Kura īstā? Egle svētkiem

Ja par eglītes skaistumu gribas priecāties ne tikai šajos Ziemassvētkos, bet vēl daudzus gadus, vislabāk iegādāties podā stādītu augu, tā uzreiz iegūstot vairākas priekšrocības – egli var viegli pārvietot un transportēt, garo svētku laikā tai nenobirs skujas, bet pavasara pusē to varēs stādīt dārzā, kur zaļā skaistule turpinās augt un priecēt vēl daudzus gadus.

Laiks, kad svētkiem tika posta mežā augusi un nocirsta eglīte, nu jau pieder pagātnei. Arvien biežāk cilvēki izvēlas audzētavās audzētas un podos iestādītas dažādu sugu eglītes. Atkarībā no vēlmēm, gaumes un iespējām var iegādāties dažādas formas parastās egles, var izvēlēties melno, aso, Kanādas, Serbijas vai Engelmaņa egli, vienkrāsas vai garzvīņu baltegli, duglāziju vai pat čūskegli.

Arī eglīšu izvēlē valda modes diktētas tendences. Vienu gadu pieprasītas ir samērā lielas egles, citu gadu gluži pretēji – priekšroka dota nelielām eglītēm. Pirms pāris gadiem ļoti pieprasītas bija asās jeb sudrabegles, pašlaik arvien lielāku popularitāti iegūst Serbijas un Kanādas egles, kuras priecē ar šauri konisku, kompaktu vainaga formu, blīvu zarojumu, patīkamu smaržu un dažādu nokrāsu zaļām vai zilganām skujām. Arvien vairāk tiek novērtētas parastās egles dažādās varietātes. Svētkos īpašu pošanu un rotāšanu nemaz nevajag lodveida, ligzdveida, klājeniskajām, konusveidīgajām vai nokareno formu eglītēm – tās ir gana greznas jau ar savu neparasto izskatu vien. Egles ar dzeltenīgām skujām svētkos nav īpaši pieprasītas, taču, veidojot dārzu, tās ir ļoti iecienītas.

Kādai jābūt labai eglei?

Iegādājoties egli, svarīgi zināt, cik ilgi tā augusi podā. Lai sakņu sistēma nostiprinātos un pielāgotos jauniem augšanas apstākļiem un augu vēlāk atkal varētu pārstādīt dārzā, egle podā jāpārstāda jau vasaras mēnešos. Stādaudzētavā izvēloties egli, katram ir tiesības redzēt, kādas ir podā iestādītās egles saknes. Bez īpašas piepūles izceļot egli no poda, sakņu kamolam jābūt kompaktam, ar labi saskatāmām jaunu sakņu spurgaliņām, augsnes substrātam jābūt blīvam un stingri jāturas pie sakņu kamola.

Ātras peļņas nolūkos tirgotāji nereti egles iepodo pēdējā brīdī. Egle ar traumētu sakņu kamolu, dārzā pārstādīta, noteikti neieaugs.

Zaļsvārce pārvesta mājās – ko tālāk?

Podā stādītu eglīti siltās telpās ienes tikai īsi pirms svētkiem. Dzīvoklī egli tur ne ilgāk par nedēļu un nenovieto tuvu radiatoriem, krāsns vai kamīna tuvumā. Sakņu kamolam podā visu laiku jābūt mēreni mitram. Dzīvojamo telpu sausajā gaisā substrāts, kurā egle iestādīta, ātri izžūst, tāpēc koku regulāri laista vai poda virsmu noklāj ar sniega kārtu. Pa nakti podu ar augu var iznest uz balkona. Lai nomaskētu podu, to var iesaiņot košā audumā, papīrā vai aptīt ar džutu. Podā augošā eglē nevajadzētu dedzināt brīnumsvecītes. Arī ar parasto svecīšu dedzināšanu jābūt ļoti uzmanīgiem – karstuma rezultātā var apdegt skujas un ciest zari. Lai kompensētu sausā gaisa nelabvēlīgo ietekmi, rasina skujas. Ja eglē ir izvietota elektrisko spuldzīšu virtene, skujas rasināt nevajadzētu.

Svētku egle pēc svētkiem

Eglīti pie aukstuma pieradina pakāpeniski. Ja pēc svētkiem nav sala un zeme nav sasalusi, koku var pārstādīt uzreiz. Ja temperatūra ir pāris grādus zem nulles atzīmes, podu ar augu labāk uzglabāt vai nu vēsās telpās (neapsildītā verandā, balkonā), vai egli iznest ārā un podu ierakt sniegā vai piesegt ar kūdru. Augu nevajag turēt tumšās, neapgaismotās vietās. Ja pumpuri zaru galos jau sākuši plaukt, eglīti atstāj iespējami vēsākā telpā un līdz pavasarim kopj kā jebkuru telpaugu. Telpā pārzieminātas eglītes izdzīvošanas iespēja ir mazāka nekā tad, ja koks uzglabāts ārā.

Lai egle augtu skaista

Lielākajai daļai eglīšu patīk saulaina vieta un trūdvielām bagāta augsne ar skābu reakciju (pH 5–5,5). Pirms stādīšanas augsni apmēram 50 cm dziļumā ielabo ar kūdru vai kūdras, melnzemes un mulčas sajaukumu. Stādot bagātīgā augsnē, sagatavo tikai stādīšanas vietu. Ja augsne smilšaina un nabadzīga, ielabo lielāku laukumu. Pēc iestādīšanas kociņu kārtīgi salaista un mulčē, lai pasargātu no nezāļu augšanas un mitruma iztvaikošanas. Mulčēšana noteikti nepieciešama pundurformām, lai starp kociņu un augsni būtu gaisa caurlaidīga josla.

Daudzas egles spilgtās pavasara saules staros bieži apdeg. Koku aizsardzībai izmanto agrotīklu vai egļu skujas. Aprīļa beigās, maijā eglītes mēslo ar skujeņiem paredzētu mēslojumu. Lietojot ilgdarbīgo mēslojumu, tas jādara tikai pavasarī, tikai stingri jāievēro noteiktā deva.

Populārākās egļu šķirnes

Parastā egle (Picea abies): mūžzaļš koks ar ievērojamām atšķirībām augstuma, zarojuma, skuju un čiekuru variācijās. Pamatsuga sasniedz pat 25 m augstumu un ir konisks koks ar blīvu zaru vainagu, 12–25 cm garām, tumši zaļām, spīdīgām skujām ar smailu galu. Jaunu koku var mākslīgi formēt. Sakņu sistēma sekla, bet plaša. Mīl vidēji labas, pietiekami mitras augsnes. Jauni koki ir izteikti ēnmīļi, pieaugot kļūst par saulmīļiem.

Parastā egle ‘Acrocona’ – neregulāras formas plati konisks vainags. Labos augšanas apstākļos var sasniegt 3 m augstumu. Izcili skaista ziedēšanas laikā, kad jauno dzinumu galos veidojas savdabīgi, čiekuriem līdzīgi pušķi.

‘Aurea Magnifica’ – reti izplatīta parastās egles šķirne ar konusveida vainagu. Var sasniegt 10 m augstumu. Īpašais skaistums slēpjas apstāklī, ka jaunībā egles skujas ir gaišas, zeltaini dzeltenas, un ziemā šis zeltainums kļūst izteikti košāks.

‘Virgata’ – viena no tā sauktajām čūsk-eglēm. Koks ar palti konisku, skraju vainagu, horizontāliem, mazzarotiem sānzariem un garām skujām.

‘Inversa’ – viena no populārākajām nokarenajām formām ar blīvu, vairākus metrus augstu augumu un nokareniem, stumbram blīvi piegulošiem zariem, kas sniedzas līdz pat zemei. Dažāds potcelma augstums rada atšķirīgu vizuālo efektu.

‘Little Gem’ – lēnaudzīga parastās egles pundurforma ar platu lodveida vainagu. Jaunībā ciņveida vainaga centrā izteikts padziļinājums, kas atgādina ligzdu. Eglei izteikti īsi dzinumi, gaiši zaļas skujas. Sasniedz 80 cm augstumu un metra platumu.

Serbijas egle (Picea omorika): ātraudzīgs koks ar skaisti konisku vainagu un īsiem, graciozi izliektiem zariem. Viena no skaistākajām egļu skujām. Jaunie čiekuri mēdz būt violeti purpura krāsā, nogatavojoties kļūst kanēļbrūni. Skujas tēraudzilas, plakanas ar strupu galu, divām izteikti bālganām atvārsnīšu joslām skujas virspusē.

Korejas baltegle (Abies koreana) – viena no lēnaudzīgākajām baltegļu sugām. Plati konisks vainags, dzeltenīgi dzinumi, kas sākumā ir smalki matoti, vēlāk kaili un sarkanīgi. Mazām eglītēm čiekuriņi sēdoši, violeti, lielākām – zili.

‘Silberlocke’ – lēnaudzīga šķirne ar konusveida vainagu un sirpjveidā augšup uzliektām skujām, atsedzot skujas sudrabaino baltumu apakšpusē.

Asā egle (Picea pungens), tautā saukta par sudrabegli: raksturīgas tumši zaļas, zilganpelēkas vai sudrabainas, cietas un ļoti asas skujas. Čiekuri 6–10 cm gari, gaiši brūni. Piemērota augšanai visā Latvijā. Lēnaudzīga, var sasniegt 3 m augstumu.

‘Bialobok’ – samērā jauna Latvijā introducēta asās egles šķirne ar gandrīz baltiem jaunajiem dzinumiem un skujām plaukšanas stadijā.

‘Glauca’ – plati koniska egle ar zilganām skujām. Labos augšanas apstākļos var sasniegt arī 15 m augstumu.

‘Glauca Koster’ – visizplatītākā sudrabegle ar regulāri konisku vainagu un horizontāli izplestiem zariem.

Vienkrāsas baltegle (Abies concolor) – viena no ziemcietīgākajām baltegļu sugām ar konusveida vai olveida vainagu. Labos augšanas apstākļos var sasniegt 25 m augstumu. Augšanai vispiemērotākā mālaina augsne.

Balzama baltegle (Abies balsamea) – ēncietīga, vidēji labas un pietiekami mitras augsnes mīloša egle ar maigām, aromātiskām, tumšzaļām skujām. ‘Nana’ – pazīstamākā punduršķirne ar plati blīvu lodveida zarojumu. Izteikti lēnaudzīga.

Kanādas egle (Picea glauca) – ātraudzīga, vēja izturīga egle, kas labos augšanas apstākļos var sasniegt 15–20 m augstumu. Koks ar šauri konisku vainagu un īsiem, izplestiem sānu zariem. Skujas nespodri zilganzaļas, saberztas smaržo.

‘Sander’s Blue’ – līdz 2 m augsta un apmēram metru plata pundurforma ar konisku, kompaktu vainagu. Skujas sākumā zilganas, vēlāk – zaļas.

‘Daisy White’ – pundurforma ar konisku vainagu un gaiši dzeltenām skujām pavasarī, kas pakāpeniski kļūst zaļas.

‘Conica’ – populārākā Kanādas egles šķirne ar regulāri konisku, blīvu vainagu. Jaunās skujas ir gaiši zaļas, vēlāk – zilganzaļas. Ziemā un agrā pavasarī jāpiesedz, jo var ciest no saules apdegumiem.

Melnā egle (Picea mariana) – koks ar nedaudz neregulāru, konisku vainagu un īsiem, horizontāliem vai tikko nokareniem zariem. Skujas zilganzaļas, ļoti īsas un blīvas, ar bālganu nokrāsu.Čiekuri mazi, sākumā purpurkrāsā, vēlāk – tumši sarkani.

‘Aurea’ – viena no skaistākajām šķirnēm, var sasniegt 10 m augstumu. Visu gadu saglabā krēmdzeltenu skuju krāsu, apakšpusē tās ir zilganā tonī.

‘Nana’ – ligzdveida pundurforma ar plati ieapaļu vainagu, regulāru zarojumu un īsām, zilganzaļām skujām.

Der zināt

• Nevajag izvēlēties egli, kas iestādīta maza izmēra podā!

• Koka vainagam jābūt proporcionālam poda izmēram.

• Divmetrīgai eglei vajadzīgs 20–25 l tilpuma pods.

• Ja egle iestādīta, piemēram, 5 l podā, koka mūžs nebūs ilgāks par pāris mēnešiem!

• Laikus un pareizi iepodotai eglei ir veselīgas skujas, elastīgi, lokani zari.

Kas jāatceras?

• No maza sējeņa vai potējuma līdz brīdim, kamēr eglīte no stādaudzētavas ienāk mājās, paiet vismaz pieci gadi.

• Nelielās lodveida, ligzdveida vai konusveida eglītes nav jāveido, tās savu formu uztur pašas. Ja rodas vairākas galotnītes, tās apgriež, atstājot galveno. Visas pundurformas ir lēnaudzīgas.

• Lielāka izmēra egles aug salīdzinoši ātri un dzīves laikā var sasniegt 20–30 m augstumu un 5–10 m platumu. Lai samazinātu augšanas ātrumu un veidotu blīvāku vainagu, ar šķērēm vai zāģi var saīsināt koka sānu zarus.

• Vislielāko uzmanību egles izpelnās, tuvojoties gadumijas svētkiem, taču visskaistākās tās ir maija otrajā pusē, jūnija sākumā, kad parādās krāšņi jauni dzinumi un čiekuri.

***

Iesaka Varis Kazaks, Baltezera kokaudzētavas vadītājs:

– Stādot eglīti, vajadzētu ievērot debespušu virzienu, kādā kociņš audzis iepriekš, jo skujām ir grūti mainīt orientāciju pret sauli. Stādaudzētavās eglītēm parasti piesien lentītes, lai zinātu, kura egles puse bijusi vērsta pret ziemeļiem. Ja šāda orientiera nav, skaistāko un kuplāko egles pusi parasti griež pret sauli. Pirms stādīšanas rūpīgi apsver egles augšanas vietu. Vislabāk to stādīt lauku īpašumā, nevis mazdārziņā, taču jāatceras, ka pāris gadu laikā egle atkarībā no šķirnes tomēr izaugs – pārdesmit centimetru vai pāris metru garumā. Nevajag stādīt egli tuvu pie mājas sienas, lai tās sakņu sistēma nebojātu ēkas pamatus.