Dailes teātra aktrisei Ērikai Eglijai šogad aizrit pirmā sezona teātrī, tāpēc izjūtas, sagaidot Teātra dienu, ir neparastas un līdz šim neizjustas. Ērika kopā ar kolēģiem šodien dzied aktieru koncertā "Šauj Amors bultu..." par pavasari un mīlestību, jo šis ir īstais laiks, lai iemīlētos.
Ko Ērika domā par mīlestību un ģimeni, viņa stāsta sarunā.
"Mēs, visi jaunie, kas absolvēja Dailes teātra 9. studiju, esam ārštata aktieri. Teātra kolektīvā jūtos ļoti labi, esmu saradusi ar lielajiem aktieriem, kuri ir ļoti atsaucīgi ar saviem padomiem un idejām. Es pat negaidīju, ka tā būs. Darba ir diezgan daudz, tāpēc varu teikt paldies, ka man nav jāsēž mājās un jāgaida, ka to dos," saka Ērika Eglija.
Jaunā aktrise atklāj, ka viņai vairāk simpatizē raksturlomas. "Man visas lomas ir mīļas, bet vēl nav bijusi galvenā loma. Es labprāt gribētu tādu pamēģināt. Šobrīd it kā viss notiek, ir epizodiskas lomas, un tas ir forši, bet gribētos izdzīvot kādu lomu tā pa īstam." Viņa teic, ka skolas gados piedalījusies dažādās aktivitātēs – dziedājusi, piedalījusies priekšnesumos un sportojusi – aizrāvusies ar basketbolu, starpbrīžos spēlējusi teātri, taču par aktrises profesiju nedomājusi. Drīzāk par pedagoģiju. Tas noticis daudz vēlāk un negaidīti, kad viņai līdz ar Talantu fabrikas Muzikālo teātri plaši atvērušās durvis uz Rīgu.
Tiek lielajā mājā
"Vispirms atklāju, ka ir Dailes teātris un tā 9. studijas kursi, un tālāk viss aizgāja pa ķēdīti. Pēc tam uzreiz iestājos Kultūras akadēmijā dramatiskā teātra aktieros. Nekad nebiju domājusi, ka tikšu šajā lielajā mājā (Dailes teātrī), jo tas man šķita kaut kas nesasniedzams un tāls, lai gan tāds sapnītis bija," stāsta Ērika. Pēc pamatskolas viņa iestājās Liepājas 48. arodvidusskolā, jo vēlējās, lai zināšanu apguve būtu vairāk praktiska, nevis teorētiska. "Ļoti labi, ka tur iestājos. Tā bija laba skola. Vismaz iemācījos vārīt zupu un nokļuvu praksē restorānā, kādu laiku tur arī strādāju."
Ērika bija nolēmusi mācīties tālāk tajā pašā skolā un iegūt viesnīcu servisa darbinieka specialitāti, taču tad ieraudzīja sludinājumu par Talantu fabriku, un viss turpinājās ne tā, kā bija plānots. "Mani aizvilināja konkurss Talantu fabrikai – es saņēmos un aizsūtīju pieteikumu. Tad sagaidīju zvanu, sākās braukāšana uz Rīgu uz pārrunām. Izturēju atlasi, tad sekoja dziedāšana, filmēšanās un iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem. Mums Dailes teātra Kamerzālē notika mēģinājumi, jo gatavojām iestudējumu, kura režisors bija aktieris Valdis Liepiņš."
Nedēļa pie karavīriem
Ērika spriež, ka viņai nav vajadzējis īpaši cīnīties, lai nokļūtu līdz aktrises profesijai. Viss notika dabiski. "Vajadzēja tikai uzņēmību, iet un darīt. Aizgāju, riskēju, un man sanāca. Negaidot man parādījās jaunas iespējas," spriež liepājniece. Ar prieku Ērika atceras diplomdarba izrādi Pulkvedis Pilāts, kurā viņa spēlēja medicīnas māsu. "Mūs, aktierus, uz nedēļu aizsūtīja uz armijas daļu, lai mēs iejustos karavīru vidē un izbaudītu, kā viņi dzīvo. Tā bija laba pieredze. Pirmā izrāde, ar kuru ienācām teātrī, bija Fjodora Dostojevska Idiots, kurā spēlējām kopā ar lieliem aktieriem. Tā joprojām ir teātra repertuārā."
Ērika uzskata, ka ir īstajā vietā, jo aktrises darbs ir sirdij tuvs, lai gan varētu darīt arī kaut ko citu. "Protams, atgriezties virtuvē pie katliem man negribētos. Tas laiks ir pagājis, no tā paņēmu to, ko man vajadzēja. Kā aktrisei man ir jākrāj bagāža un jāmācās. Vēlos teātrī augt. Skatos, kā strādā lielie aktieri, un smeļos pieredzi. Apbrīnoju Rēziju Kalniņu, Artūru Skrastiņu un Valdi Liepiņu par viņu darbspējām un talantu. Priecājos arī par saviem kursabiedriem, vēroju, kā viņi strādā."
Ērika skumji teic, ka uz dzimto pilsētu pie jūras iznāk reti aizbraukt. "Vasarā tur ir fantastiski, gribas izskriet dārzā, pasēdēt saulītē pie akas. Vēlos parunāties ar vecākiem un izstaigāt vietas, kur sen nav būts un tapis kas jauns. Tur agrāk dzīvoju privātmāju rajonā pie ezera. Tāpēc tur rodas sajūta, it kā būtu laukos. 20 minūtēs varu aizskriet līdz jūrai," emocijās dalās viņa. Ērika apgalvo, ka ir pieradusi pie Rīgas ritma, tā nešķiet nedz par skaļu, nedz par strauju. Tikai ik pa laikam sailgojas pēc dabas, laukiem un svaiga gaisa.
Notis nemaz nepazīst
Attīstīt savas prasmes kā īsta dziedātāja Ērika nekad nav vēlējusies, lai gan pilnībā sevi realizē kā dziedoša aktrise. "Man nekad nav šķitis, ka es varētu būt dziedātāja. Pirmām kārtām es īsti nepazīstu notis, manuprāt, dziedātājam ir svarīgi tās pazīt. Viņam ir jāprot spēlēt kādu instrumentu un jābūt arī komponistam. Es to nevarētu, lai gan esmu sacerējusi dziesmām melodiju, bet tās nevienam nevar rādīt. Vietējā tusiņā kādu akordu varu uzspēlēt. Man negribētos būt vienkārši izpildītājai, bet ielikt dziesmā kaut ko no sevis un ar to kaut ko pateikt," smaida Ērika. "Ir labi, ja aktieris uz skatuves prot dziedāt, mest kūleņus, žonglēt un vēl darīt ko citu." Ērika pārliecinājusies: daļai cilvēku šķiet, ka aktrises spēlē ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē – mīlestību, asaras. "Bet tā jau nav. Sievietēm aktrisēm ir savdabīga uztvere. Aktierim maņu orgāni ir citādi, ķermenis ir trenētāks."
Ērika teic, ka ārpus teātra ir vienkārša un it nemaz nav iedomīga. "Man nav problēmu kontaktēties ar jebkuru cilvēku, pat ar bomzi. Es cilvēkus nešķiroju. Ar visiem var interesanti parunāties. Es bieži pati ātri atveros. Man svarīgi, ka cilvēki ir atvērti, godīgi un spēj par visu atklāti runāt, nevis liekuļot. Pašai sevī nākas daudz ko lauzt, jo brīžiem ir augstas ambīcijas. Manī arī mājo tā sauktie tarakāni, tāpēc ar sevi nākas pacīnīties, dažkārt savaldīt. Tas ir grūti, bet jādara. Tad tas ieiet ritmā, kļūst pašsaprotams un notiek automātiski."
Trūkst izbraucienu pie jūras
Ērika teic, ka šobrīd ne par ko nesūdzas. "Es saku paldies par to, kas man ir, un dzīvoju mierīgi. Vienīgais, kā pietrūkst, mazu izbraucienu, pastaigu gar jūru. Nāks vasara, tad varēs doties uz mežu un kārtīgi izdauzīties pie dabas. Ar pārējo esmu apmierināta – ar darbu, dzīvi. Viss jau ir labi. Es neizjūtu, ka apkārt cilvēkiem ir slikti." Agrāk Ērika prātojusi, ka dosies projām no Latvijas, ja neiestāsies Kultūras akadēmijā. Tagad vairs ne. "Brīžiem jau ieskrien galvā visādas domas par nākotni, taču priecājos, kas ir tagad, jo tāpat neko nevaru ietekmēt. Nelaižu sev klāt melnās domas, gan jau no augšas visu sakārtos. Mēģinu ar kādu izrunāties, bet liels mierinājums – pusbalsī sarunājos ar Dievu kā ar reālu cilvēku, un man kļūst vieglāk. Tas ir vienīgais, uz ko es paļaujos." Ērika neslēpj, ka garastāvokli uzlabo sievišķīga nodarbošanās – iepirkšanās.
"Dzīves rūdījumu jau esmu guvusi. Nevaru teikt, ka esmu baigi stipra, jo arī man sāp un es raudu. Esmu ievainojama. Dažkārt asaras nespēju novaldīt, man grūti sevī turēt sāpes un aizvainojumu. Man patīk izrunāties un smagumu atlaist vaļā."
Ērika teic, ka domā arī par ģimeni un bērniem. Ideālā vīrieša tēlu nav vizualizējusi. Galvenais – spēt otru cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir. "Nezinu, vai tādu esmu satikusi," noslēpumaini smaida Ērika. "Biju nolikusi laiku, ka 25 gados būšu precējusies un man būs viens bērns. Laiks jau it kā ir pāri! Domāju, ka katram tāds ātrāk vai vēlāk pienāk. Varbūt man – vēlāk, kad būšu paspējusi izdauzīties un paaugusies. Kaut ko vēl gribas sevī meklēt, attīstīt un pilnveidot. Šādu uzburtu bildi par ģimeni glabāšu pie sevis," saka aktrise.
***
Dailes teātra aktrise Ērika Eglija
Dzimusi 1982. gada 8. augustā Liepājā.
Absolvējusi Liepājas 48. arodvidusskolu (saimniecības vadītājas – pavāres specialitāte), 9. Dailes teātra aktieru studiju, Kultūras akadēmiju.
Pirms sešiem gadiem piedalījās šovā "Talantu fabrikas Muzikālais teātris" ar skatuves vārdu Grace.
Kopā ar aktieri Gintu Andžānu iedziedājusi tituldziesmu "Nāc" seriālā "Mīli mani mūžam".
Spēlē izrādēs "Tils Pūcesspieģelis", "Idiots. Pēdējā nakts", Ineses Mičules režisētajā izrādē "...stāsti man par", kur piedalās 9. studijas absolventi, "Gaisa grābekļi", "Ja mana sieva uzzinās", Jāņa Lūsēna koncertuzvedumā "Labvakar, Latvija!".
Vēlas izveidot savas dzimtas koku.