Dārzs ar slepeno lidlauku
Nebija tik sen, kad Diāna un Guntars Vaideri nolēma: jāliek lietā Bulduru dārzkopības skolā gūtās zināšanas. Tā tapa zemnieku saimniecība "Plātes". Abi ilgi sprieda, attīstīsim ziedu vai dārzeņu ražošanu? Negaidīti radās doma – tādu saimniecību ir gana, bet vai daudzi piedāvā profesionālus apzaļumošanas pakalpojumus?
Domāts, darīts, Vaideri palīdzēs katram savu dārzu iekārtot profesionāli un dziļi individuāli. Guntars godīgi atzīstas, ka eiropeiskie dārzi viņu garlaiko, visi vienādi kā telefona stabi. Pirms piedāvāt, saimnieki nolēma iekārtot dārzu dvēselei paši sev.
Mājas priekšā nācējus sagaida latviski pamatīgi laukakmeņi, ko trauslā saimniece cilā ar vienu roku! Izrādās, tie nav vis zemes auklējums, bet gan Guntara drauga darinājums. Liels ir izbrīns, redzot, ka vienā no akmeņiem saimnieks ierīkojis itin omulīgu būdu sunim. Tikai esiet prātīgi, pa plašo dārzu staigājot – ne visi laukakmeņi kājām pasperami, netrūkst arī Dieva doto.
Mākslīgie akmeņi nav vienīgais pārsteigums nama priekšā, acis grūti novērst no mazās arhitektūras formas, kas visapkārt krāsainiem augiem nostādīta, netrūkst nedz ziedošas klinšrozītes, nedz mēneša zemenes. Šis brīnums tapis pērnvasar, lieliski pārcietis ziemas bardzību, vien nosalušās zemenes pārvākušās uz kompostu spēkus atzelšanai uzkrāt. Ja vēlaties, saimnieki neturēs sveci zem pūra un pastāstīs, kā no metāla balstiem, melnzemes, kokosšķiedru pinuma un vēl šā tā līdzīgs brīnums darināms. Šo neparasto puķu stabu veidojot, Diāna un Guntars bija nolēmuši parasto vasaras puķu vietā pārbaudīt ziemcietes. Un, ticiet, viņiem tas izdevās!
Pretī durvīm saimnieki iekārtojuši ziedu amfiteātri. Guntara no veciem dzelzceļa gulšņiem iekārtotajās puķu dobēs Diāna no sirds izspēlējusies ar visiem iespējamajiem zaļās krāsas toņiem. Te vīteņu ielokā gozējas gan ziedošie, gan mūžzaļie augi. Guntars atzīst, ka abiem gribas visu padarīt aizvien labāk, tomēr vienmēr ievērojot vienu nosacījumu – savu dārzu iekļaut latviskā ainavā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka viņi netiktu galā ar askētisku japāņu vai krāsu trakuma pārņemtu dienvidniecisku dārzu. Par pieķeršanos mājām liecina arī tas, ka saimnieks pēc pusgada strādāšanas ārzemēs sapratis, ka viņam tur neesot ko darīt. Esot lietas, svarīgākas par lielo naudu.
Abi apzaļumošanas speciālisti visiem dārzkopjiem iesaka – nebaidieties no šķērēm, griezt var visu. Augs saprot, ja tas darīts ar mīlestību. To pašu kalnu priedi var veidot kā tusnīgu lodīti vai arī ļaut majestātiski izplesties. Diāna un Guntars padalās arī noslēpumā, kā uzturēt zivju dīķi tīru, atliek vien ūdenī iegremdēt maisus ar miežu salmiem. Tik lielam kā viņējais pilnīgi pietiekot ar diviem maisiem.
Ir vēl viens, kas topošajā dārzā pārsteidz – nevainojamie ceļi, kas atgādina asfaltu, bet nav asfalts. Guntars pasmaida: "Kā jūs domājat, kāpēc amerikāņu lidmašīnas jau pēc dažām dienām spēj nosēsties kaut tuksneša vidū? Viņi rīkojas apmēram tāpat kā mēs. Mūsmājās Latvijas māls sajaukts ar augsnes stabilizatoru, ko atvedu no Kanādas. Atlika vien tos sajaukt un noblietēt ar ceļa rulli. Pa virsu pieblietējām šķembas.
Iznāca gandrīz kā klons. Ūdeņi notek, ziemā neslīd." Ko lai saka, latvisks pamatīgums. Bet, kā zinām, katram zilonim sava pelīte… Ir viena lieta, kam Guntars nespēj pretoties. Un tie ir… spēļmantiņu stendi lielveikalos. Joka pēc viņš reiz iemeta dažus santīmus automātā un izķeksēja pirmo spalvaino sīkaļu, lai saprastu: cauri ir. Kā gan tam var paiet garām? Pašu mājās jau pilni plaukti, daudzi mazie pircēji turpat uz vietas veikalos ar mīļmantiņām apdāvināti, bet azarts paliek azarts, zvēriņu armija kļūst aizvien lielāka.