As­pi­rī­nam pie­mīt anti­ag­re­gan­ta īpa­šī­bas. Ko tas no­zī­mē?

© F64

Me­di­ka­men­tiem, tā­pat kā cil­vē­kiem, ir sa­va bio­grā­fi­ja. Da­ži ie­nāk ap­ri­tē un pa­zūd, pirms vēl ļau­dis pa­gu­vu­ši ie­gau­mēt to no­sau­ku­mus, ci­ti tiek lie­to­ti il­gā­ku lai­ku, līdz to vie­tā nāk mo­der­nā­ki pre­pa­rā­ti, vēl ci­ti iz­rā­dās no­de­rī­gi vai­rā­kām lie­to­tā­ju pa­au­dzēm. Tāds ne­no­lie­dza­mi ir as­pi­rīns. Dau­dzi zi­na arī tā ķī­mis­ko no­sau­ku­mu – ace­til­sa­li­cil­skā­be.

Maz­liet vēs­tu­res

Vie­la, ko sa­tur vī­to­lu mi­zas un kas spēj ma­zi­nāt ie­kai­su­mu un rem­dēt sā­pes, ap­rak­stī­ta jau Se­nās Ēģip­tes pa­pi­ru­sos un Se­nās Ķī­nas rak­stu avo­tos, to pa­zi­nis Hi­pok­rats un ci­ti sla­ve­ni sen­lai­ku ār­sti. Acīm­re­dzot ru­na ir par sa­li­ci­lā­tu. Bet as­pi­rī­na pirm­sā­ku­mi mūs­die­nu iz­prat­nē mek­lē­ja­mi 1897. ga­dā, kad jaun­ais zi­nāt­nieks Dr. Fē­likss Hof­mans Bai­era la­bo­ra­to­ri­jā Vu­per­tā­lē sin­te­zē pir­mo ķī­mis­ki tī­ro ace­til­sa­li­cil­skā­bi, kas ie­gūst no­sau­ku­mu «as­pi­rīns». 1899. ga­da 6. mar­tā tirdz­nie­cī­bas mar­ka As­pi­rin tiek re­ģis­trē­ta pa­ten­tu bi­ro­jā Ber­lī­nē, tā­tad var uz­ska­tīt, ka šo­gad as­pi­rī­nam ir ap­ri­tē­ju­ši 115 ga­du. Pirm­ās as­pi­rī­na tab­le­tes pa­ten­tē Ame­ri­kā 1900. ga­dā, un līdz ar to sā­kas as­pi­rī­na uz­va­ras gā­jiens pa­sau­lē. Sā­kot­nē­ji tas pa­zīs­tams kā pret­sāp­ju un pret­dru­dža lī­dzek­lis, bet 1950. ga­dā pa­rā­dās pirm­ās pub­li­kā­ci­jas, ku­rās ap­rak­stī­ta as­pi­rī­na spē­ja no­vērst at­kār­to­tu mi­okar­da in­far­ktu. 1971. ga­dā far­ma­ko­lo­ģi­jas pro­fe­sors Džons Veins pub­li­cē ace­til­sa­li­cil­skā­bes dar­bī­bas me­hā­nis­ma iz­pē­tes re­zul­tā­tus. 1982. ga­dā zi­nāt­nieks par sa­vu dar­bu sa­ņem No­be­la prē­mi­ju. Ar sa­vu spē­ju šķid­ri­nāt asi­nis as­pi­rīns ie­gūst ar­vien pla­šā­ku lie­to­tā­ju lo­ku. 1993. ga­dā Vā­ci­jas tir­gū se­vi pie­sa­ka jauns fir­mas Bayer zī­mols As­pi­rin Car­di­o - ma­zo de­vu as­pi­rīns in­far­kta un in­sul­ta pro­fi­lak­sei. 1994. ga­dā tiek pub­li­cē­ti 300 as­pi­rī­na pē­tī­ju­mu me­ta­ana­lī­zes re­zul­tā­ti, kas ap­tver 140 000 pa­cien­tu. Da­ti lie­ci­na, ka tad, ja cil­vē­ki līdz 70 ga­du ve­cu­mam re­gu­lā­ri kat­ru die­nu lie­to­tu as­pi­rī­nu ma­zās de­vās, mir­stī­ba ar sirds un asins­va­du sli­mī­bām jū­ta­mi sa­ma­zi­nā­tos.

As­pi­rīns - anti­ag­re­gants

Lai arī as­pi­rīns sā­kot­nē­ji ti­ka ra­dīts un pla­ši lie­tots kā pret­sāp­ju lī­dzek­lis, dro­ši vien dau­dzi būs dzir­dē­ju­ši for­mu­lē­ju­mu, ka as­pi­rī­nam pie­mīt anti­ag­re­gan­ta īpa­šī­bas. Ko tas no­zī­mē? Tā ir as­pi­rī­na īpa­šā ie­dar­bī­ba uz vie­nu no vis­sva­rī­gā­ka­jiem asins šū­nu vei­diem - trom­bo­cī­tiem. Ie­dar­bo­jo­ties uz šīm asins plāt­nī­tēm, as­pi­rīns pa­nāk, ka turp­mā­ko sep­ti­ņu die­nu lai­kā - vi­sā trom­bo­cī­ta dzī­ves lai­kā - šīs šū­ni­ņas vairs sa­vā star­pā ne­sa­līp, un tam ir bū­tis­ka no­zī­me, ja asins­va­dos ir atero­skle­ro­tis­kas iz­mai­ņas, ku­ru dēļ asins­vads šķērs­grie­zu­mā ir sa­šau­ri­nā­jies un tur var vei­do­ties trom­bi.

Ma­zo de­vu as­pi­rīns, tau­tā dē­vēts arī par «sirds as­pi­rī­nu», ir pla­ši lie­to­jams me­di­ka­ments sirds un asins­va­du sli­mī­bu pro­fi­lak­sei. Daž­kārt cil­vē­kiem šķiet - ja jau tas ir bez­re­cep­šu me­di­ka­ments, tad to var ie­gā­dā­ties un lie­tot, kā ie­pa­tī­kas. No­dar­bo­ties ar paš­ārs­tē­ša­nos ir ap­la­mi. Ir arī ga­dī­ju­mi, kad as­pi­rī­nu ne­drīkst lie­tot, pie­mē­ram, ja ir no­piet­nas kuņ­ģa un zar­nu trak­ta sli­mī­bas, kas no­ri­si­nās ar asi­ņo­ša­nu, at­se­viš­ķiem pa­cien­tiem var būt aler­ģis­ka re­ak­ci­ja. Te­ra­pi­jas ne­pie­cie­ša­mī­ba un ie­spē­ja­mī­ba jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā jā­iz­vēr­tē ār­stam.

Pri­mā­rā pro­fi­lak­se

Par sirds un asins­va­du sli­mī­bu pri­mā­ro pro­fi­lak­si ir ru­na tad, ja cil­vē­kam nav bi­ju­šas no­piet­nas sirds un asins­va­du sli­mī­bas, pie­mē­ram, mi­okar­da in­farkts vai in­sults, un viņš vē­las pēc ie­spē­jas iz­vai­rī­ties no tām arī turp­māk. Par to der pa­do­māt un kon­sul­tē­ties ar ār­stu ik­vie­nam pēc 60 ga­du ve­cu­ma. Me­di­cī­nis­ka­jā li­te­ra­tū­rā mi­nē­ti da­ti, ka as­pi­rī­na pro­fi­lak­tis­ka lie­to­ša­na sa­ma­zi­na in­far­kta un in­sul­ta ris­ku, kā arī mir­stī­bu ar sirds un asins­va­du sli­mī­bām. Pri­mā­rās pro­fi­lak­ses trū­kums lie­lā mē­rā vai­no­jams pie tā, ka dau­dzi cil­vē­ki no­nāk līdz ļo­ti no­piet­nām sirds un asins­va­du pa­to­lo­ģi­jām. Pri­mā­rā pro­fi­lak­se nav ti­kai as­pi­rī­na lie­to­ša­na, tas ir no­pietns pa­sā­ku­mu kom­plekss, kurš ie­tver sa­bied­rī­bas, ta­jā skai­tā me­di­cī­nas dar­bi­nie­ku, iz­glī­to­ša­nu, ro­si­na pie­vēr­sties pa­rei­zam uz­tu­ram un ve­se­lī­gam dzī­ves­vei­dam. 21. gad­simts ir ie­zī­mīgs ar to, ka atero­skle­ro­ze kļu­vu­si par vie­nu no no­piet­nā­ka­jām pro­blē­mām. Mēs ne­va­ram at­griez­ties tā­dā stā­vok­lī, kad atero­skle­ro­zes nav, bet mū­su uz­de­vums ir vai­rāk vai ma­zāk ka­vēt šos pro­ce­sus, lai tie ne­bū­tu tik strau­ji, ar tik sma­gām se­kām, kā mēs re­dzam dien­die­nā slim­nī­cu pa­lā­tās. Nav jau tā, ka ik­vie­nam cil­vē­kam ne­pie­cie­šams uz­reiz sākt ma­sī­vu pre­ven­tī­vu te­ra­pi­ju. Tas da­rāms ti­kai tad, ja ir stin­gri no­teik­tas in­di­kā­ci­jas. Vie­na no sva­rī­gā­ka­jām pa­cien­tu ka­te­go­ri­jām, ku­riem tas va­ja­dzīgs un ku­riem jā­vel­ta īpa­ša uz­ma­nī­ba, ir cu­ku­ra di­abē­ta slim­nie­ki. Tā­du mū­su sa­bied­rī­bā ir ļo­ti daudz, se­viš­ķi 2. ti­pa cu­ku­ra di­abē­ta pa­cien­tu. Atero­skle­ro­ze un cu­ku­ra di­abēts ir ļo­ti ne­lab­vē­lī­ga kom­bi­nā­ci­ja, jo di­abēts vei­ci­na atero­skle­ro­zes pro­gre­sē­ša­nu. Ot­ra ka­te­go­ri­ja, ku­riem ne­pie­cie­ša­ma pre­ven­tī­va te­ra­pi­ja, ir cil­vē­ki ar pri­mā­ru ar­te­ri­ālu hi­per­ten­si­ju. Dau­dzi no vi­ņiem asins­spie­die­nu kon­tro­lē ne­pie­tie­ka­mi, un tas var no­vest pie bē­dī­gām se­kām. Vi­ņiem pri­mā­rā pro­fi­lak­se un as­pi­rī­na lie­to­ša­na bū­tu īpa­ši sva­rī­ga.

Se­kun­dā­rā pro­fi­lak­se

Sirds un asins­va­du sli­mī­bu se­kun­dā­rā pro­fi­lak­se ir tad, ja cil­vēks jau ir pār­cie­tis kā­du no­piet­nu kar­di­ovas­ku­lā­ru no­ti­ku­mu - vi­ņam ir bi­jis mi­okar­da in­farkts, gal­vas sma­dze­ņu asins­ri­tes trau­cē­ju­mu epi­zo­de vai pe­ri­fē­ro ar­tē­ri­ju sli­mī­ba. Sirds as­pi­rī­na pa­rei­za un dis­cip­li­nē­ta lie­to­ša­na tā, kā no­ra­dī­jis ārsts, var efek­tī­vi pa­lī­dzēt no­vērst tā­lā­ko sli­mī­bas pro­gre­su, ma­zi­nāt at­kār­to­ta in­far­kta, in­sul­ta un arī kā­ju am­pu­tā­ci­jas ris­ku. Pa­cien­ti ne­re­ti jau­tā, cik il­gi sirds as­pi­rīns būs jā­lie­to. «Pa­ras­ti tā ir te­ra­pi­ja vis­a mū­ža ga­ru­mā. Lai arī as­pi­rī­na ie­dar­bī­ba uz trom­bo­cī­tiem ilgst vi­su trom­bo­cī­ta dzī­ves lai­ku, or­ga­nis­mā ik brī­di ro­das at­kal jaun­i trom­bo­cī­ti un iet bo­jā ve­cie. Tā­pēc as­pi­rī­na tab­le­tī­te jā­lie­to re­gu­lā­ri vien­reiz die­nā. No rī­ta vai va­ka­rā - nav tik sva­rī­gi.

Jā­pie­bilst, ka jeb­ku­ras zā­les ir sva­rī­gi lie­tot sa­zi­ņā ar sa­vu ār­stu. Dak­te­rim jā­zi­na, ja as­pi­rīns iz­rai­sa kā­das bla­kus­pa­rā­dī­bas, pie­mē­ram, de­dzi­nā­ša­nu kuņ­ģī. Lie­la­jā ace­til­sa­li­cil­skā­bes pre­pa­rā­tu klās­tā, ko pie­dā­vā far­mā­ci­ja, pa­tie­šām var ap­jukt. Sva­rī­gi ir lie­tot tos pre­pa­rā­tus, ku­ri pēc ie­spē­jas ma­zāk kai­ri­na kuņ­ģi.

Svarīgākais