Kristiāna Dimitere lec ārā no modes tendencēm

«Bērnībā, vēl tikai mēģinot veidot savu stilu, tik daudz skaistu mammas drēbju tiku sabojājusi – tolaik jau likās, ka es tās pilnveidoju, bet vēlāk pašai bija kauns,» smaida gleznotāja un tēlniece Kristiāna Dimitere, leģendārās teātra un kino aktrises Vijas Artmanes meita.

«Šodien par stilu nemaz neaizdomājos, mani tas vairs neinteresē,» atzīst talantīgā māksliniece, sakot, ka tas vairāk piestāv jaunībai. «Kamēr tu, cilvēks, vēl tikai veidojies, tas, protams, ir svarīgi, un tad tu arī ietekmējies – vai no literatūras, vai filmām, vai kādām savām autoritātēm,» uzskata Kristiāna Dimitere un nenoliedz, ka viņas stilu noteikti ietekmējusi arī viņas slavenā mamma. «Jo bērnu jau veido tas, ko viņš redz. Arī runāt bērns taču iemācās no vecākiem, pat teikumus veido tieši tādus. Un manai mammai bija ļoti laba vizuālā domāšana: viņa uzauga pēckara periodā, un tolaik sievietēm, ja viņas gribēja labi izskatīties, pašām vajadzēja šūt, visu ko izdomāt un sakombinēt. Un, patiesībā, viņas prata izskatīties ļoti grezni.»

Novalkā, kamēr izjūk

«Man nevajag daudz lietu, man vajag tikai tādas, kas patīk, un šobrīd mans stils vairāk velk uz patiesumu un ērtumu. Un, ja kādu apģērbu esmu iemīļojusi, es to varu valkāt, kamēr izjūk,» stāsta Kristiāna. Ieejot veikalā, māksliniece uzreiz var pateikt, kurš apģērbs ir viņas un kurš nav. Līdzīgi ir ar smaržām – vai nu patīk uzreiz, vai nepatīk nemaz. «Lai arī tagad ir daudz visādu brīnišķīgu aromātu, smaržas mainu ļoti reti. Pamatā izvēlos jau pārbaudītas vērtības, un mani vienmēr piesaista veco laiku smaržas: Chanel No.5, Chalimar by Guerlain un arhaiskās Dior, kas smaržo pēc maijpuķītēm.»

Nav sabiedrības dāma

«Mana garderobe nav pārāk liela. Es jau neesmu sabiedrības dāma vai kāda politiska amatpersona, kurai uz katru pieņemšanu būtu jāvelk cita kleita. Mana mamma gan tāda bija – viņai vienmēr bija jādomā, ko vilkt mugurā, viņa nedrīkstēja atpalikt no kino dīvām,» stāsta Vijas Artmanes meita. Arī Kristiānai patīk pucēties, taču viņai patīk, ka ir laiks sagatavoties, ja jādodas uz kādiem svētkiem – lai var sataisīties tā, ka pati labi jūtas un arī citiem no tā ir prieks. «Man vienmēr ir patikušas frizūras, patīk, ka mati ir labi sataisīti. Un vēl man ir svarīgs perfekts grims. Ikdienā es maz krāsojos, arvien mazāk, bet, kad eju uz veikalu, man patīk uzkrāsot sarkanas lūpas,» māksliniece pasmaida, piebilstot, ka tad uzreiz ir pavisam cita iepirkšanās.

Ar sarkanām lūpām

«Es nezinu, vai to var saukt par egoismu, bet, godīgi sakot, man nav svarīgi, ko citi domā par manu izskatu. Domāju, ka neesmu jau tik ļoti ekscentriska, ka varētu biedēt cilvēkus,» Kristiāna nosmej un saka: «Gribi vai negribi, bet mākslinieki tomēr ir estēti, un, paskatoties uz sevi no malas, es saprotu, no kurienes rodas tās ekscentriskās tantiņas, kas sapošas ļoti krāšņi, taču uzskatāmi lec ārā no aktuālajām modes tendencēm. Es jūtu, ka arī manī no tā kaut kas ir.»

Māksliniece domā, ka stilam ir nozīme un tas, kādas krāsas savā apģērbā izvēlamies, par kaut ko liecina. Par ko liecina viņas vasaras tērpa sarkanīgie toņi? Kristiāna uz mirkli aizdomājas un tad saka, ka ir ar krāsām tik ļoti sadraudzējusies, ka sarkanā vairs nešķiet ekstra. «Es esmu krāsu draugs, un man neliekas, ka ģērbties sarkanā ir izaicinoši. Taču ir vietas, uz kurām ejot, piedomāju, kā ģērbties, kādas krāsas izvēlēties, lai citiem netraucētu.» Kristiāna stāsta: reiz, ejot uz klosteri, gribējusi uzpucēties un, atbilstoši saviem priekšstatiem par pucēšanos, uzvilkusi ļoti košu kleitu. «Man aizrādīja. Tas bija ļoti korekti, taču kopš tā laika pie tā sāku piedomāt, un, piemēram, baznīcā nekad neeju sarkanām lūpām.