Portugālē gūtās mācības

"No vides, kurā esi, vari dabūt ārā tik, cik tajā ir. Nevari izspiest to, kā tur nav. Vēlēšanās iegūt jaunu pieredzi un jaunus iespaidus bija galvenā motivācija, kāpēc devos uz Portugāli.

Un vēl es gribēju uzzināt, kā ir dzīvot vienam svešā vietā, kur blakus nav ne ģimenes, ne draugu," galvenos iemeslus, kāpēc devies tālu prom no mājām mācīties, min Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12. klases skolēns Justs Celms.

Impulsu izbaudīt mācības un dzīvi ārvalstīs esot guvis, iepriekšējā mācību gadā rakstot ZPD jeb zinātniski pētniecisko darbu, kurā pētījis starptautiskās mācību apmaiņas programmas, bet it īpaši AFS darbību. Šīs starptautiskās nevalstiskās bezpeļņas brīvprātīgo organizācijas darbības galvenais mērķis ir nodrošināt skolēniem iespēju mācīties ārvalstīs, lai jaunieši varētu apgūt adaptēšanās prasmi svešā vidē, pieņemt citus cilvēkus, saprast viņu rīcības motīvus un cēloņus. Bez šiem ieguvumiem – arī iemācīties vēl kādu svešvalodu, iepazīt līdz šim neiepazītu kultūru, tikt pie jauniem draugiem un kontaktiem visā pasaulē. "Kad gadu biju nostrādājis AFS kā brīvprātīgais, man radās iespēja pašam izbaudīt, ko nozīmē doties apmaiņas programmas ietvaros uz kādu no ārvalstīm mācīties. Starp Itāliju, Šveici, Čehiju un Portugāli izvēlējos pēdējo, jo šķita, ka tur priekš manis ir visvairāk nezināmā. Skatoties kartē uz šo valsti, man acu priekšā bija viena liela jautājuma zīme."

Izaicinājums

To pusgadu, kas Justu šķīra no ziņas saņemšanas līdz braucienam uz Portugāli, viņš izmantoja, lai mācītos portugāļu valodu. Taču pieci mēneši izrādījās pārāk īss laika nogrieznis jaunas valodas apguvei. "Porto dzelzceļa stacijā, satiekoties ar savu viesģimeni, pēc pirmajām pieklājības un iepazīšanās frāzēm sapratu, ka nesaprotu, ko viņi saka savā dzimtajā valodā. Tajā brīdī šķita, ka esmu iekritis kā circenis pelnos, jo atrados vidē, kur nerunā ne angliski, ne latviski, kur ir atšķirīgs klimats, kultūra, tradīcijas un sadzīves apstākļi. Šoka varā gan biju tikai mirkli, jo vajadzēja rīkoties – izdomāt, kā iespējami prasmīgāk salikt kopā tos vārdus, ko biju apguvis, lai viesģimene mani saprastu. Pārliecinājos, ka neierastā situācijā spēju gana ātri adaptēties – pēc pusotra mēneša Portugālē biju nodibinājis daudz kontaktu, zināju, kur kas atrodas, un pat mācēju pagatavot vairākus portugāļu nacionālos ēdienus," atceras Justs un piemetina, ka līdzīgi esot jutušies arī pārējie 80 apmaiņas programmas skolēni, kas ar viņu vienā laikā uzturējās Portugālē. "Sākumā daudzi izlīdzējās ar ķermeņa un zīmju valodu, nevis runāja portugāliski. Ja gribēji, lai tevi saprastu un tu saprastu citus, pirmām kārtām vajadzēja pastiprināti pievērsties portugāļu valodas apguvei. Vieni izvēlējās vieglāko ceļu un nemācījās portugāliski, saskarsmē ar vietējiem iedzīvotājiem iztiekot ar muļķīgu smaidu, bet es piederēju pie tiem, kas nolēma saspringt, lai maksimāli ātri iemācītos portugāliski. Gan viesģimene, gan klase bija ļoti atvērta un atsaucīga, ieinteresēta man palīdzēt, taču visvairāk man palīdzēja viesmamma. Gluži kā ābečnieks atkārtoju vārdus, ko viņa nosauca, kad kopīgi gatavojām ēst, devāmies braucienos pa Portugāli vai arī izklaidēties. Jo ātrāk integrējies svešā vidē, jo ir vieglāk dzīvot."

Pirmo mēnesi esot tikai aptuveni nojautis, par ko skolotāji stāsta mācību stundās, bet vēlāk jau varējis lepoties ar godīgi nopelnītu atzīmi kontroldarbos.

Pārbaudījumi

Latvijā skolēniem mācību stunda ir 40 minūšu gara, bet portugāļiem jāiztur 90 minūtes. Vidusskolā mūsējiem jāapgūst vismaz 15 līdz 20 mācību priekšmeti, bet vienaudžiem Portugālē – tikai kādi seši. "Mācījos ķīmijas un bioloģijas novirziena klasē. Bez šiem diviem priekšmetiem vēl bija matemātika, portugāļu valoda, sports un dažādu projektu izstrādāšana," stāsta Justs. "Ķīmijā un bioloģijā viņi apguva to, ko manā skolā mācīja jau 10. klasē, turklāt ķīmisko elementu apzīmējumi ir internacionāli, bet bioloģijā – daudz attēlu, tāpēc ātri top skaidrs, par ko ir runa. Grūtāk gāja matemātikā, jo portugāļu valodu tomēr nepārvaldīju tik labi, lai varētu izsekot simtprocentīgi visam, ko stāstīja skolotāja."

Abu valstu izglītības sistēmā ir atšķirīga arī zināšanu novērtējuma skala. Latvijā izmanto desmit balles, bet Portugālē – divdesmit un arī balles desmitdaļas, piemēram, skolēns var saņemt 17,2 balles. "Mans pēdējais kontroldarbs matemātikā tika novērtēts ar 19 ballēm, kas, manuprāt, ir OK, bet par vairākiem darbiem saņēmu aprakstošu vērtējumu, nevis konkrētas balles. Taču maliņā es nesēdēju – taisīju projektu ķīmijā, sagatavoju vairākas prezentācijas."

Tomēr daudz būtiskāki Justam šķiet citi pārbaudījumi, ko viņš izturējis. "Es spēju integrēties svešā vidē, kaut tas nemaz nebija tik viegli. Dzīvoju nelielā pilsētiņā Paēos de Ferreira, kas atrodas 25 minūšu brauciena attālumā no Portu, un mācījos vietējā vidusskolā, kurā ir apmēram 2000 skolēnu," skaidro Justs un piemetina, ka vispirms vajadzējis aprast ar portugāļu temperamentu. "Viņi runā skaļi un visi reizē, turklāt kontaktējoties pienāk ļoti tuvu, tāpēc pastāv reāls risks, ka žestikulējot kāds tev trāpīs pa degunu. Man paveicās ar klasi, jo tajā bija daudz radošu cilvēku – vieni spēlēja teātri, otri aizrāvās ar muzicēšanu vai sportu, arī eksaktajos priekšmetos viņi bija spēcīgi. Pārliecinājos, ka ar tiem, kam ir plašāks redzesloks, daudz vieglāk komunicēt."

Īpašs pārbaudījums Justu esot sagaidījis viesģimenē, jo Natālijas un Antonio vienīgā meita Anna Marta dažādi izrādījusi neapmierinātību par svešinieka uzrašanos viņas mājās. "Viesmamma man vēlāk atklāja, ka vienmēr esot gribējusi arī dēlu. Kad jau kādu mēnesi biju padzīvojis pie viņiem, viņa esot sapratusi, kāpēc. "Jūs, puiši, dzīvi uztverat vienkāršāk un vieglāk nekā meitenes, neko nesarežģījat."" Lai nekļūtu par Annas Martas provocējošās uzvedības upuri, Justs viņas rīcību esot pārrunājis ar savu kontaktpersonu (tādu paredz AFS programma) – deviņpadsmitgadīgu puisi Francisko no Portu. "Viņš izskaidroja, ka tā mēdz gadīties un ka ir jāmēģina saprast citu cilvēku rīcības motīvus."

Pārsteigumi

Justu esot patīkami pārsteigusi skolēnu un skolotāju nepiespiestā, līdzvērtīgā saskarsme. "Tur priekšmeta pasniedzējs ar klasi nerunāja kā valdnieks ar padotajiem, taču nebija arī frivolitātes vai visatļautības. Skolotājs ir autoritāte, nevis autoritāra persona," klāsta Justs. "Vēl man vērtīgs šķita veids, kā portugāļu skolās sakārtota skolēnu ēdināšana. Ir speciālas norēķinu kartes (tās der tikai konkrētā skolā), kurās ieskaita naudu, lai ēstuvē varētu samaksāt par izvēlēto ēdienu. Šīs kartes var izmantot, arī maksājot par dažādām kancelejas precēm, kuras var iegādāties skolā. Tas, manuprāt, ir ļoti ērti, jo nav jāņem līdzi skaidra nauda."

Atšķirtība no Latvijas esot ļāvusi citām acīm palūkoties uz daudzām svarīgām lietām, noskaidrot, kam ir vērtība un kas ir mazsvarīgāks. "Pirmkārt, es tagad esmu labākās domās par Latviju. Lai arī tiek daudz spriests par mūsu izglītības sistēmu, domāju, ka jauniešu vispārējais zināšanu līmenis te ir augstāks un redzesloks – plašāks. Vēl mani pārsteidza, ka Portugālē šķiet normāli līdz 35 gadiem dzīvot kopā ar vecākiem. Jaunieši baidās kļūt patstāvīgi, baidās no izaicinājumiem. Kaut kas, ko Latvijā darām, ir pareizi," vērtējoši saka Justs. "Un vēl es ar laika un attāluma distanci sapratu, ka man nevajag simtiem paviršu paziņu un 2000 draugu draugiem.lv, bet dažus, toties īstus. Ļoti, ļoti novērtēju to, ko manā labā dara mamma. Sapratu, ka viņu bezgalīgi mīlu."