Kārlis Auškāps: Latviešu dvēsele prasās pēc šķīstīšanās
"Es esmu tāds pats cilvēks kā citi latvieši. Es dzīvoju šodien un daru to, ko jūtu, ko saka priekšā mana sirds. Un daudz kas, kas notiek šajā valstī, sāpina mani," saka Dailes teātra režisors Kārlis Auškāps.
Viņa iestudētā Rūdolfa Blaumaņa luga Zagļi nesen uzsāka savu skatuves dzīvi. Kas ir ar mums noticis pa šo laiku, pa šiem 120 gadiem, kopš luga tika iestudēta pirmoreiz? To jautāju režisoram, pirms viņš kopā ar aktieru ansambli devās uz Liepāju viesizrādēs, lai rādītu Zagļus šajā vēju pilsētā.
– Ko ar šo iestudējumu gribējāt vēstīt ekonomiskās krīzes nogurdinātajiem skatītājiem? Vai ar nostalģiju likt palūkoties uz tiem laikiem, kas diezin vai atgriezīsies?
– Es domāju, ka mēs dzīvojam ļoti neinteresantā, materiālā un vērtību juku pasaulē. Tas laiks, par kuru rakstīja Blaumanis, man šķiet daudz interesantāks un bagātīgāks cilvēku dvēseles ietilpības ziņā un arī cilvēku attiecību ziņā. Tāpēc jau ir tik liela bauda pie Blaumaņa strādāt, vismaz man.
Viņa varoņu domāšana un jūtu pasaule, raugoties no šodienas skata punkta, daudziem varētu šķist pārāk naiva, godīga, paļāvīga, nesamaitāta – tāda, kas netur to mūsdienu plakano brūķi. Ja par Bībeli saka, ka tā ir Dieva inspirēta mūsu senču vēstule nākamajām paaudzēm, tad par Blaumaņa darbiem varētu teikt, ka tā ir vēstule man, jums, mūsu laikabiedriem par to, kā mūsu senči, mūsu tauta ir dzīvojuse, jutuse un domājuse. Iespējams, ka tik tīri, naivi un godīgi mēs vairs nebūsim nekad. Arī citi pasaulē tādi varbūt nebūs, ja nu tikai pēc kādas globālas katastrofas, pēc lielas šķīstīšanās.
To, ko esam zaudējuši, varam saukt par paradīzi vai par psiholoģisko nevainību. Bet tas, kas pausts Blaumaņa darbos, nav infantili, nav amorfi un nav bezkaislīgi.
Viņš neidealizē Latvijas lauku vidi un cilvēkus, kas dzīvo šajā vidē. Nepadara viņus labākus, nekā viņi patiesībā ir. Šodien bieži vien aiz tukšvārdības, aiz pašlabuma, aiz pseidotikuma maskas slēpjas daudz briesmīgākas lietas.
– Vai šajā gadsimtā, kas mūs šķir no Blaumaņa Zagļu tapšanas brīža, latviešu tautas mentalitātē ir notikušas kādas pārmaiņas uz labo pusi?
– Jāsaka – diemžēl ne. Mums daudz posta ir nodarījuši gan kari, kuros tikām ierauti, gan juku laiki un okupācijas, kad vajadzēja kalpot svešiem kungiem. Latviešu dvēselei bija jāslēpjas, jāizliekas, jo bieži vien nevarēja uzticēties pat kaimiņam.
Mums ir daudz brūču un rētu, tāpēc vajadzēs noiet ļoti garu ceļu, lai atveseļotos un šķīstītos. Bet no tā nav ko kaunēties. Ir jāapzinās, kas ar mums ir noticis, un jāmēģina sadziedēt šīs brūces un rētas.
– Kā jums šķiet, vai šis process jau ir sācies?
– Tas jau notiek nepārtraukti, tikai ļoti lēnām un it kā nemanāmi. Par mums lūdz daudz cilvēku – gan baznīcās, gan ārpus tām. Kāds ir teicis – pasaule sen būtu pagalam, ja neturētos dažu svēto lūgšanu matiņa galā.
Lai sadziedētu šīs brūces un rētas, lai šķīstītos, katram ir jāsāk pašam ar sevi. Tas nevar būt masveida pasākums, sak", mīļie, tagad sadosimies rokās un kopīgi atveseļosim tautas dvēseli. Tā tautas dvēsele, redz, ir tas mans kripatiņš un jūsu kripatiņš.
Kaut kad man bija darīšana ar norvēģiem kādā kora saiešanā. Katram norvēģim bija savs mazais valsts karodziņš – 100 norvēģu, simt karodziņu, bet latvieši spiedās zem viena liela karoga. Ja šā lielā viena karoga nav, mēs izšķīstam. Es domāju, ka tas nekas labs nav. Tās ir paliekas no iepriekšējiem laikiem, varām un gadsimtiem, kad mēs nepietiekami lepni varējām teikt: mīļie, mēs esam latvieši.
– Daudzi latvieši šodien izvēlas bēgt no nesakārtotās valsts, doties ekonomiskajā emigrācijā. Jūsu iestudētā izrāde arī beidzas ar skatu, kad gan saimnieks, gan viņa ģimene un kalpi stāv ar koferiem rokās, lai brauktu prom uz Krieviju.
– Zagļu pirmvariantā Blaumanis bija uzrakstījis šādu lugas finālu, bet, pēc pirmizrādes par to saņēmis pārmetumus, lugas beigas pats ar savu roku izsvītrojis un izstrādājis citu finālu, ko var izlasīt viņa Kopotos rakstos.
Man sāp sirds par to, ka cilvēki brauc projām. Man ļoti sāp sirds. Mēs nedrīkstam tā rīkoties pēc tam, kad Dievs mums ļāvis tikt pie savas zemes, pie savas valsts. Mums otras tādas nebūs... Turklāt par šo valsti un par šo zemīti daudzas paaudzes ir upurējušas savas asinis, atdevuši dzīvību. Tie ir kara bēgļi, kas ir miruši kaut kur ceļa malā, tie ir karavīri, kas cīnījušies vienā vai otrā pusē par Latviju, par šo zemi un par šo valsti. Ne tikai par šo zemīti, bet arī par šo valsti. Tad ar kādām tiesībām, bračiņ mīļo vai māsiņ mīļo, tu nodod savus senčus, tu kāp viņiem pāri, sabradā šos senču asiņu upurus?! Tāpēc ir vietā prasīt nevis to, ko valsts tev devusi, bet ko tu valstij? Kāds ir mūsu katra upuris?
Bez šaubām, daudzi var justies atraidīti vai sarūgtināti, jo viņiem šeit nav darba. Izdarīt secinājumus – es šai valstij neesmu vajadzīgs. Sapūsties un aizbraukt. Manuprāt, tas ir bērnišķīgi.
– Bet ko lai iesāk, jo darba tiešām nav?
– Tad jājautā – ko esi darījis, lai tā nebūtu? Vai biji pietiekami aktīvs vēlēšanās? Ko tu esi darījis, lai būtu citāda vara?– parlaments, valdība, pašvaldība? Lūdzu, uzrādi sarakstu ar pozitīviem priekšlikumiem! Lielākoties nekas nav darīts, ir tikai prasīts. Esmu par to pilnīgi pārliecināts.
Vēl kas. Vecā Derība ir pilna ar piemēriem, kas notiek, ja upurē bērnus. Tie, kas dodas uz ārvalstīm peļņā un atstāj atvases pie vecvecākiem, krustvecākiem vai citiem cilvēkiem, upurē savus bērnus. Jo viņi uzaug bez vecāku mīlestības, un tie taču ir upurēti bērni. Šāda vecāku rīcība liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar cilvēku sirdīm un domāšanu. Ka vērtību skalā valda pilnīgs haoss, ir kaut kas būtisks pazaudēts, atmests, aizmirsts.
– Dodoties prom, vecāki domā, ka viņi darīs labu bērniem, spēs nodrošināt viņu dzīves materiālo pusi.
– Viena daļa noteikti tā domā. Bet, ja tā atklāti, kam ir lielāka vērtība – mātes un tēva klātbūtnei, mīļumam un siltumam, vai tiem 400 latiem, ko vecāki nopelnīs vairāk svešumā? Mīļumu jau ne par kādu naudu nav iespējams nopirkt!
– Gaisā virmo bažas, ka varētu būt reāls apdraudējums Latvijas valstiskumam. Dažus sāk mākt bezcerība, apātija. Un tas nav nekas labs, ja ilgstoši dzīvo šādā noskaņojumā. Tā zaudē savus spēkus.
– Vajadzīga mazliet cita politika attiecībā pret starptautiskajiem aizdevējiem, lai kas viņi arī būtu. Mums ir jāieņem vīrišķīgāka stāja, nedrīkstam ļaut, lai mums uz galvas kāpj gan šie aizdevēji, gan ārzemju bankas. Tāpat ir jābeidz klanīties minoritāšu priekšā. Te ir Latvija, tāpēc latviskā lieta ir jāceļ un jāgodā. Ja mēs padosimies, aiziesim, te ienāks ķīnieši, vjetnamieši, arābi. Ienāks citas kultūras, tradīcijas, paradumi. Un ko tad teiksim saviem bērniem un bērnubērniem, kad viņi prasīs: mīļie, kāpēc jūs aiztināties? Ar kādām tiesībām jūs to darījāt, viņi varēs mums pārmest. Jūsu tēvi un tēvutēvi krita par Latviju, bet jūs par dažiem simtiem eiro esat gatavi šo zemi un valsti pamest.
Un vēl ir pienācis laiks atjēgties, ka viena no mūsu pamatvērtībām ir ģimene.
– Kas varētu būt tautas spēka punkti, kas palīdzētu pārdzīvot šo laiku?
– Katram pašam ir jāapjēdz, kas notiek. Nevajag vainot citus, bet pašam kulties un darīt, iet un mēģināt mainīt vispirms tos cilvēkus, kurus mēs ievēlam.
Kā tas vienmēr ir bijis, latviešus glābs spars, spīts un smaids. Un nevajag cerēt un paļauties, ka mūsu glābēji nāks no malas, ka tie būs kādi starptautiskie aizdevēji... Drīzāk vajadzētu rīkoties pretēji – atdot viņiem visu aizņemto summu. Domāju, ka tad viņi justos ļoti pārsteigti un nelaimīgi. Jo viņi jau dzīvo uz mūsu asinīm.
Un vēl vajag apskatīties apkārt, vai nav kāds kaimiņš, kam nepieciešama palīdzība, ne tikai iemest kādu santīmu nabadziņam, kas ubago uz ielas. Esmu novērojis, ka cilvēki ir kļuvuši atvērtāki, palīdzēt gribošāki un izpalīdzīgāki, nekā tas bija pirms kāda laika. Domāju, ka šis pašsaglabāšanās un pašattīrīšanās process ir sācies.
– Un kuri ir tie avoti, kur jūs smeļat spēku?
– Dievs. Es ticu, ka Dievs ir radījis šo valsti un šo zemi. Radījis un to iedevis latviešu tautai. Un mums tā ir jākopj un jāsargā. Mēs par šo zemi un valsti esam atbildīgi savu bērnu un bērnubērnu priekšā un Dieva priekšā.
Arhibīskaps Jānis Vanags kādā no intervijām ir teicis: "Viena no uztraucošajām Latvijas realitātēm ir cilvēku daudzums un gatavība braukt prom. Un arī starp tiem, kas paliek, ir daudz pesimisma, žults un vilšanās. Rezignācijas un dusmu fons ir tik spēcīgs, ka to nedrīkst neievērot. Bet tas, kas ienīst, izslēdz sevi no savējo saimes, un saime irst." Un tagad ir tas jautājums?– kā mēs esam pie tā nonākuši? "Kādām vērtībām esam sekojuši? Brīvo Latviju esam cēluši pēc patērētājsabiedrības ideoloģijas, kur cilvēka vērtību nosaka nevis viņa līdzība Dievam, bet spēja ražot un patērēt uzkrāto. Un kur svarīgākā cilvēka kvalitāte ir konkurētspēja."
Tas, kas jāmaina, ir nevis banku konti, bet tas, kas ir mūsu galvā, sirdī un dvēselē. Mums ir jāsāk ar sevi. Nekā citādi. Latvija – tie esam mēs.
– Vai pašlaik ir jābūt kādam saucējam uz barikādēm, kā tas bija Atmodas gados?
– Uz barikādēm nav jāiet. Katram pašam ir jāpārvar tās barikādes, kas ir viņā pašā – sirdī, prātā. Jāpārvar kaut kāda nenovīdība, skaudība, mantrausība, kaut kas, kas traucē... Jāsāk ar sevi... Ja tu sevi padarīsi gaišāku, varbūt mainīsies arī apkārtējie. Kāda jēga ir lamāt tumsu, labāk iededz sveci.