«No vienas puses, varētu teikt, ka visu laiku atrodos kustībā un darba gaitās daudz ceļoju, bet tas nozīmē pārvietošanos ar lidmašīnu vai vilcienu un līdz ar to arī sēdēšanu,» saka Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, vērtējot savus paradumus.
Tāpēc sēdēšanu viņš cenšas kompensēt ar fiziskām aktivitātēm – vingrošanu un braukšanu ar velosipēdu, lai dzīvesveids būtu veselīgs.
«Savu fizisko formu līdz šim esmu noturējis līdzīgi, kāda tā bija 18 gadu vecumā. Uzvalka un bikšu izmēru neesmu mainījis,» pārliecinoši saka viņš. Savulaik patikusi vieglatlētika, nodarbojies ar augstlēkšanu, spēlējis futbolu. Zem basketbola groza varējis palēkties uz augšu un bez piepūles iemest bumbu grozā. Tomēr pamazām, kopš izveidojis ģimeni, sports aizvirzījies tālāk no prioritāšu saraksta un sportojis diezgan neregulāri. Tad bijis liktenīgs gadījums pirms vairākiem gadiem, kad, metot lidojošo šķīvīti, sasitis ceļgalu. Kāju nācās operēt, un tad nākusi nojausma, ka dzīvesveidā nepieciešamas pārmaiņas. Sieva Anda, kura ir ģimenes ārste, it īpaši mudinājusi, ka vairāk jāvingro. No sākuma viņš skeptiski vērtējis šāda sportiskā pasākuma lietderību, jo agrāk jau vingrojis, taču pirms vairāk nekā pusgada vingrošana kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Tagad viņš vingro katru dienu, ieskaitot brīvdienas. «Esmu sapratis, ka stiepšanās ir svarīgākā vingrošanas sastāvdaļa. Stiepjoties var uzturēt lokanību, un to es iemācījos pie fizioterapeita pēc operācijas.» Neiztrūkstoša viņa dzīves sastāvdaļa ir arī peldēšanās baseinā un darbošanās uz velotrenažiera.
Lūpā iemeties āķis
Cilvēks var apbrīnojami viegli mainīt savus paradumus – tā uzskata pazīstamais deputāts. «Sev teicu, ka pusgadu izmēģināšu jauno dzīves ritmu. Tas pagāja, un lūpā ir iemeties āķis. Mani māktu bailes mainīt savu dzīvesveidu. Es tagad nepavadu mazāk laika sēžot, bet esmu atradis lielisku variantu – 20 minūtes dienā kā minimumu un stundu kā maksimumu vingroju. Man nav jāiet uz sporta zāli un jācilā 80 kilogrami. Esmu novērojis, ka cilvēki nepareizi vingro un nodara sev pāri.» Katru ziemu vismaz reizi saaukstējies – sāpējis kakls, bijušas iesnas vai klepus. Šoziem divas reizes jutis, ka sāk sūrstēt kakls, bet pēc dienas, divām visi simptomi pazuda. «Vingrošana palīdz nostiprināt arī imunitāti,» ir pārliecināts viņš.
Pašsajūta tagad arī esot daudz labāka, un ir grūti pat aprakstīt, cik lieliski pats jūtas. Pērn ziemā sācis ar bērniem aktīvi slēpot, bet šoziem to papildinājusi skriešana. «Ja ir labs apģērbs, apavi, nav atkalas, tad var skriet. Nav patīkami, ja ir slidens.» Stāstot par savām velogaitām, atklāj, ka visai ģimenei iecienīta braukšanas trase sākas Rīgas centrā un turpinās līdz Jūrmalai. «Priecājos, ka ar katru gadu aizvien vairāk cilvēku Rīgā izmanto velosipēdu. Grūtāk ir atrast vietu, kur to atstāt.» Tad, kad Krišjānis ir Rīgā, galvenokārt pārvietojas ar velosipēdu vai kājām, bet lietainā laikā izmanto sabiedrisko transportu.
Latvieša vai francūža brokastis
«Vēroju, ka vairumam pilsētnieku, kuri strādā birojā, dzīvesveids ir ļoti neveselīgs ne tikai ierobežotās kustēšanās dēļ, bet arī no uztura viedokļa. Daudzi izvēlas ēdienreizē pusfabrikātus. Agrāk vajadzēja papūlēties, lai atrastu kaut ko neveselīgu, bet tagad – lai atrastu veselīgo.» Novērojis, ka Beļģijā un Francijā cilvēki no rīta brokastīs ēd maizi ar ievārījumu, pusdienās ir nelielas uzkodas, bet vakarā ap deviņiem ietur kārtīgu maltīti. «Mēs, latvieši, pārsvarā ieturam kārtīgas brokastis, ja iznāk laiks, – pusdienas, bet vakariņas ir vieglākas. Ja brokastis ēstu kā latvietis, bet vakariņas kā francūzis, tad pēc pusgada siksna kļūtu par ciešu vai būtu jāpērk pat jauna. Esmu iemācījies Briselē ēst vieglas brokastis, jo vakarā, kad tik organizēti semināri, uzņemt kalorijas nākas vēlu.» Latvijā esot, ir gluži pretēji – sātīgākas viņam ir brokastis.
«Tas ir apbrīnojami, ka cilvēks īsā laikā prot pārslēgties uz citu ritmu. Sākumā, pirms četriem gadiem, man bija grūti, bet tagad vairs nav. Uzņemtās kalorijas kompensēju ar vingrošanu katru dienu līdz svīšanai.» Viņš cenšoties mazāk ēst saldumus, it īpaši kūkas. «Man kopš bērnības ir garšojusi šokolāde, un tad sacenšos ar bērniem. Man ir sava slēptuve, ko bērni jau atklājuši. Šķiet, ka sev kaut ko liegt nevajag, ja vien tas nepārvēršas pārmērībā.» Garšojot ne tikai piena šokolāde ar lazdu riekstiem, bet arī rūgtā šokolāde, kas citiem ģimenes locekļiem neesot iecienīts kārums.
Zemāks stresa līmenis
Vasarā Kariņu ģimene daudz laika pavadījusi Rojā pie jūras. Šovasar iznācis dienā peldēties trīs reizes, un arī tas devis labu fizisku rūdījumu. Viņš izstāsta, ka ģimenē paši pļaujot arī zāli un kopj dārzu, sadalot veicamos darbus. Zāles pļaušanu no Krišjāņa pamazām pārņemot vecākie dēli. Pirms vairākiem gadiem, kad bijis Saeimas frakcijas vadītājs, daudz laika pavadījis laukos Vidzemes pusē. «Kad uz turieni aizbraucu, paņēmu rokās trimeri, uz ausīm bija uzliktas austiņas, un tīrīju apmežotā platībā krūmus. Pēc stundas divām atgriezos mājās nosvīdis, zaļš un odu sakosts, taču laimīgs. Šāds darbs brīnišķīgi noņem stresu. Tur biju iztīrījis visas takas, tikai žēl, ka tās tik ātri aizauga.» Šobrīd viņš jūtot, ka stresa līmenis ir krietni zemāks nekā agrāk, un iekšēji jūtoties mierīgāks. «Tas ir tāpēc, ka esmu izkustējies un izvingrojies,» labas pašsajūtas formulu atklāj deputāts.
Karbonāde un kartupeļi
Sīkāk raksturojot savu ēdienkarti, Krišjānis teic, ka ir visēdājs. Priekšroku dod dažādībai ēdienkartē. Cenšas ēst no visa kā, nevis pārmērīgi kaut ko vienu. Viņa mamma savulaik mācījusi, ka ir jāēd viss, kas uzlikts uz šķīvja, jo nevarot zināt, vai kādreiz nenāksies ieturēt vakariņas kopā ar Zviedrijas karalieni. Tad, kad pirms pāris gadiem bijis ekonomikas ministrs un devies valsts vizītē uz Stokholmu, sēdējis pie galda blakus Zviedrijas karalienei. Tajā brīdī prātā bijuši mammas teiktie vārdi. «Godīgi sakot, atceros, ko mēs runājām, bet, ko ēdu un kā garšoja – neatceros,» savu interesanto piedzīvojumu komentē Krišjānis Kariņš. Viņš neslēpj, ka parasti, esot ārzemēs, pietrūkstot Latvijas garšīgās maizes. Mīļākais ēdiens ir žāvētas butes. Iemīļota ir indiešu un japāņu virtuve. Tikai pēc tam, kad Krišjānis apprecējies, novērtējis, ka ēdienam tomēr jāpievieno arī nedaudz sāls, jo viņš, pats agrāk gatavojot ēst, izmantojis tikai piparus un ķiplokus. Esot Latvijā, patīkot izbraukt ārpus Rīgas, kad galdā tiek celta tradicionālā karbonāde un kartupeļi.