Svētku salūts izposta skolniecei bērnību

Pirms pieciem gadiem tieši jaungada nakts izmainīja tolaik vienpadsmitgadīgās skolnieces rīdzinieces Arinas Radziņas dzīvi. Svētku salūta laikā Rīgā, Stirnu ielas rajonā, meitene pēkšņi bezsamaņā saļima - viņai iešāva galvā. Taču viņa izdzīvoja.

„No sākuma domājām, ka varbūt galvu traumējis kāds metāla gabaliņš no izšautās petardes. Kad aizbraucām uz slimnīcu, kur iztaisīja rentgenu, ārsti izstāstīja, ka lode bijusi no īstas kaujas pistoles,” stāsta Arinas māmiņa Svetlana Radziņa. Arina pamazām ir atveseļojusies, taču ne pilnībā. Viņai noteiktā diagnoze: ir kreisās puses hemiparēze, pavisam nemanāmi, bet meitene klibo. Svetlanai Radziņai policijā apgalvo, ka vainīgo meklē. Taču joprojām - arī pēc pieciem gadiem - šāvējs nav atrasts.

Uz tikšanos viņas ir atnākušas abas - Arina ar mammu Svetlanu. Sievietei joprojām, valdot emocijas, ir grūti runāt par notikušo traģiskajā jaungada naktī, taču Svetlana, spītējot pārbaudījumiem, ir smaidīga. Tikai sarunājoties iespējams nojaust, ka Radziņu ģimene pārdzīvojusi ļoti smagu dzīves periodu. Arina, šķiet, ir nopietnāka nekā mamma. Viņas stāstītajā ne mirkli nezūd pieauguša cilvēka attieksme, lai gan tikai 25.martā viņai paliks tikai 16 gadu.

Arinas mamma atzinīgus vārdus velta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstam Leonīdam Lugovskojam, kurš pēc šāviena izglāba Arinai dzīvību. „Mediķi jautāja, vai esam ar mieru, ka meitai veic operāciju. Pastāvēja risks, ka tās laikā viņa var nomirt. Taču sapratu, ka jāpiekrīt. Ja viņai neveiktu operāciju, arī tad taču viņa varēja neizdzīvot,” atceras Svetlana Radziņa. Smagi ievainotā meitene gulēja slimnīcas reanimācijas nodaļā komā. Viņas dzīvība karājās gluži vai mata galā, taču cietušās meitenes organisms spēcīgi pretojās tam, ka draudēja notikt pats ļaunākais. Arina lēnām, taču atgriezās dzīvē. No sākuma bija ļoti smagi. „Kad Arina nāca pie samaņas, kļuva zināms, ka ķermeņa kreisā puse ir pilnībā paralizēta, bija jālieto daudz zāļu. Divus mēnešus Arina ārstējās slimnīcā, pēc tam sekoja mēnesi ilga rehabilitācija Vaivaros, kas deva ļoti labus rezultātus. Uz turieni Arina devās invalīdu ratiņos, jo viņa nevarēja staigāt, meitenei nācās atrasties horizontālā stāvoklī,” stāsta viņas māniņa. Arinai sākās dzīve no jauna, bija jāmācās ēst ar karotīti un atkal staigāt. Mācoties staigāt, viņa uzstāja, ka mēģinās pati ar saviem spēkiem, bez mammas palīdzības.

Kad Arina pamazām atveseļojās, tika piedāvāts turpināt mācības mājās, taču uzņēmīgā meitene

nebija ar mieru. Viņa atteicās no piedāvājuma, jo ātrāk vēlējās atgriezties skolā pie saviem klasesbiedriem un mācīties kopā ar viņiem. „Aizgāju uz skolu un aprunājos ar skolotājiem. Viņi bija pretimnākoši un atļāva Arinai apmeklēt skolu. Vedu meitu tikai uz divām stundām, jo viņai bija grūti noturēt līdzsvaru, pēc tam jau uz trīs, četrām stundām. Viņa labi adaptējās, visu nokavēto apguva. Es konspektēju mācību vielu, mājās viņai izskaidroju. Es pati ilgi neļāvu sev raudāt, bet pēc pusgada emocijas vairs nebija iespējams saturēt sevī,” mātes emocijas neslēpj Svetlana. Viņa pāris gadu laikā, rūpējoties par meitas veselību, perfekti apguvusi medicīnas darbinieces pienākumus - aprūpēt guļošu slimnieku, iemācījusies špricēt.

Vairākas reizes Arina izgājusi ārstniecības kursus Sanktpēterburgas Smadzeņu institūtā un vēlāk uzzināja arī par rehabilitācijas iespējām Ukrainā, Truskavecā. „Pirmais brauciens uz Ukrainu bija veiksmīgs. Kurss ilga nedēļu. Pirms tam viņa varēja tikai staigāt, bet tad sāka skriet,” saka S.Radziņa. Iepriekšējais brauciens ar ziedotāju palīdzību bija noorganizēts pērn decembra beigās, brīvdienās. Kreisā Arinas roka bija paralizēta, un joprojām ar to vēl nav iespējams pilnvērtīgi darboties, tāpēc nepieciešama turpmāka ārstēšana. Vienam braucienam uz Ukrainu Arinai ar mammu nepieciešami apmēram 2500 eiro. Ārsti rekomendē: lai nostiprinātu to, kas veselības uzlabošanas nolūkā ir panākts, un sasniegtu vēl lielāku efektu, uz turieni jādodas divas, trīs reizes gadā. Nākamais brauciens plānots pavasarī, bet par tālāku nākotni ir grūti prognozēt, ņemot vērā šobrīdējo ekonomisko situāciju. Arinas māmiņai kopš augusta nav arī darba.

„Ir jācīnās. Ārsti saka, ka meitai ir uz ko tiekties. Viņai ir iespēja izveseļoties. Tas atkarīgs arī no viņas pašas. Ir jātic, ka viss izdosies, nedrīkst laist sevī sliktas domas,” uzskata S.Radziņa. Šobrīd Arina divas reizes nedēļā apmeklē masāžu, no sākuma izmantoja reiterterapiju, un arī tagad turpina nodarboties ar jāšanas sportu. Divas reizes izmēģināta terapija ar delfīniem, kas dod pozitīvu psiholoģisku efektu, taču tā ir ļoti dārga procedūra. Viens seanss izmaksā 100 eiro, bet vajadzīgi 80. „Pirmo reizi, kad meita peldēja ar delfīniem, viņa sāka smaidīt. Pirms tam viņa nesmaidīja, bija bēdīga,” atminas meitenes māmiņa.

Kad Radziņu ģimeni piemeklēja traģēdija, Arinas mamma bija dekrēta atvaļinājumā - mazajai Arinas māsiņai Alisei bija pusotrs gadiņš. Tagad ģimenes jaunākajai atvasei ir seši gadi, un abas māsas lieliski saprotas, lai gan ir desmit gadu starpība. „Es pastāvīgi dzīvoju pa slimnīcu, bet mazā meitiņa ar tēti - mājās. Ģimenē viss bija labi, priecājāmies par mazuli. Esmu vairākkārt domājusi par notikušo, lai gan man to ir sāpīgi atcerēties.” Arina bilst, ka arī pati, guļot slimnīcā, daudz domājusi, kāpēc tā noticis tieši ar viņu. Jautāja sev: varbūt esmu izdarījusi kaut ko sliktu? Kurš to varēja izdarīt? Viņai it kā bijusi priekšnojauta - nemaz nav gribējusi doties laukā vērot salūtu, ilgi svārstījusies - iet vai neiet. „Tagad mani vairs it nemaz neinteresē, lai vainīgo soda. Es neesmu ļaunatminīga. Citi saka, ka man tagad ir jābaidās no Jaunā gada, no tās vietas, kur notika negadījums, taču tā nav,” saka Arina.

Svetlanai Radziņai policijā apgalvo, ka vainīgais tiek meklēts. Taču tas joprojām arī pēc pieciem gadiem nav izdarīts. „Tā man saka. Nekas nav zināms, viss ir noslēpumā tīts. Reti tur zvanu, man neviens nezvana. Parasti, kad policijā interesējos par rezultātiem, sāku ļoti uztraukties. Reizēm gribētos uzzināt patiesību, jo meitai tika izpostīta bērnība, sagādātas gan fiziskas, gan morālas sāpes. Viņai bērnībā vajadzēja darīt pavisam ko citu - spēlēties, darboties sporta zālē vai kur citur. Pirms nelaimes viņa ļoti aktīvi iesaistījās skolas dzīvē,” ar nožēlu secina Arinas mamma. „Tad, kad notika nelaime, mani tas maz uztrauca - kurš ir vainīgais. Normāls cilvēks to nevarēja izdarīt. Pats svarīgākais tolaik bija meitas veselība.” Svetlana slavē, ka meita ir ļoti stipra, apveltīta ar lielu gribasspēku. Viņa neraudāja un nekad nežēlojās, ka ir slikti. Taču agri kļuva pieaugusi. Arina atceras, ka ārstējusies slimnīcā un pati pazvanījusi ārstam, lai viņš atļauj mammai palikt slimnīcā pie meitas. Arinas draugi arī apbrīno meitenes spēcīgo raksturu, viņas klasesbiedri un vecāki atbalstīja, brauca ciemos uz slimnīcu un arī pēc tam uzmundrināja. Viņas mamma stāsta, ka ģimene jūtas pateicīga ļoti daudziem cilvēkiem, kuri palīdzējuši un joprojām palīdz.

Arina stāsta, ka atveseļošanās laikā pārliecinājusies, kuri ir īsti draugi un kuri nav. Bijuši arī tādi, kurus zaudējusi, taču par to desmitklasniece neskumst - vietā nākuši jauni. „Kad citi jautā, vai man nav sāpīgi runāt par nelaimi, saku, ka esmu pieradusi un nevēlos slikto atcerēties, bet tikai labo. No sākuma es nesapratu, kas ir noticis. Kas man bija visgrūtākais? Lai pietiktu gribasspēka,” pārliecinoši saka Arina. „Ja ar mani tas nebūtu noticis, es pēc rakstura būtu citādāka, taču tagad esmu ātrāk kļuvusi pieaugusi.”

Viņas māmiņa papildina, ka meita vēlas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi savu vienaudžu lokā. Arina mācās 10. klasē, viņai vislabāk patīk angļu valoda. Grūtāk veicas ar fiziku un matemātiku. Viņa sapņo, ka gribētu mācīties tūrisma biznesu. Agrāk visa ģimene ceļoja pa

Latviju, vasarā dodas uz Jūrmalu, apciemo vecvecākus un tiekas ar draugiem, kuru tagad Radziņu ģimenei ir daudz. Daļa no tiem iegūti, apmeklējot Truskavecas klīniku. Mammas uztur kontaktus un cita citu atbalsta, nodod tālāk jaunāko informāciju. „Tad, kad notika nelaime, īsti nezinājām, ko darīt. Trūka informācijas. Mums pazīstami cilvēki ieteica apmeklēt Smadzeņu institūta speciālistus. Agrāk pirms Truskavecas apmeklējuma nebiju aizdomājusies par slimu bērnu problēmām. Kad cilvēks dzīvo ierastu ikdienas dzīvi, tad nekas tāds nav zināms. Kad pirmo reizi biju šajā klīnikā, raudāju. Tur ārstējas ļoti smagi slimi bērni, taču vecāki nepadodas un cīnās. Viņi nesēž mājās, bet aktīvi dzīvo,” atklāj S.Radziņa.

Ja vēlaties palīdzēt Arinai Radziņai, tad naudas pārskaitījumu var veikt: Fonds "Ziedot"

Reģ. Nr 40008078226 Swedbank,

bankas kods: HABA LV 22

konta nr: LV95HABA0551006150241

mērķis: "Palīdzība Arinai Radziņai"