Ar sanpaulijām vajag sadraudzēties

Par sanpaulijām, Uzambāras jeb Āfrikas vijolītēm, nevar nepriecāties. Sudrabaini mīkstu lapu rozetes viducī trauslie, maigi zīdainie ziedu čemuri ir pārsteidzoši savā formu un krāsu toņu dažādībā.

 Sanpaulijas ātri aug, zied gandrīz visa gada garumā, nav kaprīzas, ir viegli kopjamas un labi jūtas pat pieticīgākā apgaismojumā.

Tautā sanpaulijas (Saintaulia) nereti sauc arī par Āfrikas vai Uzambāras vijolītēm, taču ar vijolītēm šim telpaugam patiesībā nav nekāda sakara. Sanpaulijas pieder pie gesnēriju dzimtas. Ir zināma 21 sanpauliju suga un divas pasugas, kas savvaļā sastopamas Tanzānijā, Uzambāras kalnu apvidū, Kenijas dienvidaustrumos un Āfrikas austrumos.

Kopš tiem laikiem, kad pirmā sanpaulija tika pārdota kā telpaugs, ir pagājuši vairāk nekā 70 gadu, un šajā laikā tā kļuvusi par pasaules mēroga telpaugu favorīti.

Sanpauliju galvenā pievilcība slēpjas spējā ziedēt gandrīz jebkurā gadalaikā, tās kompaktais augums piemērots pat ļoti šaurām un pieticīgi apgaismotām palodzēm.

Ir izveidoti vairāki desmiti tūkstoši sanpauliju šķirņu un hibrīdu, kas cita no citas atšķiras ar dažādu lielumu, ar daudzveidīgu ziedu krāsu un pildījumu, ar dažādu rozetes lapojumu, ar stāvu vai nokarenu auga formu.

Kas sanpaulijām patīk?

Lai sanpaulijas labi augtu un bagātīgi ziedētu, ir jārespektē to vajadzības.

Vieta. Bagātīgi un krāšņi ziedošajiem telpaugiem vistīkamākā ir 20–25 grādu temperatūra, tie labi jūtas gaišā vai daļēji ēnainā vietā, bet ne tiešos saules staros. Sanpaulijas labi augs uz ziemeļu un ziemeļrietumu puses palodzēm un virtuvē, kur parasti ir mitrāks gaiss. Telpās ar sausu gaisu podiņus labāk likt uz paliktņa ar slapju keramzītu vai starp tiem izvietot trauciņus ar ūdeni. Var izmantot arī elektrisko gaisa mitrinātāju. Augs necieš caurvēju un straujas temperatūras svārstības.

Ja uz palodzes no logu šķirbām velk aukstums, sanpaulijas labāk ielikt dekoratīvajos podos uz kājas.

Augsne. Sanpauliju audzēšanai nepieciešama viegla, irdena, barības vielām bagāta un mitrumu uzturoša augsne ar vāji skābu reakciju pH 5,8–7,0. Dārzkopības veikalos var nopirkt speciālu sanpaulijām paredzētu augsni, bet to var gatavot arī pats, izmantojot papardēm paredzētu augsni, kam pievienots slieku biohumuss, Bioefekta mikrobioloģiskais mēslojums ziedošiem telpaugiem un mazliet perlīta vai vermikulīta, kas augsni darīs irdenāku.

Laistīšana. Pastāvīgi mitra augsne sanpaulijām nav nepieciešama. Jālaista mēreni, ļaujot substrātam starp liešanas reizēm apžūt. Nevajag liet tā, ka uz paliktņa sakrājas ūdens. Ar laistīšanu īpaši jāuzmanās rudenī un pavasarī, kad daudzdzīvokļu mājas vairs nekurina vai vēl nekurina. Lai mazinātu sakņu puves rašanās iespēju, sanpaulijas ziemā ieteicams padzirdīt no rīta, savukārt vasarā tās labāk liet vakarā.

Lai vienmērīgi samitrinātos sakņu kamols un no augsnes izskalotos sāļi, sanpaulijas labāk laistīt no augšas: tas jādara uzmanīgi, lai ūdens nenokļūtu uz lapām vai rozetes centrā.

Laistīšanai izmanto lejkannu ar garu snīpi. Pēc 20 minūtēm lieko ūdeni, kas sakrājas uz paliktņa, nolej. Ja augu gadījies iekaltēt, dara tā: nedaudz aplej, uzliek sanpaulijai polietilēna maisiņa kapuci. Nākamajā dienā, kad lapas būs atguvušās, atkal nedaudz padzirdina. Uzreiz pamatīgi salejot, augs var strauji iznīkt.

Laistīšanai izmanto remdenu, istabas temperatūras ūdeni, vispiemērotākais būs lietusūdens vai novārīts un atdzesēts krāna ūdens.

Mēslošana. Mēslo tikai intensīvas augšanas periodā, ne biežāk kā katrā trešajā laistīšanas reizē!

Turpinot mēslot tikko noziedējušu sanpauliju, daudzi pieļauj kļūdu – augam starp ziedēšanas reizēm ir jāļauj atpūsties. Papildmēslošanu uzsāk tikai tad, kad ieriesušies jauni ziedpumpuri.

Stādīšana. Sanpaulijas var stādīt visu gadu, taču vislabāk to darīt pavasarī. No viena poda citā var pārcelt arī ziedošus augus. Pirms stādīšanas poda apakšā jāieliek apmēram 2 cm bieza drenāžas kārtiņa. Stādīšanai labāk izvēlēties lēzenus un seklus podus, nevis šaurus un dziļus. Ja stādīšanai izmantos lielu podu, augs visiem spēkiem centīsies piesakņot poda zemi, bet par ziedēšanu nedomās. Jāatceras: sanpaulijas nedrīkst iestādīt par dziļu.

Kā pavairot?

• Populārākais pavairošanas veids – ar lapas spraudeni. Spraudeni var apsakņot ūdenī, sūnās, substrātā. No lapas apsakņošanās brīža līdz uzziedēšanai atkarībā no auga šķirnes jāgaida apmēram septiņi astoņi mēneši.

• Lapiņu apsakņošanai vislabāk izmantot substrātu vai dārzkopības veikalos nopērkamās kūdras tabletes Jiffy7. Kātiņu, kas nav garāks par 3 cm, ieslīpi nogriež ar žileti, apžāvē un liek uzbriedinātā tabletē, kurā ar irbulīti izveidota bedrīte. Kūdru viegli piespiež, spraudenīti nedaudz aplej, liek siltumnīciņā vai caurspīdīgā plastmasas kārbā, atstājot nelielu atvērumu ventilācijai, novieto siltā, gaišā, taču no tiešiem saules stariem pasargātā vietā. Apmēram pēc mēneša, kad lapiņa iesakņosies, plēvi var noņemt. Kad jaunie augi, sasniedzot 5 cm augstumu, būs izauguši apkārt mātes lapai, tos var sākt atdalīt. Mātes lapu kopā ar jaunajām lapu rozetēm uzmanīgi izrok no zemes, rozetes pa vienai ar saknēm atdala no kopējā sakņu kamola. Lai netraumētu jaunās saknītes, pirmo vajadzētu atdalīt mātes lapu ar tās pašas saknēm. No vienas mātes lapas var iegūt vairākas bērnu paaudzes.

• Lapiņu var apsakņot arī ūdenī. Spraudeņa iesakņošanās ūdenī notiek ātrāk nekā smiltīs vai augsnes maisījumā, taču, spraudeni uzreiz stādot substrātā, samazinās risks, ka tas sapūs.

• Sanpaulijai, kurai podā savairojies daudz bērniņu, tos pirms auga pārstādīšanas uzmanīgi atdala un stāda katru rozetīti atsevišķi.

Padoms

• Sanpaulijas nedrīkst rasināt!

• Sanpaulijas labi augs uz ziemeļu vai ziemeļrietumu puses palodzes.

• Augs reaģē uz vietas maiņu – ja bieži pārvieto, tas zied arvien retāk.

Bez vajadzības augu bieži pārstādīt nevajag: jo blīvāka sakņu sistēma, jo krāšņāk tas aug un zied.

• Ja sanpaulija nezied, iespējams, tai trūkst gaismas.

• Mājas apstākļos sanpauliju pūkainās lapiņas pārklājas ar putekļiem – reizi divos mēnešos augu uzmanīgi nodušo vai nomazgā ar vāju remdena ūdens strūklu zem krāna, tikai jāraugās, lai no poda neizskalotos zeme. Sausā telpā jāļauj augam nožūt.

Vērts zināt

Sanpaulijas iedala:

• pēc ziedu krāsas: vienkrāsainas, divkrāsainas, daudzkrāsainas;

• pēc ziedu tipa: var būt vijolītēm līdzīgi, zvanveidīgi, iegareni, gludām, gofrētām, kruzuļotām, bārkstainām ziedlapu apmalēm, vienkārši vai pildīti;

• pēc ziedu lieluma: var būt pavisam miniatūri un sasniegt 5 cm diametrā;

• pēc lapu tipa: var būt gludas, karotveida, viļņotas, krokotas, robotas, iegareni lodveidīgas;

• pēc lapu krāsas: ir vienkrāsaini zaļas, ar baltu plātnes pamatni, daudzveidīgi raibas.

• Ja uz auga lapiņām parādās dzelteni vai brūni plankumi, augs bijis pārāk spilgtā saules gaismā un jāpārvieto.

• Ja uz lapām parādās brūni plankumi, augs laistīts ar aukstu ūdeni.

• Ja lapiņas kļūst dzeltenīgas, vainīgs var būt gan silts gaiss, gan nepareiza laistīšana vai auga pārmēslošana.

• Ja augam veidojas gaiši zaļas lapas uz ļoti gariem kātiem, sanpaulija cieš no zemas temperatūras.

• Ja podā lapas saaug par biezu un ziedpumpuri ar grūtībām spraucas tām cauri, lapas jāparetina.

• Apmēram pēc trim gadiem sanpaulija sāk novecot.

Veikalos nopērkamajām sanpaulijām nav norādīti šķirņu nosaukumi, tāpēc tās visas dēvē par rūpnieciskajām jeb standarta sanpaulijām. Noteiktu šķirni var iegādāties pie kolekcionāriem vai internetā pasūtīt no stādu audzētavām. Sanpauliju hibrīdiem ar grezniem daudzkrāsu ziediem ir nenoturīgs krāsojums: no lapas audzēts augs var atšķirties no mātesauga (tas cenšas atgriezties sugas sākotnējā izskatā). Ja kādu eksotiskāka izskata sanpauliju grib pavairot ar apsakņotu lapu, no tās jācenšas iegūt vairākus jaunus augus – cerams, ka kāds atbildīs kārotās šķirnes izskatam.