Ieejot diplomētu mežziņu Ženijas un Aivara Klūgu ilgos gados veidotajā dārzā, šķiet, ka esi nonācis burvīgā meža nostūrī.
Dīķos laiski plunčājas zivis, krāšņās ūdensrozes nomainījušas zeltainas bērzu lapas no pašu stādītas birztaliņas. Viss plašais dārzs dabiski iekļaujas klusajā ainavā, jo žoga tam nav.
Saimnieku lutekle, mazā foksterjermeitenīte Buča dienu sāk ar apgaitu. Cik lapsēnu un jenotu pa nakti ciemos ieskrējuši? Vai stirnas nav vēl kādu kociņu aplupinājušas? Kura mežacūku ģimenīte šoreiz dīķmalu nopēdojusi?
Ženija un Aivars Klūgas smejas, ka viņus jau kuro gadu katru pavasari pārņemot stādīšanas trakums. Kā nekā savulaik viņu pārziņā bijis viss plašais Pokaiņu mežs. Arī savu dārzu jau gadus trīsdesmit viņi veido kā meža daļu, pat nepateiksi, ka krāšņā bērzu birztala dīķmalā ir pašu rokām stādīta. Un arī dīķis nav Dieva dots, paši vien rakuši, kur ezera zivīm laiskoties. Vasarā stundām var baudīt dzīvo gleznu ezera doņu un ūdensrožu ietvarā!
Aivars Klūga ir dobelnieks jau kopš piecdesmitajiem gadiem, 30 gadu viņa iesākto dārzu palīdz veidot Ženija. Aivars atceras: "Dārzu sākām stādīt gar ielu. Agrāk te bija gan zemenes, gan upenes, kāposti un kartupeļi. Riktīgs lauku dārzs!"
Visu rakstu lasiet 21. novembra izdevumā Māja.