Indra Sproģe sirdī vienmēr būs bērns

Māksliniece Indra Sproģe ik reizi publiku pārsteidz ar radošiem un krāšņiem darbiem. Uz interviju atnāk smaidīga, un viņas kaklu rotā pašas uzmeistarotā krāsaino zīmuļu kaklarota. Māksliniece stāsta, ka šie zīmuļi ir bijuši daudz garāki pirms personāžu krāsošanas jaunizveidotai animācijas filmai.

Viņa jūt, ka izvēlētais arods ir viņas aicinājums, bet skaidri zina, ka nespētu vadīt citu cilvēku darbu.

Indra skaidro, ka neprot nodalīt atbildību par labi padarītu darbu no cilvēciskām attiecībām un pārāk sāpīgi uztver citu cilvēku izjūtas. "Nevaru nepiekāpīgi pieprasīt perfektu rezultātu, ja tas rada kādam problēmas. Man patīk strādāt vienai, patīk būt nežēlīgi prasīgai pret sevi. Esmu laimīga, ja varu pārtaisīt darbu, kamēr ir sasniegts vislabākais."

Bet patiesu mieru un prieku māksliniece rod garās pastaigās gar jūras krastu.

"Es Latviju asociēju ar mūsu jūras krastu, tas ir tik garš un tik ļoti dažāds. Ejot gar to, visu Latviju var izbaudīt tādu, kāda tā ir. Un tā ir gan ar stāvām, ļoti stingrām un cietām klintīm, gan ar ļoti drūpošiem stāvkrastiem, kas ir trausli un ievainojami, gan ar pilnīgi plakanu pludmali un pļavām."

Gads mainās caur krāsām

Atskatoties uz aizgājušo gadu, Indra saka: "Šis gads ir bijis tādās pašās krāsās kā iepriekš izveidotajā kalendārā "Laiks vijas ap tevi." Tas sācies ar zilo krāsu un gājis tāpat kā varavīksne. Gads mainās caur krāsām, nevis no baltā uz zaļo un atpakaļ, bet gan iet caur visām varavīksnes krāsām, un tas tā ir vēl aizvien. Gads ir bijis tikpat krāsains, varbūt vairāk nekā citi gadi bijis pilns ar darbu, un tie darbi ir bijuši citādi nekā līdz šim, bet galvenais, ka ir izjūta, – ir ieguldīts viss, cik vien var ieguldīt, lai būtu vislabāk."

Gadam beidzoties, Indra cenšoties uzrakstīt īsu atskaiti par to, kas ir padarīts un kas vēl jāizdara. Viņa gan atzīst, ka nebūt nav viegli izdomāt konkrētas darāmās lietas, bet visu procesu padara vieglāku tas, ka sākotnēji izvirzīti svarīgi mērķi un tikai tad steidzamie. "Bet nākamajā gadā, kad sāku rakstīt mērķu sarakstu, saprotu, ka kādu no mērķiem jau esmu rakstījusi pagājušajā gadā un neesmu tiem pietuvojusies ne par mata tiesu. Viens no šādiem mērķiem ir mājaslapas izveide, un jūtu, ka šis būs trešais gads, kad to ierakstīšu svarīgo darbu sarakstā atkal."

Smieklīgā veidā mācīties

Šo gadu Indra pārsvarā pavadīja radošā darbā pie grāmatas Joka pēc alfabēts, ar minēto grāmatu Indra cer palīdzēt bērniem interesantā un smieklīgā veidā iemācīties alfabētu un uzskata, ka katra ideja ir atrisinājums kādai problēmai un tie, kas izdomā racionalizācijas priekšlikumus zinātnē, ir slinki cilvēki. Es izdomāju veidu, kā apnicīgas lietas izdarīt īsi, vienkārši un skaidri.

"Un ar manu alfabētu bija tieši tāpat – jāiemācās burtu rinda, bet to var izdarīt jautri un interesanti." Viņas deviņgadīgais dēls Filips vistiešāk ir atbildīgs par grāmatu tapšanu, jo tieši viņam vajadzējis iemācīties alfabētu, tomēr Indra domāja arī par visiem citiem bērniem, kurus vēl sagaida tas pats uzdevums.

Darbs ar rezultātu

Ik dienu Indrai jāveic dažādi darbi, kuri ir ļoti atšķirīgi, citi ir monotonāki, citi grūtāki, bet spēku to izpildei viņa rod mūzikā, kas jau vairāk par mēnesi skanot arī viņas automašīnā. Un tas ir Prāta vētras jaunais disks. Indra stāsta, ka iepriekš nebija pa īstam ieklausījusies visu dziesmu vārdos, bet, pēc viņas domām, no šā diska plūst milzīga enerģija, kas uzlādē un sniedz spēku. Vēl prieku māksliniecei sniedz rezultatīvs darbs, kā arī krāsas un krāsošana, kad jūtot, ka ir savā īstajā vietā, un nedomājot par to, kur bilde nonāks, vai kāds būs tās ceļš, bet jūt, ka saņem gandarījumu jau tās tapšanas laikā.

Aplūkojot Indras Sproģes darbus, viņas radošais potenciāls liekas neizsmeļams, jo katrs darbs ir atšķirīgs, radošs un aizkustinošs. Viņa pati saka – "kaut ko jaunu darīt rosina nevis panākums, bet kļūdas". "Katrā darbā pieļaujam kļūdas, ko mēs nevaram izlabot darba laikā, un tieši vēlēšanās izlabot tās kļūdas stimulē taisīt nākamo, jo, ja būtu uztaisīts jau perfekts darbs, tad negribētos radīt ko citu." Māksliniece ir paškritiska un pati to nenoliedz, sakot – "es esmu paškritiska pret sevi, bet, ja ir iesaistīti citi cilvēki, tas vairs nav tik viegli. Man nav viegli izteikt kritiku citiem, tāpēc ir labi strādāt vienam, bet arī komandas darbam ir savs šarms. Es nekad nespētu izveidot viena pati tik grandiozu projektu kā Joka pēc alfabēts."

Zīdainis mājās

No ģimenes locekļiem viskritiskāk pret viņas darbu izturas bērni, jo viņi nebaidās pateikt to, ko patiesi domā. Un ik reizi, kad darbs vairs nav tikko veidots un trausls, Indra prasa bērnu viedokli. "Reizēm daru tā, ka pasaucu abus dēlus atsevišķi vienā istabā un jautāju, ko viņi domā par kādu krāsu vai ko citu. Tā saņemu objektīvo un ieklausos arī viņu viedoklī." Par vīru Indra vien nosaka, ka viņam patīk viss, ko viņa dara, tikai reizēm kritiku izsaka par darbietilpīgumu.

Par galveno ieroci saticīgu un mīļu attiecību uzturēšanā ar mīļoto māksliniece min – noslēpuma saglabāšanu. Viņa teic, ka nekad nevajag atklāt par otru tik daudz, lai zinātu visu. Nevajag censties atminēt visas mīklas mīklu grāmatā. Par laimi, šī grāmata nekad nav gatava, tā ir uz priekšu rakstāma, un var vienmēr jaunas mīklas izdomāt, jaunus rēbusus un labirintus salikt, ja tas otrs ir prasmīgs risinātājs. "Vajag likt notikumus tā, lai tie būtu interesantāki nekā filmās. Lai nebūtu jāiet uz kino – skatīties, kāda ir tā skaistā un krāšņā pasaule. Salikt dekorācijas – vienkāršas un tīras formās, vai arī pavisam kičīgas, izvēlēties gaismas, vai tumsu un būt Amēlijai dzīvē."

Indra stāsta, ka šogad viņu mājās ir bijuši ne tikai četri vīrieši, bet vēl piektais zīdainis – grāmata Joka pēc alfabēts. Protams, nav bijis viegli tikt galā ar mājas darbiem. "Bet es vīram apsolīju, ka gadu nesākšu nekādu jaunu projektu, jo ir bijis tāds nemitīgs vāveres ritenis. Un man pašai ir nepieciešams brīdis, kad idejām atnākt un nolaisties uz zemes. Mākslīgi neforsēšu un neuzsākšu jaunus projektus. Būšu laba mājas saimniece – vakarā bērniem lasīšu pasakas, un mēs visi kopā slēposim, kamēr vien būs sniegs!"

Māksliniece ar bērniem pavada pēc iespējas vairāk laika, viņi spēlējās kopā gan no segām uztaisītā būdā, gan mežā slepenajā štābiņā. Kopā zīmē meža kartes, izraktās bedrēs stāda no jūras izskalotos kokus un pārspēj cits citu svaru stieņu cilāšanā!

Taisa savu varavīksni

Jaunajā gadā māksliniece cer, ka atkal būs visas varavīksnes krāsas. Tomēr viņa saka, ka varavīksne nenāk pati no sevis, tai vajadzīga saule un lietus. "Un, ja ir vismaz viens apstāklis, kas nav no mums atkarīgs, piemēram, saule, bet nelīst lietus, mēs varam dārzā paņemt šļūteni un taisīt savu varavīksni. Ja apstākļi paši no sevis nesabīdās tādā veidā, tad lietu varam radīt paši. Es vēlos, lai mums visiem būtu spēks un varēšana izdarīt tik, cik mēs spējam. Tas, ko mēs darām, ir jāizdara vislabāk!"

INDRA SPROĢE

Māksliniece

Attiecību statuss: precējusies ar ārstu Jāni Zaržecki, Jāņa, Friča un Filipa mamma

Absolvējusi: Rīgas 2. vidusskolu, Lietišķās mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmiju

Bērnībā sapņoja kļūt par zvēru pētnieci

Spilgtākie laimes brīži: kad skaties uz cilvēku un ieraugi viņā Draugu. Kad satiec Draugu. Kad pirmoreiz satiec savus labākos draugus – savus bērnus

Kvēlākā vēlēšanās: mūžīga draudzība

Cilvēkos visvairāk ciena atbildības izjūtu un jūtīgumu