"Mēs jau bijām zaudējuši cerības atgūt kaut vai vienu darbu no tēvam nozagto vairāk nekā 300 gleznu, zīmējumu un skiču kolekcijas, ja ne nejaušs gadījums, kas izvērtās par aizsākumu neskaitāmu notikumu virknei, kas mūs aizveda līdz mākslas darbu jaunajam saimniekam jeb, runājot juristu terminoloģijā, labticīgajam ieguvējam," atklāj māksliniece Linda Daņiļevska, gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Uno Daņiļevska meita.
Pēc 18 gadiem, iesaistoties detektīvfilmām raksturīgos notikumos un pateicoties daudzu labvēļu atbalstam (draugiem, kolēģiem, TV 3 komandai, advokātam, Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes darbiniekiem u. c.), ģimenei izdevās atgūt sešas gleznas. Diemžēl pats mākslinieks to nepiedzīvoja, jo jau divus gadus ir aizsaulē.
1991. gada augustā zagļi, izmantojot Uno Daņiļevska un pārējo ģimenes locekļu prombūtni (mākslinieks bija komandējumā ASV, meita, tolaik būdama Mākslas akadēmijas studente, bija vasaras praksē, bet sieva pildīja darba pienākumus Latvijas Radio), no gleznotāja darbnīcas Āgenskalnā aiznesa visus darbus, metus gleznām, zīmējumus, ko viņš savos 46 gados bija radījis un glabājis. Arī tos, kurus viņam bija dāvinājuši draugi – valstī atzīti gleznotāji. Starp nozagtajām bija 28 gleznas, kas piedalījušās izstādēs ārvalstīs, guvušas starptautisku ievērību. Latvijas glezniecības vēsturē tas ir vienīgais gadījums, kad kāds mākslinieks zaudē visus savus darbus. Tika ierosināta krimināllieta, izdevās atrast arī vienu zādzības aculiecinieku – kādu vietējo dzērāju, kurš bija redzējis, kā gleznas iekrauj smagajā mašīnā, taču tad izmeklēšana iestrēga. Bija juku laiks, mainījās sociāli ekonomiskā iekārta, tāpēc šī zādzība uz pārējo notikumu fona izmeklētājiem šķitusi mazsvarīga, stāsta Linda. Arī vienīgais liecinieks mīklainos apstākļos esot zaudējis dzīvību. Kopš tā laika mākslinieka meita kopā ar radiniekiem un tēva draugiem centās sekot mākslas darbu izsolēm, kā arī apstaigāja galerijas un antikvariātus. Līdz aizvadītajam gadam šie meklējumi bija nesekmīgi. Vienīgās palikušās Uno Daņiļevska gleznas, kas bija tapušas līdz 1991. gadam, glabājās dažās privātkolekcijās un Latvijas Mākslas muzeja arhīvos, kā arī četras atradās Daņiļevsku dzīvoklī pie sienas. Taču tad 18 gadus ilgušie meklējumi vainagojās ar panākumiem. Gleznotāja draugs Juris Jurjāns kādā no izsoļu katalogiem pamanījis Uno Daņiļevska 1970. gadā tapušu gleznu. Tas bija viens no nozagtajiem darbiem. Linda, tēva drauga mudināta, vērsās ar iesniegumu pie tiesībsargiem.
Stāsta Linda Daņiļevska:
– 90. gados Āgenskalns bija gandrīz vai sava republika, tāpēc pastāvīgie āgenskalnieši cits citu zināja pēc sejas un bieži vien arī - kur katrs dzīvo un ar ko nodarbojas. Protams, daudziem tuvējās apkārtnes iedzīvotājiem nebija noslēpums, ka tēvs ir mākslinieks un ka mūsu dzīvojamās mājas pagalmā atrodas viņa darbnīca. Netālu no tās darbojās alus kiosks, ap kuru vienmēr spietoja iedzert gribētāji. Tie, kas uz šo kiosku nāca regulāri, zināja, ka turpat pagalmā ir tēva darbnīca.
Kad konstatējām zādzību, izsaucām miliciju. Kaut varētu šķist, kā var nepamanīti smagajā mašīnā iekraut 300 mākslas darbus, no kuriem vairāki ir lielformāta, atrada tikai vienu aculiecinieku, kurš vēlāk tika atrasts miris Āgenskalna tirgus rajonā. Gleznas ir ne tikai grūti transportēt, bet arī uzglabāt, jo tām nepieciešami noteikti apstākļi.
Izmeklēšana apsīka, vēl lāga nesākusies, jo bija pārmaiņu laiks, kad vecais brūk, bet jaunais ir sākuma stadijā, turklāt izdarītais noziegums nelikās pārāk nopietns, jo nebija ne līķu, ne nozagtu zeltlietu. To, cik patiesībā šis notikums ir traģisks, tiesībsargi pat nevarēja iedomāties. Bez pēdām bija pazuduši viena noteikta tēva daiļrades perioda darbi, par kuru nu vairs nebija nekādas liecības. Tas, protams, viņu psiholoģiski smagi iespaidoja. Redzot, ka izmeklēšanai nav virzības, viņš vērsās pēc palīdzības arī pie Džemmas Skulmes, kas tolaik bija Mākslinieku savienības priekšsēdētāja. Bet mēs – paps, es, mamma, draugi un kolēģi – sekojām mākslas darbu izsolēm, kā arī apstaigājām galerijas un antikvariātus cerībā atrast kaut ko no pazudušās kolekcijas.
– Kā zinājāt, ko meklēt? Vai tēvs bija uzskaitījis savu kolekciju?
– Tēvs bija fiksējis visus savas kolekcijas darbus piezīmju grāmatā, taču ne visi bija fotografēti, jo nebija tādu tehnoloģiju, lai amatieris to varētu kvalitatīvi paveikt. Šis fakts vēlāk apgrūtināja nozagto darbu meklēšanu, bet atviegloja tas, ka katras gleznas aizmugurē bija uzlīmēts papīrs, uz kura uzrakstīta izsmeļoša informācija par darbu: autora vārds, uzvārds, adrese, tālruņa numurs, gleznas izmērs, tapšanas gads un kādā tehnikā gleznota. Tagad to raksta uz audekla.
– Tagad droši var teikt, ka visveiksmīgākais pazudušo gleznu pēddzinis ir bijis jūsu tēva draugs gleznotājs Juris Jurjāns.
– Šķirstot Privātā latviešu mākslas muzeja izsoļu katalogu, Juris Jurjāns atpazina tēva gleznu Zvejnieku kuģītis, kad datēta ar 1970. gadu. Katalogā šis darbs bija nosaukts citādi – Kuģi ostā, taču tēva vārds bija norādīts pareizi.
Tēva draugs sāka mani dīdīt, ka jāceļ augšā vecā krimināllieta un jāvēršas policijā, jo mums nebija nekāda juridiska pamatojuma, lai ierastos izsolē un paziņotu, ka šī glezna ir zagta. Diemžēl mājās vairs neatradu nevienu dokumentu, kas apliecinātu, ka savulaik bijusi ierosināta krimināllieta, tikai ar tēva roku rakstītu kolekcijas priekšmetu uzskaitījumu. Ar šo sarakstu vērsāmies Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldē (ONAP). Rakstīju iesniegumu, lūdzot uzsākt izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai izsolē pieteiktā glezna nav no mana tēva kolekcijas nozagts darbs. Domāju, ka tikai pēc gada sagaidīšu kādu ziņu no izmeklētājiem, taču zvans atskanēja drīz vien. Man paziņoja, ka esot atraduši cilvēku, kas darbu ar nosaukumu Kuģi ostā piedāvājis izsolei. Taču tā kā noziegumam esot iestājies noilgums, viņi man nekādi nevarot palīdzēt. Šis cilvēks esot gleznu labticīgais ieguvējs, bet gatavs par simbolisku samaksu mums atdot daļu no kolekcijas.
– Vai šī ziņa nešokēja?
– Sākumā pārņēma liels prieks, jo mums pateica, ka būs iespējams atgūt "kaudzi darbu". Tiesa, šajā paziņojumā nepatika pāris vārdu – "simboliska samaksa". Pirmkārt, nesapratu, kāpēc man jāatpērk savs īpašums, bet, otrkārt, – kas ir simboliska samaksa. Manā izpratnē tā noteikti ir viena, bet citam – cita. Konsultējos ar vairākiem cilvēkiem, arī ar advokātu Egonu Rusanovu, kas man teica, ka simboliska samaksa ir viens lats.
Policista un ONAP izmeklētāja pavadībā devos uz tikšanos ar gleznu labticīgo ieguvēju. Mūs iepazīstināja, bet tālāk skaidrībā bija jātiek pašiem, jo krimināllietai par gleznu nozagšanu jau pirms astoņiem gadiem bija iestājies noilgums.
Uz nākamo tikšanos devos, izskatoties pēc kardioloģijas nodaļas pacientes, jo zem virsdrēbēm bija paslēpts mikrofons, kamera un vadi. TV3 no maniem draugiem bija uzzinājuši par šo notikumu un nolēmuši to publiskot. Tas man radīja drošības izjūtu, jo bija pārāk daudz neskaidru jautājumu saistībā ar gleznu labticīgo ieguvēju. Uzfilmētais sižets būs liecība, ka ir tādi cilvēki un notikumi.
– Kādi fakti tiekoties atklājās? Kur šī kolekcija bija bijusi visus šos gadus? Kāpēc tikai tagad vismaz viens darbs nonāca publiskā telpā?
– Šokējošākais ir tas, ka pazudusī kolekcija vai daļa no tās (es savām acīm to neesmu redzējusi, tikai esmu uzklausījusi gleznu labticīgā ieguvēja stāstu) atrodas netālu no mūsu mājām Āgenskalnā. Vīrietis stāstīja, ka gleznas un citus mākslas darbus viņš esot atradis kaimiņos nodegušā šķūnītī, kur gleznas esot bijušas noslēptas starp sienām. To, cik daudz no kolekcijas viņš izglābis, viņš neteica. Mūsu tikšanās reizē viņš iznesa sešus darbus, kurus ieraugot es aizmirsu apņemšanos tos atpirkt par simbolisku samaksu – vienu latu. Atdevu visu naudu, ko biju paņēmusi līdzi – 100 latus.
Kad mēs šķīrāmies, man radās vesela virkne jautājumu. Ja gleznas ilgstoši ir atradušās tām nepiemērotos apstākļos – mitrumā un aukstumā, kāpēc nav pelējuma sēnīšu vai citu bojājumu? Ja bijis ugunsgrēks, kāpēc nav uguns un ūdens atstāto pēdu uz šiem darbiem? Visi seši bija ideālā stāvoklī. Bet visvairāk sirds sāp par to, ka nozieguma noilguma dēļ mums, likumīgajiem mantiniekiem, nav nekādu juridisku tiesību uz savu īpašumu, ir jāatpērk zagta manta. Taču es esmu nolēmusi turpināt sarunas ar tēva kolekcijas labticīgo ieguvēju.
***
LINDAS TĒVA VIZĪTKARTE
Uno DAŅIĻEVSKIS
Mākslinieks, profesors.
Dzimis 1945. gada 15. augustā Rīgā. Miris 2007. gada 9. decembrī Rīgā.
Kopš 1977. gada strādājis Latvijas Mākslas akadēmijā. Sācis kā vecākais pasniedzējs, tad bijis vizuāli plastisko mākslu studiju virziena vadītājs un meistardarbnīcas vadītājs Latvijas Mākslas akadēmijas
Glezniecības katedrā.
Piedalījies izstādēs, sākot ar 1968. gadu, bet kopš 1970. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības Jauno mākslinieku apvienības biedrs, vēlāk – Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.
Strādājis eļļas krāsu tehnikā, gleznojis klusās dabas, ainavas, sadzīves žanra figurālās kompozīcijas, portretus. Strādājis monumentālajā glezniecībā, veidojis vitrāžas.
Darbi atrodas Latvijas Mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības fonda kolekcijā, kā arī Maskavas, Kijevas, Sozopoles (Bulgārija) muzeju fondos un privātkolekcijās. Gleznas eksponētas Latvijā, Igaunijā, Krievijā, Vācijā, Lielbritānijā, Bulgārijā, Grieķijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Zviedrijā, ASV, Indijā, Japānā un citviet pasaulē.