"Kad šovā paziņoja, ka vairs nebūsim tā dalībnieki, sarūgtinājuma nebija. Emocijas uzvirmoja tikai tad, kad pārējie dalībnieki mums sastājās apkārt un aiz saviļņojuma sāka raudāt, un tad arī mēs..." atzīst Zaļkalniņu ģimenes mamma Dace Zaļkalniņa.
Tomēr veiksme viņiem uzsmaidīja vēlreiz – "Latvijas ģimeņu dziedāšanas šova" atgriešanās raidījumā pagājušajā sestdienā skatītāji dzīvespriecīgo Zaļkalniņu ģimeni iebalsoja atpakaļ.
Izrādās, ka galvenā vaininiece tajā, kāpēc lielvārdiešu ģimene nolēma piedalīties šovā, ir jaunākā meita Zane. Viņa bija piedalījusies raidījumā Kas te – es te! – tas deva mazajai stimulu un vēlmi atkal filmēties. Zaļkalniņi atzīst, ka šovam pieteikušies pēdējā brīdī. Kad notika atlase Jēkabpilī, tētis Jānis aizbrauca meitenēm līdzi, jo vēlējās redzēt, kā tas reāli notiek. Sākotnēji bija nolemts, ka šovā piedalīsies tikai jaunākā paaudze – meitas Zane (4 gadi), Mārīte (16 gadu), Līga (18 gadu) un Ieva (20 gadu), taču tad ģimene izlēma, ka jāpiedalās visiem.
Sapulces pa telefonu
Vecākā meita Ieva atzīst, ka paši visas uzstāšanās cītīgi analizē. "Vērtējam ne tikai savu, bet arī pārējo dalībnieku sniegumu un cenšamies nepieļaut tādas kļūdas kā citi. No viņiem cenšamies mācīties, izdomājam kaut ko jaunu. Draugi, arī jauniegūtie, un paziņas mums palīdz, piedāvā savas idejas." Šovā viņi jūtas kā lielā ģimenē, nevis kā konkurenti. "Mūsu favorīti ir dvīņu māsas Drozdovičas, bet ļoti tuva ir Brūveru ģimene, ar ko esam sadraudzējušies. Ja mēs netiksim līdz finālam, tad lai tiek viņi."
Protams, kamēr rit šovs, Zaļkalniņu ģimenes ikdiena ir ļoti saspringta, taču viņi prot to pakārtot jaunajam ritmam. "Esam organizēti, jo katram ir savi pienākumi gatavošanās procesā – viens, piemēram, atbild par mūziku, otrs – par kustību un tērpiem... Taču visus lēmumus pieņemam kopīgi, rīkojam ģimenes sapulces pa telefonu, jo ne vienmēr visiem iznāk reizē satikties. Gaumes mums ir atšķirīgas, bet protam pielāgoties, izvēloties repertuāru. Idejas īstenojam, ņemot vērā ne tikai pieaugušo atziņas. Zaķu dziesmai Zane izdomāja, ka viņai uz skatuves vajadzīgi burkāni un kāposti... Viņa šo dziesmu izprata citādi nekā mēs, pieaugušie, un mēs to respektējām," atzīst Zaļkalniņu ģimene.
Atrod radiniekus
Līga mācās Lielvārdes vidusskolas 12. klasē, Mārīte – 10. klasē, Ieva Ogrē strādā ziedu salonā un nolēmusi turpināt mācības, pastarīte Zane apmeklē bērnudārzu. "Mēs, māsas, esam kā viens vesels. Cita bez citas nevaram, mēs esam kā skolotājas. Piedalījāmies arī Koru karos, bet tas ir citādi nekā dziedāt kopā ar ģimeni." Viņu radiniece un skolotāja Ingūna Bērziņa palīdzot sagatavot šova priekšnesumus un brauc līdzi uz raidījumiem, bet šuvēja Elita Adamoviča īsā laikā uzburot skaistus tērpus.
Zaļkalniņi uzsver, ka viņus atbalsta draugi un radi. "Šova laikā esam atraduši radiniekus no tēta dzimtas, kuri mūs uzmeklēja. Tādi mirkļi atsver visu ieguldīto darbu un ir lielākā samaksa šovā, ka varam atrast tik tuvus cilvēkus, kurus nekad mūžā varbūt tā arī nebūtu satikuši."
Tētis Jānis ar aizkustinājumu stāsta, ka pēc ilgiem gadiem vēstuli uzrakstījusi viņa kādreizējā klases audzinātāja Dzidra Zandersone. "Tētim tas bija liels notikums – tik nozīmīgs cilvēks viņu ir uzmeklējis. Nav tā, ka šova dēļ esam aizmirsuši daudzas lietas. Mēs atrodam laiku arī saviem draugiem. Mēs zinām, ka šovs nav mūžīgs, taču savstarpējās attiecības ir mūžīgas."
Vecāki un bērni draugi
Mūzika Zaļkalniņu ģimenē vienmēr ir bijusi lielā godā. Mārīte mūzikas skolā absolvējusi flautas klasi, Līga un Ieva – kora klasi. Tēta Jāņa krustvecāki pulcina kopā radus un neļauj viņiem pazaudēt saikni. Pie viņiem ciemojoties, bez dziesmām neiztiek. "Mēs priecājamies par katru doto iespēju uzdziedāt, kad mūs uzaicina piedalīties. Mums patīk iepriecināt citus. Tas ir lielākais gandarījums – saņemt pozitīvas emocijas."
Zaļkalniņu ģimene ir aktīva dzīvesveida piekritēji. Jaunākā paaudze nekautrējas uz ballītēm ņemt līdzi arī vecākus. Viņi apstiprina, ka TV pasākums ģimeni vēl vairāk saliedējis. "Mēs esam lieli kritiķi sev, apzināmies to, kas neizdodas, taču cenšamies sevi pilnveidot. Šovs mums dod labu pieredzi. Pašlaik tā ir lielākā iespēja mūsu dzīvē, varbūt otrreiz tādas nebūs." Meitenes vērtē, ka pirms tam nekad nebija dejojušas, tikai būdamas mazas, jo priekšroka tika dota dziedāšanai.
Tētis spriež, ka īpaši lielu koncentrēšanos prasa emocionālas dziesmas, kas ir ģimenes repertuārā. Piemēram, dziedot Šūpuļdziesmu, emocijas gūst virsroku pār izpildītājiem.
Zaļkalniņu ģimenē tētis ir stingrāks. "Mēs uzticamies cits citam," viņš saka. Meitas bilst, ka ir patstāvīgas, arī mazā Zane. Ģimenei bijis arī grūts laiks, kad mamma Dace strādāja ārzemēs, bet tētis gandrīz trīs gadus bija uzņēmies rūpes par ģimeni. "Tad mēs kļuvām ļoti patstāvīgas. Mūzikas skola atradās 3 kilometrus no mājām, tētis pa sniegu brida mums pretī. Viņš mācēja par mums rūpēties. Tolaik visa ģimene nevarēja pārcelties uz ārzemēm, kā to tagad daudzi dara."
Cīnīsies, cik ilgi varēs
"Mēs ar tādu domu vēlējāmies startēt šovā – cik ilgi varēsim, tik cīnīsimies. Atpūsties jau nemaz neiznāca – vienā nedēļā izbalsoja, bet otrā – vajadzēja atgriezties. Protams, esam priecīgi par atgriešanos. Tā bija laimes spēle, jo visi dalībnieki bija spēcīgi. Paldies balsotājiem un visiem tiem, kuri mūs atbalsta. Tie dalībnieki, kuri arī atkal gribēja dziedāt, bet viņiem tas neizdevās, teica: mums ir jāatgriežas!" stāsta mamma Dace. Zaļkalniņu ģimene šovu neuztver kā nopietnu sacensību, bet veselīgu konkurenci, kur cits citu atbalsta un uzmundrina. "Tagad mums noteikti ir vēl lielāka atbildība pret skatītājiem un balsotājiem. Pat uz ielas cilvēki nāk klāt un saka, ka mums ir jāuzvar. Par uzvaru taču sapņo visi! Prieks, ka esam jau tik tālu tikuši. Protams, mājās paliek nepadarīti darbi, taču ir gandarījums, jo vispirms jau vajadzēja sadūšoties, lai piedalītos. Galvenais – saglabāt jaukas attiecības ar cilvēkiem, kas izveidojušās šajā laikā, un arī pašiem nemainīties. Mēs esam kļuvuši atvērtāki un drošāki, taču ar zvaigžņu slimību neslimojam," ir pārliecināta Zaļkalniņu ģimene.