Britu karaļnama stabilās vērtības
Ažiotāža, kas virmoja ap meitenes iz tautas Keitas Midltones un Velsas prinča Viljama kāzām, norimusi, un nu var pievērsties britu karaļnama stabilajām vērtībām.
Piemēram, Velsas pembrokkorgijiem, kas jau kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem mitinās britu karaļnamā un ir arī pašreizējās karalienes Elizabetes II mīluļi.
Popularitātes uzplaukumu korgiji piedzīvoja 1934. gadā, kad Jorkas hercogs Alberts (vēlākais karalis Džordžs VI) savām meitām uzdāvināja šādus sunīšus, un tie bijuši Velsas korgiji pembroki. Citi avoti gan vēsta, ka savu pirmo pembrokkorgiju Suzanu Elizabete saņēmusi kā dāvanu no tēva tikai 1944. gadā – 18 gadu jubilejā. Lai nu kā, Elizabetei suņuki iepatikušies, un līdz šim brīdim viņai piederējuši jau 30 šķirnes pārstāvju.
Elizabetes II aizraušanās ar suņiem ir zināma, taču mazāk zināms fakts ir tas, ka viņa mēģinājusi izveidot arī jaunu suņu šķirni – dorgiju. Karaliskā suņniecības entuziaste pārojusi pembrokkorgiju ar taksi, kas piederējis viņas māsai princesei Margarētai. Pašlaik Bekingemas pilī mitinoties pieci pembrokkorgiji un četri dorgiji.
Elfu zirdziņi
Velsiešu leģenda stāsta, ka senlaikos elfi izmantojuši korgijus kā zirdziņus – jūguši spraunos šuneļus ratos. Kā īsti radušies korgiji, nav precīzi noskaidrojams. Arī par nosaukumu zinātnieki strīdas. Vieni apgalvo, ka vārds korgijs cēlies no ķeltu vārdiem cor (mazs, sīks) un gi (suns), citi teic, ka no vārdiem cur (sekot, pārlūkot, uzmanīt) un gi (suns). Korgiji patiešām ir augumā nelieli, un viņu pamatpienākums bijis uzmanīt lopus, turklāt lielos ragaiņus! Korgiji ar pienākumu lieliski tikuši galā, jo bijuši vērīgi un drosmīgi, veikli un atjautīgi – nepaklausīgajiem ar zobiem ieķēruši kājās. Īpatnējā suņa kāju forma ļauj viņam veikli manevrēt un, esot starp liellopiem, izvairīties no samīšanas.
Iespējams, ka korgiju senči ir špicveidīgie suņi, kas Velsā ieceļojuši kopā ar flāmu audējiem. Lai gan kardigāni un pembroki var šķist līdzīgi, atšķiras ne tikai suņu augstums skaustā un ķermeņa garums, bet arī kaulu struktūra. Kardigānkorgijus uzskata par senāku šķirni. Kardigānas grāfistē 920. gadā izdots likums, kas paredz bargus sodus par korgija zādzību vai nogalināšanu, tādējādi apstiprinot šuneļu nozīmi vietējā lopsaimniecībā. Uz tiem attiecās arī tā dēvētais astes nodoklis, kas jau kopš ķeltu valdīšanas laikiem bijis jāmaksā par katru saimniecībā turētu suni.
Pirmās ziņas par pembrokiem atrodamas 1107. gadā. Un jau tad atzīmēts, ka viņiem astes nav. Iespējams, atjautīgie velsieši, lai izvairītos no astes nodokļa, saviem palīdziņiem astes kupējuši. Un tā tas turpinājies līdz pat humānajām mūsdienām, taču arī pašlaik līdztekus garastainiem pembrokkorgijiem sastopami īsastaiņi, kas piedzimst ar īsu strupulīti.
Lai gan Lielbritānijā ar šķirņu standartizāciju kinologi sāka nodarboties jau 19. gadsimtā, senajām velsiešu ganusuņu škirnēm viņi nepievērsa uzmanību līdz pat 1920. gadam, un tad jau bija jādomā par abu šķirņu īpatnību saglabāšanu, jo pembroki un kardigāni bija paspējuši pamatīgi sajaukties. Šķirņu standarti apstiprināti tikai 1934. gadā.
Sirdī – laucinieks
Pembrokkorgiji labi jūtas gan laukos, gan pilsētu daudzzīvokļu namos. Tomēr sirdī viņi ir un paliek laucinieki – viņiem nepieciešams svaigs gaiss un pastaigas. Šuneļi ir veselīgi radījumi. Alerģijas vai citas kaites viņiem nav raksturīgas. Barošanā gan jāievēro mērenība – pembroki ir spēcīgi un aktīvi suņi, kas apveltīti ar atbilstoši labu apetīti, tāpēc jāpielūko, vai barības devas atbilst viņu fizisko aktivitāšu iespējām.
Kaut arī kažoks ir pagarš, īpašu problēmu ar apmatojumu nav, tas nemēdz savelties. Ir gana, ja kažoku izķemmē reizi nedēļā, bet apmatojuma maiņas laikā gan suņa ķemmēšanai jākļūst par saimnieku ikdienas nodarbi.
Pembrokkorgiji ir dzīvespriecīgi, paklausīgi un kārtīgi, taču apveltīti ar savu īpašu funktieri – ir brīvdomātāji. Senču ganu asinis pembrokiem ir spēcīgas. Arī vairākās paaudzēs esot mājas mīluļiem, šiem suņiem vēl aizvien raksturīga sava bara (ģimenes) ganīšana un vākšana vienkopus, ieķerot nepaklausīgajam potītē.
***
KORGIJS
Velsas pembrokkorgijs (korgijs pembroks)
(Welsh Corgi Pembroke)
Izcelsmes valsts: Lielbritānija
Ķermenis: masīvs, muskuļots
Aste: paīsa (var būt strupulītis kopš dzimšanas)
Augstums skaustā: 25,4–30,5 cm
Svars: suņiem – 10–12 kg, kucēm – 10–11 kg
Apmatojums: vidēji garš, taisns, ciets, ar biezu pavilnu
Krāsa: sarkana, sabuļkrāsa, briežkrāsa, melna ar dzeltenu, ar baltām iezīmēm uz ķepām, krūtīm un kakla vai bez tām
Dzīves ilgums: vidēji – 14 gadu
Kucēna cena: Ls 300–500
***
Šovmenis ar līdera dabu
Gadu vecais Velsas korgijs pembroks King of Life All Stars Team jeb vienkārši Gilmors patiešām atgādina elfu zirdziņu – mazs, dzīvespriecīgs un atjautīgs. Garais vārds viņam no audzētavas, bet saimnieki Viktors Ždanovičs un Ilze Treiliha viņu nosaukuši par godu Deividam Gilmoram, bijušajam leģendārās grupas Pink Floyd mūziķim.
Kālab izvēlēta tieši šī šķirne? Viktors stāsta: «Pirms 10 gadiem tālrādē redzēju Velsas pembrokkorgiju – ļoti līdzīgu krancītim, kāds man reiz bija. Iepatikās. Nu radās izdevība korgiju iegādāties, un jāteic, ka neesmu vīlies! Gan izskats, gan raksturs ir tieši tāds, kādu biju vēlējies. Man patīk arī tas, ka reizumis viņš izliekas par neko nesaprotošu muļķīti, lai gan patiesībā ir ļoti saprātīgs – vienkārši negrib prasīto darīt, tāpēc simulē nesaprašanu! Un vēro reakciju – šķiet, ka viņš ar mums eksperimentē gluži kā bērns – iztausta robežas. Suņu skolā, kuru apmeklējam, viņš mēdz izpildīt komandas pēc sava prāta, lai gan labi zina, kas un kā darāms. Piemēram, reizēm pēc komandas Gulēt! viņš apguļas... uz muguras un šķelmīgi vēro cilvēku reakciju. Šovmenis, kuram patīk apkārtējo uzmanība! Gilmors ir labestīgs, draudzīgs, ģimenisks suns, un man tas ir svarīgi.» Ilze piebilst: «Viņš ir draudzīgs pret bērniem. Tiesa, kā jau ganu suns, viņš mēģina tos ganīt – ja uzskata, ka bērni var sevi apdraudēt vai vieni paši patālāk aiziet, pieskrien un kampj kājās. Tas gan tā maigi, taču vēlme ir nepārprotama – noturēt visu ganāmpulku vienuviet. Kad bija jaunāks, mēģināja noganīt visus, bet tagad uzmana tikai bērnus, tomēr var nojaust, ka Gilmoram nepatīk arī tas, ja savējie pieaugušie dodas, pēc viņa domām, nevēlami projām no pamatkompānijas.»
Gilmors mitinās dzīvoklī, bet Velsas pembrokkorgijiem ir itin pagarš apmatojums. Vai tas nerada problēmas? Ilze apgalvo: «Nē! Pembroki ir viegli kopjami, un arī tas ir viens no šķirnes plusiem. Apmatojums nesaveļas, netīrumi tam īpaši nelīp klāt.» Gilmors labprāt ēdot gan suņu barību, gan cilvēku ēdienu, un viss viņam garšojot vienlīdz labi – par apetītes trūkumu nesūdzoties, taču arī pārlieku rijīgs neesot.
Ganu suņiem – vienalga, lieliem vai maziem – nepieciešamas kustības, citādi viņi varot kļūt korpulenti. «Gilmors pie garākām pastaigām diemžēl tiek tikai nedēļas nogalēs, kad aizbraucam uz jūras malu vai kādu mežu,» atzīst Ilze, «taču savu fizisko aktivitāšu devu mūsu suns izbauda arī suņu skolā, kurā vismaz pāris stundu noskrienas līdz pagurumam. Mājās Gilmors ir kluss. Jā, pariet mēdz. Jo sevišķi tad, kad rotaļājoties satrakojas, taču nekāds kaimiņu pacietības un nervu sistēmas stabilitātes pārbaudītājs viņš noteikti nav.