lā­ko­ties pa­zīst, tad pa­ras­ti jā­pa­iet 3, 6 vai 8 ne­dē­ļām, līdz šīs da­bas vie­las or­ga­nis­mā sa­sniedz va­ja­dzī­go kon­cen­trā­ci­ju, lai spē­tu ak­nām pa­lī­dzēt. Bie­ži ak­nu aiz­sar­dzī­bai tiek lie­to­ti esen­ci­ālie fos­fo­li­pī­di, kas spēj aiz­stāt bo­jā­tos fos­fo­li­pī­dus šū­nu mem­brā­nā, lai tā va­rē­tu fun­kci­onēt, bet tiem ir ne­pie­cie­šams laiks, lai sa­snieg­tu va­ja­dzī­go kon­cen­trā­ci­ju.

Ir vie­las, kas sta­bi­li­zē ak­nu šū­nas, pie­mē­ram, mār­da­džu eks­trak­tā eso­šais si­la­ma­rīns var pa­da­rīt ak­nu šū­nu lī­dzī­gu ne­ie­ņe­ma­mam cie­tok­snim, tok­sīns tiek uz­veikts, un šū­na var tā­lāk dar­bo­ties. Vie­na no da­bas vie­lām, kas ļo­ti la­bi ie­dar­bo­jas, ir amino­skā­be L or­ni­tīns. Tā spēj sais­tīt amo­ni­ja jo­nus, kas ir vie­ni no kai­tī­gā­ka­jiem. L or­ni­tīns ie­dar­bo­jas jau no pa­ša lie­to­ša­nas sā­ku­ma un, sa­sto­pot amo­ni­ja jo­nus jeb­ku­rā or­ga­nis­ma vie­tā, tos nei­tra­li­zē un iz­va­da. Aus­tru­mu zem­ēs la­bi pa­zīs­ta­ma kur­ku­ma - ārst­nie­cī­bas augs, ko kād­reiz dē­vē­ja par mū­žī­gās jau­nī­bas sim­bo­lu, kas spēj at­jau­not ak­nu šū­nas. Sa­vu­kārt mēs kopš se­niem lai­kiem pa­zīs­tam pie­ne­nes. Ir pie­rā­dīts, ka pie­ne­ņu sak­ņu sau­sais eks­trakts ļo­ti la­bi ie­dar­bo­jas tie­ši uz ak­nām, jo ir žul­ti dze­nošs. Bie­ži vien iz­man­to ne ti­kai pie­ne­ņu sak­nes, bet pa­va­sa­rī arī svai­gus lak­stus - ta­jos eso­šās vie­las sa­ma­zi­na ie­kai­su­ma pro­ce­su, kas vei­do­jas, ja kā­da ak­nu šū­na ir gā­ju­si bo­jā.»